Rakstniece Andra Manfelde savu Kuldīgai veltīto pasaku bērniem un vecākiem “Ceriņslotas zīmējumi” pati arī ilustrējusi. Šī ir otrā viņas grāmata pasaku sērijā vecākiem un bērniem. Pirmā – “Vēja vīrs un mēs” – veltīta Ventspilij, bet trešā būs Dubultu grāmatiņa “Lidojošais kaķis”. Savu grāmatu saņems arī Jelgava. Tajā būšot stāsts par klibo Atslēgu vīru, kurš nekādi nevar paspēt laikā atnākt un atslēgt vajadzīgās durvis. Toties viņam esot arī atslēga no dvēseļu durvīm.

“Ceriņslotas zīmējumu” atklāšanas svētki, protams, notika rakstnieces dzimtajā Kuldīgā – pilsētā, kas, pēc A. Manfeldes vārdiem, ir gluži kā mākslas darbs vai teātra dekorācija, bet arī nedaudz baisa. Klāt bija arī V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas audzēkņi, kuri rakstniecei uzdeva ļoti daudz jautājumu, bet sveicienus viņa saņēma no grāmatas izdevēja “Latvijas medijiem”, novada bibliotekārēm un citiem interesentiem.

Arī rakstnieks ir mākslinieks

Sākumā Andra pastāstīja, ka līdz 20 gadiem bijusi kuldīdzniece, gājusi mākslas skolā un gribējusi būt māksliniece. Tagad saprotot, ka arī rakstnieks ir mākslinieks:

“Mākslinieks ir tas, kurš gleznā, grāmatā, skulptūrā spēj pateikt to, ko visi redz.

Grāmatā man ļoti svarīgs ir ne tikai stāsts, bet arī kopējā Kuldīgas sajūta, ka tūlīt no kādas ļoti pazīstamas ieliņas iznāks tumsnējā burve, kaut kas notiks. Vakaros, kad veikali ciet un visi sēž mājās, Kuldīga man vienmēr šķitusi spokaina. Bet katram no jums šī sajūta var būt cita. Gribētu, lai katram rastos savs pilsētas stāsts. Tas ir mans mērķis.”

Grāmatas ilustrācijas viņa sauc par vienu no saviem varoņdarbiem. Pirms vairākiem gadiem, kad mācījusies Lietišķās mākslas koledžā, viņa vasaras brīvlaikā sēdējusi Kuldīgas ielās un zīmējusi pilsētas iekšpagalmus, kas gadu gaitā neesot pārāk daudz mainījušies.

Tagad skices papildinājusi ar datorgrafiku. Rakstniece mudināja arī atnākušos nebaidīties no mūsdienu tehnoloģijām, jo ar zīmuli zīmēto var sākt dzēst, izplēšot papīrā caurumu, bet planšetē visu izdarīt ir daudz vieglāk.

“Pēc zīmēšanas es parasti gāju uz Ventas rumbu. Man bija slinkums iet pāri tiltam, tādēļ lēcu upē un peldēju pāri. Tikai jūs tā nedariet! Reiz sapratu, ka nespēju pārpeldēt, izdomāju, ka nevajag saspringt. Ļāvu sevi straumei nest uz zālēm.

Tā saņēmu savā dzīvē lielāko mācību: ja saproti, ka netiec uz priekšu, lai kā arī cīnies, tad ļaujies, jo ūdens nes tos, kas tam ļaujas,” uzsvēra A. Manfelde.

Gribēja septiņas

“Sākumā atvēzējos septiņām pilsētu grāmatām. Tad apjautu, ka tādu slogu nevaru uzņemties. Es nevaru rakstīt par pilsētu, kurā neesmu dzīvojusi. Smieklīgākais, ka pēc Ventspilij veltītās grāmatas man atrakstīja e-pastu: vai par Jelgavu arī būs? Atbildēju, ka nevaru uzrakstīt, ja neesmu tur dzīvojusi. Tagad tur dzīvoju. Ventspilī esmu daudz bijusi Rakstnieku mājā, Dubultos – dzīvojusi. Vienu brīdi gribēju rakstīt par Kolku, bet tā nav pilsēta. Prātoju, ka varētu rakstīt par Tukumu.

