Četru mēnešu garumā norisinājās fotokonkurss “Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki”, kura laikā ikviens jaunais fotogrāfs digitālā formātā varēja iesūtīt pašu uzņemtas bildes.

No 120 dalībniekiem izvēlēti 14 labākie, kuriem būs tas gods iemūžināt šonedēļ notiekošos X Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Veiksminieku vidū ir arī sešpadsmit gadu jaunais Germans Saviščens, kurš tikko beidzis 9. klasi Liepājas A. Puškina 2. vidusskolā.

– Tu neesi ne kora, ne kāda deju kolektīva dalībnieks, taču svētkos tomēr piedalies. Pastāsti, kā tev tas izdevies?
– Dziesmu un deju svētkos nokļuvu, pateicoties kādam konkursam, ko ieteica mans skolotājs. Iepriekš nekad nekur nebiju piedalījies, bet izlēmu pirmo reizi pamēģināt. Konkurss tā arī saucās – “Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki”, un tajā pusgada laikā bija jāiesūta fotogrāfijas, protams, to izdarīju arī es. Sūtīt varēja, ko vien vēlējās, ja tikai bildēs bija attēlotas dziesmas vai dejas. Manās fotogrāfijās bija attēlotas latviešu tautas dejas, vienā bija hip – hops un vēl vienā – balets. Tās uzņēmu speciāli šim konkursam, fotografējot kādu no deju ansambļu atlases koncertiem.  Pēc kāda laika man piezvanīja no Rīgas un teica, ka esmu ticis tālāk.

– Vai ir jau skaidrs, kas tieši tev svētku laikā būs jādara?
– Būs jābrauc uz galvaspilsētu, jāfotografē Dziesmu un deju svētku koncerti un visādi notikumi. Kur un ko tieši, vēl nezinu, to man pastāstīs piektdien. Beigās otrās kārtas labākie darbi saņems balvas.

– Ko tev nozīmēja šī tikšana otrajā kārtā? Vai tas tomēr nav tāds kā sava veida apliecinājums, ka pieproti to, ko dari?
– Laikam jau savu darbu veicu labi, ja reiz izvēlējās tieši manis fotografēto. Tā ir tāda kā sava veida atzinība, spēju apliecinājums. Arī vecāki priecājas, ka esmu novērtēts un tikšu uz svētkiem.

– Ar kādām izjūtām gaidi šo pasākumu – esi uztraucies?
– Saprotams, uztraucos. Vesela pusgada laikā notikušas atlases, izvēlēti labākie, kas prot dziedāt un dejot. Tie, kas tikuši, uzstāsies visādos koncertos laikposmā no 8. līdz 11. jūlijam, bet es pat nezinu, kā viss notiks, kas būs. Zinu, ka esmu vienīgais fotogrāfs, kas ir ticis no Liepājas, un ļoti jau gribas uzvarēt, iegūt pirmo vietu.

– Kad un kā iespaidā vispār pievērsies fotografēšanai?
– Tas sākās kaut kur sestās, septītās klases laikā, pat neatceros, cik man bija gadu. Man ļoti patika skatīties filmas, īpaši fantastikas.  To iespaidā pat centos uzņemt seriālu, taču nekas labs tur nesanāca, un tāpēc nolēmu vairāk pievērsties fotografēšanai. Sāku ar māju, parku iemūžināšanu, un varu teikt, ka visu, ko māku, esmu apguvis pašmācības ceļā. Pats sāku, pats arī turpinu.

– Kā īsti ir – kādam jābūt fotogrāfam? Vai tiešām par tādu var kļūt tikai cilvēks ar īpašu pasaules redzējumu?
– Es domāju, ka par fotogrāfu var kļūt jebkurš cilvēks, galvenais, lai būtu prasme būt īstajā laikā un vietā. Vienīgais, jāmāk apieties ar kameru un apstrādes programmām, jo bez jebkādām priekšzināšanām tehnikai labāk klāt neķerties.

– Vai tev ir kādi īpaši kritēriji, ko fotografēt vai, teiksim, kādai jābūt tehnikai?
– Pat nezinu, es vienkārši fotografēju, kā iznāk, tā iznāk. Man nav nekādu kritēriju. Ja kaut kas iepatīkas, rodas iedvesma, ņemu kameru un bildēju, tas kaut kā rodas pats no sevis. Runājot par kameru, patiesībā man pašam nemaz nav sava fotoaparāta, tas, ko izmantoju, ir vecāku. Kad vajag, aizņemos no viņiem un pēc tam ar datorprogrammām apstrādāju. Un pati kamera arī nav profesionāla, fotografēju ar pavisam parastu aparātu. Protams, labākas fotogrāfijas izdotos, ja būtu profesionāla aparatūra. Bet tādā gadījumā, kā ir man, svarīgi mācēt apieties ar dažādām programmām, lai uzņemto tālāk apstrādātu un galarezultāts tomēr būtu labs.

– Kas tevi saista fotografēšanā? Kāpēc tieši šī māksla?
– Es nodarbojos arī ar sportu – hip – hop dejām. Labprāt skatos filmas un seriālus. Pēdējais seriāls, ko redzēju, bija “Pazudušie”. Pavisam nesen sāku veidot pats savu radio – tas skan, bet mūziku vēl nepārraida. Domāju, kā to tagad izreklamēt. Man patīk arī mūzika, tā ka patiesībā tas, ka vairāk nodarbojos ar fotografēšanu, nav ar nolūku, tā vienkārši sanācis. Paralēli bildēšanai filmēju arī koncertus, visbiežāk dziesmu vai deju konkursus – ja kāda no dejām iepatīkas, tad to arī uzņemu. Pēdējais no tādiem pasākumiem bija atlases dziesmu un deju svētkiem.

– Vai, ķerot mirkļus, gadījušies kādi kuriozi?
– Atceros vienu sarīkojumu – fotografēju dejas un vienu brīdi uz skatuves piegāju pārāk tuvu dejotājiem, un tā sanāca, ka aizsedzu visiem skatītājiem skatu un mani nodzina no skatuves. Labi, ka vēl no zāles neizdzina (puisis sirsnīgi smejas).

– Un kā ar tevi pašu–- vai ar fotografēšanu saisti arī savu nākotni?
– Man liekas, ka fotografēšanu es atstāšu kā hobiju, jo nedomāju, ka spēšu kļūt par profesionāli šajā jomā. Un droši vien nākotnē arī manas intereses mainīsies. Patiesībā ir daudz variantu, ko es varētu darīt – es gribētu būt ārsts vai celtnieks. Man ir daudzpusīgas intereses, bet vēl priekšā ir trīs gadi, lai visu kārtīgi apdomātu.

Daira Šteinberga,