Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Romāns, kura varoņi neļāvās autorei

Romāns, kura varoņi neļāvās autorei
Foto: No personīgā arhīva
21.10.2017 07:00

Daina Meistere, "Kultūras Pulss"

Liepājniece Lāsma Gaitniece, kura tagad dzīvo un strādā Rīgā, lasītājiem vairāk pazīstama ar saviem publicistikas darbiem. Viņa ir daudzu ceļojumu aprakstu autore. Nesen klajā nāca grāmata “Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi”. Viņa ir tulkojusi ungāru valodā Modra Zihmaņa dzejas izlasei “Vēstules Margrietiņai”, kā arī Zentas Mauriņas eseju izlasi. Saņēmusi Liepājas domes pateicības rakstu un Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda atzinības rakstu. Nesen notika Lāsmas Gaitnieces grāmatas “Vasarnīca Pārdaugavā” atvēršanas svētki. Tā ir viņas debija daiļliteratūrā.

Kā un kāpēc sarakstījāt romānu “Vasarnīca Pārdaugavā”?

– Pirmās ierosmes uzrakstīt lielāka apjoma daiļliteratūras darbu radās 2012. gada vasarā, kad uz trim vasaras mēnešiem biju dabūjusi darbu Rīgas Tehniskajā universitātē un attiecīgi dzīvesvietu šīs iestādes dienesta viesnīcā Indriķa ielā, gandrīz blakus Torņakalna baznīcai. Torņakalnu un arī Āgenskalnu iemīlēju no pirmās dienas – bija skaidrs, ka šeit vēlēšos dzīvot ne tikai vasarā vien, bet krietni ilgāk. Šo trīs mēnešu laikā ievācu materiālu, pat fotografēju Torņakalna vecos namus un vairākas vietas, lai pēc pavadītās vasaras, atgriežoties Rietumungārijas Universitātē, kur tobrīd vēl strādāju, varētu sākt rakstīt. Sākotnējā doma bija par garstāstu, kā centrā būtu divi kādas dzimtas pārstāvji – māsīca un brālēns, kuri atrodas smagā konfliktā ar likumu un tāpēc, parādoties sabiedrībā, nākas izspēlēt dažādas lomas, piemēram, vīra un sievas attiecības. Viņiem šī bīstamā spēle tik ļoti iepatīkas, ka pašu izveidotā pasaule sāk jukt ar realitāti, līdz ar to likmes kļūst arvien augstākas. Taču ir lietas, ko nepiedod ne cilvēki, ne dievi, par visu nākas maksāt, un viņi šai ziņā nav izņēmums.

Pirms sāku darbu pie “Vasarnīcas Pārdaugavā”, roku jau biju iemēģinājusi, rakstot garstāstu “Pāris dienu Montrē”, kas turpinājumos bija publicēts periodikā.

Grāmatas “Vasarnīca Pārdaugavā” pamatā ir reāla persona un reāli notikumi. Cik lielā mērā pati uzskatāt to par biogrāfisku darbu?

– Darbs veltīts pirmās latviešu sievietes civilās aviācijas pilotes Austrālijā Valdas Ošs-Lamondes piemiņai, kura ir mana tēva Ērika Ģibieša māsīca. Viņas dzīvesstāsts ir pilns traģisma, taču grāmata nav par Valdu, līdz ar to par biogrāfisku nav uzskatāma nekādā gadījumā. Protams, dažas epizodes no Valdas dzīves tajā ir atspoguļotas, piemēram, romāna varone – ārste Valērija Vilsone – 24. oktobra vakarā noslēdz rēķinus ar dzīvi. Savukārt citas darba varones – Beātes Vilsones – liktenī ir dažas mazas līdzības ar pašas autores dzīvi, piemēram, nepieciešamība ilgstoši uzturēties ārpus Latvijas, jo dzimtenei neesi vajadzīga. Romāna sākumā diezgan daudz vēstīts arī par Liepājas veco slimnīcu, kuru vēl joprojām daudz cilvēku atceras ar zināmu nostalģiju, jo tā bija vieta, kur medicīnisko palīdzību neatteica nevienam.

Vai tas, ka darbības pamatā ņemti reāli cilvēki, nesasien rokas iztēlei?