Sākumā gribēju rakstīt tieši par pilsētām, bet tagad grāmatiņas vairāk nonākušas bērnu literatūras kategorijā.

Kaut mūsdienās tāda iedalījuma vairs īsti nav,” atklāj A. Manfelde.

“Gaidīju, ka jautāsiet, kādēļ manām varonēm ir tādi vārdi – Anna un Katrīna,” publiku uzrunāja Andra, pati arī atbildot uz jautājumu.

“Manā uztverē Kuldīgā viss notiek starp divām baznīcām – Annas un Katrīnas. Viena no tām ir sarkana, otra gaiša, gluži kā meiteņu mati. Tikai grāmatā sarkanmataina ir Kati, bet blonda Anno.”

Nākamais stāsts bija par baiso būtni Karrr…Karmenu un grāmatas nosaukumu: “Viņa sevi uzskata par dižu mākslinieci, tāpēc glezno ar ceriņslotu, kas noteikti nolauzta 1905.gada parkā. Kamēr vecāki nemana, Karrr…Karmena piezīmē viņiem grumbiņas, kūkumiņus, kaut ko nodzēš un pārtaisa pēc sava prāta pilsētā. Bet visu jums nestāstīšu, citādi nebūs interesanti lasīt.”

Bērnus interesēja grāmatas nosaukums. Andra atzinās, ka bijis arī otrs – “Pilsēta bez pieaugušajiem”. “Bet stāsts ir par pilsētas pārzīmēšanu. Ceriņu zari izskatās pēc slotām. Un kurš jums labāk patīk?” jautāja rakstniece. Bērni atbildēja, ka tagadējais, un Andra atzina, ka tad viņas sirds ir mierīga.

No melnā uz krāsaino

Rakstnieces pirmā grāmata “Adata” arī veltīta Kuldīgai un pašas Andras jaunībai:

“Tolaik manas dzīves fons bija ļoti melns, tagad – gana krāsains. Labi varu novērtēt, cik skaistas ir ikdienas lietas.

Uz melna fona gleznotais ir daudz spilgtāks. Drusku smieklīgi: grāmata bija par kaut ko citu, bet Kuldīgā ir atklāts Adatu tornis.” (Grāmata ir par jauniešiem narkomāniem, bet A. Manfelde runā par Adatu fabrikas torni Liepājas ielā – aut.)

Viņa atzīst, ka kādu brīdi ar meitām gribējusi atgriezties dzimtajā pilsētā, bet sapratusi, ka tas nav iespējams – par katru vietu viņai esot atmiņas, kas rādās, gluži kā filmu fragmenti.

“Tikko iebraucu Kuldīgā, man katrs stūris, katra māja ir kino. Tagad esam Mākslas namā pie bibliotēkas. Kādreiz tur bija kinoteātris. Man galvā uzreiz parādās vairāki atmiņu celiņi. Viens ir tāds: es skatos filmu “Baltais Bims, melnā auss” un briesmīgi raudu. Otrs: mamma skatās indiešu filmu un arī ļoti raud, bet es sēžu blakus un gaidu, kad tas beidzot beigsies. Tad ir atmiņas par multfilmu “Nu, pagaidi!”, par spēļu automātiem kino foajē. Un tas ir tikai par vienu ēku. Ja dzīvotu Kuldīgā, man visu laiku vajadzētu pierakstīt atmiņas.”

