Sestajā apciemojumā topošajā mākslas galerijā Ludviķa ielā 3/5 nolaižam acis uz leju. Tagad gleznotāja Aivara Kleina uzmanība ir koncentrēta uz grīdu. To sakopt un atjaunot ir pēdējais lielais šajā telpā darāmais darbs.

Rokas kā mērkaķim

Grīda ir neticami pārvērtusies jau tagad, jo vecie krāsojumi pirmo reizi ir noslīpēti ar lielo slīpmašīnu. Nepatīkams, grūts, skaļš un ārkārtīgi netīrs darbs. “Rokas tā kā mērkaķim. Smags, liels aparāts. Pa malām, pa stūriem man vēl ir ko cīnīties. Tur ar rokām,” saka mākslinieks. Arī putekļsūcējam ir slodzīte. Bet pēc slīpēšanas un putekļu savākšanas nākamais darbs – aiztepēt grīdas dēļu spraugas. Lai arī tas darāms, tupot uz ceļiem, tomēr ir patīkams un vismaz kluss process: “Gleznotājam Jānim Pauļukam arī bija tāds arsenāls – celtnieku plate ar špakteļlāpstiņām, viņš kā krāsotājs tur ņēmās. Šis ir tas meditatīvais darbs. Vistrakākie ir trokšņi un drausmīgie putekļi. Ar šķirbām grīdā nedzīvoja arī vecos laikos – te var redzēt, viss ar pakulām aizdzīts un nodarvots,” mākslinieks rāda. “Bet es tomēr tik autentiski nevaru. Tagad ir vienkāršāk. Tepe jeb špaktele, nosacījumi – jābūt labai adhēzijai un viegli slīpējamai. Adhēzija nozīmē, ka tepe iesūcoties labi saķeras.” 

Darvas zīmējumi

Notīrītie vecie, platie priedes dēļi ir abstrakti gleznaini. Pēc slīpēšanas uz tiem palikušas tādas kā akvarelī pludinātas figūras ar samtaini melnām malām, vidū – citu, jaunāku grīdas krāsu toņu atlikumi. Melnais nāk no paša pirmā grīdas krāsojuma – pareizāk sakot, no darvojuma. Kad Aivars slīpējis, vējojusi smarža kā no darvotiem kuģiem. Bet darvaino kārtu slīpēt grūti, “ķepē”. “Kas tad viņiem,” ar vārdu “viņiem” Aivars domā mājas pirmos iedzīvotājus apmēram pirms 200 gadiem, “staigāja ar lieliem zābakiem. Nemaz jau tik skaista dzīve nebija tajos senajos laikos. Kā Versaļā – pils jau bija skaista, bet sadzīves higiēna…”

Vecie dēļi vēstures gaitā malās ir uzliekušies uz augšu, līdz ar to grīda ir nedaudz nelīdzena. Tāda tā arī paliks, Aivars nolēmis: “Es tomēr izlēmu saglabāt, lai ir gleznieciski. Te atkal parādīsies tas, ka kaut kur varēs redzēt to laikmetu uzslāņojumu – mākslinieks jau vienmēr ir tas, kas defektu uztaisa par efektu.”        

Citā vietā palikušas sīku nagliņu pēdas, kur uz grīdas bijis uzsists bleķītis pie izlietnes. “Smuki, nu!” Šur tur var redzēt arī ķirmja grauztus caurumiņus. Lai ir. “Ķirmis jau tur vairs nav. Mainoties mikroklimatam, viņš apstājas. Te, pie loga, bija rasas punkts, veidojās kondensāts, mitrais gaiss saskārās ar auksto gaisu.” Pie loga, kur bijis mitrs, ķirmis darbojies vairāk, jo: “Ķirmis jau neiet padzerties, viņš padzeras no tā ūdens, kas ir kokā. Un, ja arī ķirmis tur ir, tur neko nevar izdarīt. Ja nemainās mikroklimats, tad ar ķirmi ir kā ar sēni. Šis, mēbeļu ķirmis, ir ievācies no dienvidiem. Ja viņš ir mēbelē, tad ar viņu var tikt galā, ja mēbeli pa ziemu patur laukā mīnus 20 grādos – tad viņš izsalst.” Taču par ķirmjiem Aivars galvu nelauza.

Grīdas sakopšana prasīs vēl apmēram mēnesi. Kad spraugas būs aizdarītas, Aivars dēļus pārslīpēs. Tad eļļos ar kādu no modernajām eļļām, kas žūst ātrāk par lineļļu. Piesūcinās ar patumšu toni, beigās vairākas reizes pārklās ar pusmatētu laku – tā būs jādara, viņš saka, lakota grīda būs vienkāršāk kopjama: “Es ilgi domāju pie katra šī lēmuma. Tas ir kā politikā, kur nav izvēles starp labu un ļaunu. Tur vienmēr būs izvēle starp sliktu un mazāk sliktu. Bet tad, kad lēmums ir pieņemts, ir jāiet līdz galam – bet jābūt argumentam, kāpēc tas lēmums ir tāds.” Un augstas grīdlīstes jāliek, tajās viņš plāno arī likt elektrības rozetes, lai sienas nebūtu jābojā: “Tomēr, zini, izstāžu telpa.”

“Es jau esmu noguris”

Vēl pa šo laiku, kopš mūsu iepriekšējās tikšanās janvāra sākumā, telpas malā ierīkota sirdsmājiņa. Arī tās durvis ir vienas no Liepājas senajām, tikai atjaunotas, tīrītas “ar jēliem nagiem”, fēnotas, mazgātas ar kaustisko sodu. Lodziņš ieķitēts no jauna, durvis mazliet pārveidotas izmērā – piestiķēts gals klāt, lai būtu augstākas: “Tādas nevar pasūtīt nekur!” Un durvīs ir sens Liepājas driķeris, un arī eņģes piemeklētas no senajām. “Pa vienkāršo. Klasika, angļu stils, bez nekā.” Vecu durvju atlikums noderējis arī par tualetes sienas paneli.

Bet uz jautājumu, kad tad būs gatavs, Aivars vēl skaidru atbildi nedod. “Tas ir slidīgi. Es jau esmu noguris. Es nevaru atļauties te kaut ko baigu, es varu rēķināties, ka man tas pasākums jādotē.” Viņa darbnīcā tiek atjaunotas mājas ārdurvis – ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu: “Paldies!” Būs arī jāatsvaidzina kāpņu telpa, kurai cauri būs jānāk galerijas apmeklētājiem. Vēl nav arī skaidrs, kāda veidosies nama fasāde, kuras izpētei pašvaldība ir devusi līdzfinansējumu mājas apsaimniekotājam “LNA”. Ēkas gala ārsiena sakopjama, lai ūdens netecētu virsū un skats būtu kārtīgs. Aivars ir bažīgs – kā to darīs, kas un kad?