Teātra kritiķes Līgas Ulbertes komentārs pēc pirmizrādes “Platonovs un viņa sievietes” režisora Dž. Dž. Džilindžera režijā.

Šī izrāde kaut kādā mērā ir Džilindžera šīs sezonas rokrakstam tipiska, jo par līdzīgu tēmu viņš ir izveidojis līdz šim divas izrādes – “Iemīlējās muļķis muļķītē” Daugavpils teātrī un “Banija Monro nāve” Dailes teātrī. Līdz ar to “Platonovs un viņa sievietes” Liepājas teātrī ir kaut kādā ziņā, iespējams, trešā vai vismaz otrā daļa. Acīmredzot tā ir tēma, kas šobrīd nodarbina režisoru, un teātrī vienmēr ir interesanti, ja redzi, ka režisoram ir kaut kas viņam aktuāls, ko pastāstīt. Un ir labi, ja tā tēma māksliniekam pašam ir būtiska.

Bet gala rezultāts Liepājas teātrī man šķiet ļoti pretrunīgs, jo īsti neredzu pamatojumu Antona Čehova lugas “Platonovs” darbības pārcēlumam laikā un telpā – uz 60. gadu Ameriku. It īpaši tāpēc, ka paņēmiens netiek realizēts konsekventi. Pirmajā cēlienā šī vesterna vai pin-up estētika tiek ievērota, minams kaut vai efektīgais Platonova pirmais uznāciens. Liekas, ka tas būs noteikts spēles veids. Bet otrajā cēlienā tas pilnībā tiek pazaudēts. Un notikums, kāds tas ir otrajā cēlienā, varētu risināties jebkurā laikā jebkurā vietā. Es neredzu atbildi, kāpēc šis pārcēlums bijis būtisks.

Izrāde salūst divās daļās. Pirmais cēliens rada intrigu – par galveno varoni, par to, kāds viņš ir, kas tad ir viņa noslēpums, kādēļ apkārtējie ir pēc viņa bez prāta, kāpēc no viņa baidās, kāpēc pēc viņa ilgojas. Bet otrajā cēlienā režisors aizmirst, ko pirmajā ir pieteicis. Pilnībā pazūd vairāki spēles paņēmieni, pazūd vīriešu kārtas aktieri, kas pie šāda uzstādījuma vispār nav vajadzīgi arī pirmajā cēlienā. Bet galvenais, manuprāt, ir tas, ka otrajā cēlienā režisors mazliet bez vadības ir atstājis absolūti lielisko aktieri Egonu Dombrovski, kurš pārliecinoši spēlē totālu dzēruma degradāciju. Aktieris spēlē ļoti godīgi, ļoti patiesi, mērķtiecīgi izvairoties no jebkādas sava varoņa romantizācijas. Platonovā, kāds viņš ir otrajā cēlienā, patiešām nav vairs nekā pievilcīga. Tā ir baisa pašdestrukcija, pašiznīcināšanās aina. Bet tad tomēr rodas jautājums: kāpēc četras sievietes, es atvainojos, pilnīgas vistas, šim degradētajam cilvēkam turpina kārties kaklā? Konkrētajā izrādes versijā es tam neredzu pamatojumu, bet režisoram iestudējot tomēr ir jāatbild uz jautājumu: kas tad ir tāds šajā cilvēkā, kāpēc viņš ir kaut kādā ziņā citādāks, atšķirīgāks vai interesantāks par apkārtējiem? Bet, ja stāsts ir tikai par pašiznīcināšanos, paša izraisītu gļēvuma un dzēruma degradāciju, tad man ar to liktos par maz. Vēlreiz uzsveru, aktieris galvenajā lomā strādā ārkārtīgi atdevīgi, ļoti godīgi, atbruņojoši, pat līdz galējai nepievilcībai, un tas ir ļoti cienījams aktiera darbs. Bet, manuprāt, režisors nav spējis viņu virzīt mērķtiecīgā gultnē, lai radītu kopēju stāstu.

Ņemot vērā, kā iestudējums “Platonovs un viņa sievietes” ir uzvests, manuprāt, tā kļūst pilnībā par monoizrādi, kur centrā ir vīrietis, bet sievietes ir tikai funkcijas. Par to ir mazliet žēl, jo pirmajā cēlienā parādās atsevišķi interesanti raksturi. Te sievietes režisoram ir tikai funkcijas, vienas kleitas četras sejas. Aktrises Signe Dancīte, Samira Adgezalova, Everita Pjata un Anete Berķe darbojas godprātīgi un azartiski, bet tēlu individualitātes šeit nav, kas, man liekas, ir režisora uzstādījums. Man ļoti žēl arī par pārējiem vīriešiem, jo sākums likās ļoti intriģējošs gan Edgaram Pujātam, gan Kasparam Godam, gan Mārtiņam Kalitam. Diemžēl otrajā cēlienā tie režisoru ir pilnīgi pārtraukuši interesēt. Kāpēc tā, to es patiešām nespēju saprast.

Izrāde “Platonovs un viņa sievietes” tika gaidīta ar lielu intrigu gan Liepājā, gan, gribētu cerēt, arī Rīgā. Kā iecere tā ir pozitīvi vērtējama, bet rezultāts ir pretrunīgs. Gribētos cerēt, ka varbūt to mazliet ietekmē sezonas beigu nogurums un tā pa īstam šī izrāde sāks dzīvot jaunajā sezonā.