Cik ilgi top grāmata

Atbildot uz jautājumu, cik ilgi raksta grāmatu, A. Manfelde stāstīja stāstu par kādu mākslinieku: “Reiz kāds valdnieks pasūtīja gleznotājam, lai uzzīmē zirgu. Mākslinieks teica, ka tam vajadzēs gadu. Pēc gada valdnieks atnāk, mākslinieks viņa acu priekšā pāris minūtēs uzzīmē zirgu. Valdnieks dusmīgs – gadu maksājis naudu, bet zīmējumam vajadzēja tikai piecas minūtes. Tad mākslinieks atvēris blakus istabas durvis, kur bijis pilns ar zirgu skicēm. Līdzīgi ir ar grāmatām.

Varu uzrakstīt mēnesī, bet laiks vajadzīgs, lai sakārtotu domas.”

Uz skolēnu jautājumu, cik stundas dienā strādā, rakstniece atbildēja: “Es izliekos, ka strādāju. Man mājās ir 12 un piecus gadus vecas meitas. No rīta vienu palaižu uz skolu, otru ar riteni vedu uz bērnudārzu. Mājās ir trauki, pusdienas, kaut kādi e-pasti – vispār nestrādāju. Mamma dzīvo Kuldīgā pie maizes ceptuves, te ir vēl citi radinieki. Tad atvedu meitas uz šejieni, ņemu brīvsoli un rakstu 12 stundas pēc kārtas. Tad man sāp visas maliņas, es vaidu un stenu.”

Bērnus interesēja, kura grāmata no pašas rakstītajām viņai patīk vislabāk. “Tā, ko vēl neesmu uzrakstījusi. Es neesmu izlasījusi nevienu savu grāmatu, kad tā ir gatava. Parasti pirms izdošanas redzu sapni, ka šķirstu savu jauno grāmatu, bet tajā nav neviena burta. Otrs sapnis ir par to, ka grāmata ir pilna ar kļūdām. Skolā man skolotāji teica: “Raksti tā skaisti!” Es tā arī iemācījos rakstīt. Literatūrā saņēmu pieciniekus, bet valodā – bija pilns ar dramatiskām kļūdām. Ietrenējos gramatiku. Tajā saņēmu pieciniekus, bet vairs nemācēju rakstīt skaisti, literatūrā saņēmu trijniekus. Kopš tā laika pilnīgi neuztraucos, ka mana gramatika ir briesmīga. Es domāju par saturu, bet abas lietas nevaru. Man prieks, ka izdevniecības pieņem arī dramatiski gramatiskus darbus.”

INTERESANTI

Stāsts par lidojošo kaķi

“Dubultos dzīvojot, dzirdēju virs galvas dīvainu skaņu – it kā brēktu zīdainis vai kaķis. Tā izrādījās tikai kaija, bet sapratu, ka arī kaķis var lidot. Izdomāju, ka rakstīšu par to grāmatu. Gadījās tā, ka nākamajā dienā pēc manas dzimšanas dienas bērnu laukumiņā pie mani pienāca kaķis. Tagad viņš pie manis dzīvo jau gadu. Man ir dīvains dzīvoklis – tāds, kā leņķis, kam uz vienu pusi ir virtuves logi, bet uz otru – istabas. Dzīvojam trešajā stāvā, bija vasara, un visi logi vaļā. Mans kaķis parasti ievēroja, ka nāku pāri pagalmam ar iepirkumu maisiņiem. Uznāku augšā, saucu kaķi ēst – pēkšņi kaķis ielido pa logu! Viņš bija pārlēcis no istabas loga uz virtuvi, lidojot vairāk par metru. Kopš tā laika es turu logus ciet.

Reiz paņēmu kaķi līdzi uz upi. Viņš sēdēja krastā apaļām acīm. Bet tad, kad gāju peldēt, kaķa purnā bija šausmas. Skaidri varēju saprast, ko viņš domā: “Mans ledusskapis aizpeld! Varbūt pat neatgriezīsies!”,” tā rakstniece ieskicē, kā pie viņas nāk idejas par kārtējo grāmatu.