– Rokas iztēlei nesasien, taču gadījies tā, ka darba varoņi pēc zināma laika sāk dzīvot paši savu dzīvi un neļaujas komandēt! Īpaši tas attiecas uz romāna galveno varoni Kalevu. Bija iecere viņa raksturu veidot mazliet līdzīgu Tenesija Viljamsa lugas “Ilgu tramvajs” varoņa Stenlija Kovaļska raksturam, bet kas tev deva! Kalevs šādam diktātam vienkārši neļāvās! Saistībā ar darba rakstīšanu jāpiemin vēl kāda sagadīšanās. Ja ar varoņu vārdiem problēmu nebija, pārdomas radās, izvēloties dzimtai uzvārdu. Pārliekot prātā dažādus variantus, apstājos pie uzvārda “Vilsons”. Protams, zināju abus brāļus Vilsonus – Ēriku un Mārtiņu, jo daudz redzētas gan filmas, gan teātra izrādes ar viņu piedalīšanos, taču šķita, ka šos cilvēkus dzīvē nekad neiepazīšu. Kad romāns jau bija tipogrāfijā, dzīve izspēlēja varenu joku – iepazināmies! Grāmatas atvēršanas svētkos mēs par to mazliet uzjautrinājāmies, turklāt tieši aktieris Ēriks Vilsons lasīja darba fragmentus.

Cik labi pašai bija jāpārzina aprakstītā laika vēsture?

– Manuprāt, aprakstītā laika vēsture ir jāzina maksimāli labi, lai izvairītos no idiotiskām kļūdām. Mana pirmā iecere bija romāna darbību pārcelt uz 1986. gadu, kas izvērtās ļoti traģisks saistībā ar sprādzienu Černobiļas AES 4. reaktorā. Taču pārdomāju; sapratu, ka neko daudz par šo laiku nezinu, daudz kas ir aizmirsts.

Kā radās interese par rakstniecību?

– Pieļauju, ka tas ir likumsakarīgi. Mana māte Silvija Ģibiete ir tulkotāja, draudzene un bijusī cīņu biedre no studiju gadiem Inga Kope-Grosa ir dzejniece, savukārt iepriekšējās darbavietas priekšnieks – ungārs Jānošs Pustai – dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs.

Tā kā rakstīti arī ceļojuma apraksti un grāmata par Liepājas veco slimnīcu, vai vieglāk ļauties fantāzijai, vai labāk, ka autores rīcībā ir konkrēts faktu un datu materiāls?

– Grūti pateikt. Pārlieku ļāvusies fantāzijai neesmu, arī rakstot romānu “Vasarnīca Pārdaugavā”. Pārsvarā attēloti reāli notikumi, protams, tos “izpušķojot”. Piemēram, kratīšana dzīvoklī un kailās dāmas vizināšanās trolejbusā ir epizodes, kas “norakstītas no dzīves”, tāpat arī citi attēlotie notikumi. Nenoliedzami, tajā savs nopelns ir sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam Guntim Grūtupam, kura ģimenē dzīvoju studiju laikā.

Esat arī tulkojusi. Kādas grāmatas vēl gribētos pārtulkot?

– Zinot, cik atbildīga ir tulkotāja profesija, tulkot nudien nealkstu. Mums Latvijā ir kolosāli, talantīgi tulkotāji, ļausim, lai ar šo arodu nodarbojas viņi.

Kas ir maizes darbs, un cik tas ļauj nodoties rakstniecībai?

– Strādāju Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātē, kā arī paralēli studēju doktorantūras 2. kursā. Rakstu no darba brīvajā laikā, cik tas ir iespējams. Gaidīt iedvesmu gan nav gudri. Tas arī ir riskanti, jo drīzāk sagaidīsi komunisma uzvaru, tā arī neko neuzrakstot.

Vai ir konkrētas ieceres tālākam darbam, vai lasītājs var gaidīt vēl kādu romānu?

– Pašlaik konkrētu ieceru nav, jo ir ļoti daudz tiešā darba pienākumu. Varbūt kādreiz vēlēšos uzrakstīt biogrāfisku romānu par pilotes Valdas Ošs-Lamondes dzīvi, taču – vai spēšu?

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz