Tu esi tas, kāda maska tev ir. Maska dod lielāku brīvību, ar masku vari atļauties vairāk nekā bez tās. Kā esi apģērbies, tā jūties – vakartērpā nevarēsi to, ko varēsi maskā, tā aktrišu folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja Ināra Kalnarāja skaidro, kāpēc mums patīk maskoties.

Attīrīt no ļaunā

Maskošanās prieks jau mums ir gēnos no senčiem, savukārt domā Liepājas Valsts tehnikuma dienesta viesnīcas skolotāja Imanta Vasiļjeva, kura arī šogad 1. decembrī palīdzēja tehnikuma audzēkņiem ietērpties maskās lielajā karnevāla gājienā uz pilsētas lielās egles iedegšanu. Gājienā bija pieteikušās 40 ķekatnieku grupas no visas Liepājas ar apmēram 600 bērniem, bet dalībnieku bija vairāk, jo varēja arī iesaistīties jebkurš no malas. Piedalījās arī ciemiņi no Klaipēdas Bērnu un jaunatnes centra un no Klaipēdas Brīvā laika pavadīšanas centra. Nu jau masku parāde ir tik vērienīga, ka jādomā, kā citugad to izvērst vēl kādā citā, plašākā sarīkojumā, sakot paldies rīkotājiem – Bērnu un jaunatnes centram – izteicās Liepājas Kultūras pārvaldes vadītājas vietnieks Juris Jirgens.

Šā gada karnevāla tēma bija – gaisma. Gājiens parādīja, ka gaisma var nākt ar jebko. Ar baltiem zaķiem, spīdošu zirgu (to darinājis “Ideju lidlauks” un “Tranzīts L”), dzīviem miroņiem, eņģeļiem, ar Šreka ģimeni, ar zvēriem un ar nezvēriem. Tehnikuma audzēkņi gājienā devās ar dzīvo miroņu maskām, kuras gatavojuši topošie galdnieki. Pērn viņu darinātas bija latviskās dzērvītes. “Dzīvie miroņi ir senču maska, kuras uzdevums ir attīrīt visu no ļaunā – sētas, mājas, cilvēkus, un mēs attīrām Liepāju,” stāsta I. Vasiļjeva, kura izcilājusi grāmatu grāmatas, atradusi maskas konstrukciju un iedvesmojusi puišus uz maskošanos. Maskām vajadzēja izgatavot koka kājas un koka izkaptis, vēl bija nepieciešami balti palagi. Tos bijis grūtāk sameklēt, balti palagi mūsdienās kļuvuši par retumu. Sejas maskas puiši paši zīmējuši. Vēl citi tehnikumieši bija čigānu tērpos, vēl citi nesa spoži apdarinātus koka zarus, ar kuriem bija domāts iepērt ļaudis, lai tiem gaišs skats nākotnē, pastāstīja gājiena organizētāja, BJC vizuālās mākslas pulciņa vadītāja Vineta Bērziņa. Kā veidot savu tēlu – vai ar pirktu masku, vai pašdarinātu, tas nebija noteikts. Katrs varēja brīvi rīkoties.

Tumsā gaišs

Skatītāju acis tumšajā vakarā piesaista gaišs objekts, apjoms un tēli, kādus nevienā veikalā, ne filmā neieraudzīt. Piemēram,  10. vidusskolas baltie zaķi: par tiem bija pārtapušas piecas skolotājas un deviņi skolēni.

“Maskas veidošanas process ir visinteresantākais,” uzskata zīmēšanas skolotāja Guna Skabarniece, viņa apgalvo, ka tādu zaķa masku izveidot ir ļoti vienkārši. Seju nosmērē ar treknu krēmu, un uz tās trijās vai pat četrās kārtās klāj aptiekā nopirktas ģipša lentes gabaliņus, kuri pirms tam iemērkti ūdenī. Pēc kādām divdesmit minūtēm cilvēks sāk šķobīt seju, un maska atlec nost. Tad no plastilīna uztaisa zaķa ausis, pieliek klāt masku un turpina veidot ģipša ausis. “Mūsu skolotāji ir ļoti atraktīvi, piedalās visos pasākumos paši, tad bērniem arī patīk. Iesaistījās bērni no dažādām klasēm, savstarpēji prata sadarboties, tas bija lieliski,” sacīja G. Skabarniece.

Gājienā ar lielām maskām izcēlās apmēram 50 “Ķepaiņu” pulks no BJC struktūrvienības “Laumiņa”. “Gatavojām apjomīgas un pamatīgas maskas, lai tās būtu labi pamanāmas,” stāstīja “Laumiņas” metodiķe Dace Rozenbaha. Ideju noteicis “Laumiņai” saziedotais veļas polsteru materiāls, no kā maskas gatavotas. Skolotājas uztaisījušas galvu un cimdu piegrieztnes, bet lielās galvas kopā sašuvuši bērni vecumā no 7 līdz 14 gadiem, kuri pēc savas fantāzijas tālāk radījuši sejiņas – citam lācis, citam kaķis, citam kāds abstrakts zvērs. Acis, ūsas pielīmētas ar karsto līmi. Spožumam izmantotas atstarojošas lentes un fliteri. Lai masku galvas virs pašu galvas labi turētos un vējš tām nekaitētu, dažās salikts kartons, bet citas bērni piepildījuši ar šallēm. Masku pagatavošana aizņēmusi divas trīs pulciņa nodarbības. Bērni, kuri masku gājienā piedalījušies pagājušogad, aicinājuši citus šogad līdzi.

V. Bērziņas BJC struktūrvienības “Spārni” vizuālā mākslas pulciņa bērni, 1. – 5. klašu audzēkņi, gājienā bija sniegavīri. Viņiem mugurā bija darba apģērbu veikalā nopirkti vienreiz lietojamie baltie kombinezoni, uz kuriem bērni uzlīmēja melnas pogas, bet pie pašu deguniem piestiprināti sarkani burkānu deguni, darināti no līmplēves, tos bērni paši pagatavojuši pēc skolotājas dotas piegrieztnes. Vienīgā problēma, burkāndegunos pietrūcis mazu caurumiņu elpošanai, pastāstīja skolotāja. Bet rokās sniegavīri nesuši “sniega pušķīšus” garos kātos  – sniega saputināšanai. “Gājiens labi izskatās, kad kaut kas tiek nests, pacelts uz augšu,” komentē skolotāja. Tāpat gājienā izcēlušies arī tehnikumiešu nestie spožie zariņi un Ingas Auziņas zīmēšanas pulciņa sapņu zirdziņi – to pamatni pēc skolotājas idejas no finiera un slotaskātiem pagatavojusi firma “Ideju lidlauks”, bet bērni apgleznojuši.

Maskošanās laiks vēl ir garš, visa ziema priekšā. Idejas pārvērtībām draugu vai ģimenes pulkā gājienā varēja noskatīties labu labās. I. Kalnarājai kā folkloristei tuvākas ir tradicionālās, tautas maskas, kurām katrai ir sava rituāla nozīme. Tradicionālās zemnieku tautas ķekatas, čigāni jeb budēļi ir kaut kas viens, savukārt karnevāls ar Venēcijas vienas nakts neapvaldīto jautrību ir kaut kas cits. Pilsētas masku gājienā sadzīvoja gan viens, gan otrs. Bet I. Kalnarāja priecīga, ka vispār ir tik daudz jauniešu, kuri vēlas kaut ko darīt un iegulda lielu darbu, lai par kaut ko pārvērstos.

Nora Driķe,

Egona Zīverta foto

Tehnikumiešu “dzīvie miroņi”, kuru misija – aizgaiņāt ļaunumu.

“Ķepaiņi un viņu draugi” no Bērnu un jaunatnes centra struktūrvienības “Laumiņa”.