Tēlnieks Egons Peršēvics katru otro gadu piedalās
Liepājas muzeja rīkotajās rudens kopizstādēs un ikreiz piedāvā idejiski bagātus
pārsteigumus. Nu viņš gatavo personālizstādi. Viens no iespaidīgākajiem darbiem
gan izmēru, gan idejas ziņā noteikti būs Brīvības pieminekļa sievietes tēls
mākslinieka interpretācijā.

Veidot izstādi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistru Egonu
Peršēvicu uzaicinājusi muzeja direktore Dace Kārkla pēc aizpagājušā rudens
kopizstādes. Vēl pirms dažiem gadiem viņš neesot domājis par personālizstādi,
bet tagad labprāt pieņēmis uzaicinājumu. Tā kā tēlniecības objekta radīšana ir
ilgs un fiziski smags darbs – skulptūras top ilgi, tad izstādei, kas gaidāma
tikai augustā, strādāts jau visu iepriekšējo gadu, un darbs intensīvi turpinās
arī šogad. Bez jau zināmajiem darbiem, kā “PašPORTRETS”, kailā karaļa
tērpa skulptūra, “Apollons un Dafne” (maģistra darbs), būs arī jauni tēli.
Viena, vēl tikai skicēs, ir desmit reiz divus metrus liels pēc japāņu kultūras
parauga veidots akmens dārzs – veltījums Liepājai, jūrai un Ziemeļu molam, ko
mākslinieks sauc par vienu no nozīmīgiem argumentiem, kāpēc viņš pirms gandrīz
pieciem gadiem pārcēlies uz Liepāju. Otra ir Brīvības pieminekļa
interpretācija.

Pārdomāta ideja par brīvību

Kad viesojamies Egona darbnīcā Kuršu ielā, tur smaržo pēc
mākslas un skan “Latvijas radio 1”. Telpas vidū, rokas līdz pat
aptuveni trīs metrus augstajiem griestiem izstiepusi, lotosa pozā sēž tautā
sauktā Milda, kas rotā vienu no Latvijas simboliem – Brīvības pieminekli. Tā ir
pēdējā skulptūra, kas tapusi šajā darbnīcā, šomēnes Egons pārcēlies uz jaunu
vietu līdzās Dizaina un mākslas vidusskolai, taču ir pateicīgs Liepājas
Universitātei par iespēju trīsarpus gadus pavadīt Kuršu ielas darbnīcā.

Skulptūra, kuras pagaidu nosaukums ir “Brīvību
brīvībai”, nav jauna mākslinieka dumpinieciska kaprīze. Egons teic, ka
viņa jaunības maksimālisma gadi jau esot aiz muguras un ideja rūpīgi pārdomāta.
Tā ir par brīvības meklējumiem. Kas īsti ir brīvība? Kas bija brīvība pirms
simt gadiem un kas tā ir šodien? Kā ir mainījusies cilvēku izpratne par brīvību
un tās vērtībām? Tie ir jautājumi, kurus mākslinieks risina savā skulptūrā.
Viņš uzsver, ka kopš valsts nodibināšanas 1918. gadā un Brīvības pieminekļa
izveides 1935. gadā izpratne par brīvības jēdzienu ir mainījusies.

Toreiz valdījis uzskats, ka tādiem kā Bermontam pretī var
stāties kaut vai basām kājām. Galvenais, lai būtu brīvība. Šodien svarīgākais
esot, lai pašam būtu labi. Skulptūras jaunā – lotosa – poza norāda uz mūsdienu
cilvēku tiecību patiesību meklēt Austrumu filozofijā. “Daudzi brīvību
meklē Indijā, Tibetā, neviens to vairs nemeklē Latvijā. Kaut kā ir pazudis tas,
ka varam būt brīvi kopā savā valstī. Mainās izpratne par brīvību, un līdz ar to
ir jāmainās Brīvības piemineklim,” uzskata Egons. Un piedāvā savu versiju,
kas būtu piemērota mūsdienu Latvijas iedzīvotājam. “Nevis kaut kas liels
un maskulīns, bet sievišķīgāks un intīmāks,” pieminekli raksturo
mākslinieks.

Rūpība anatomiskās detaļās

Brīvības pieminekļa sievietes tēlu E. Peršēvics
atveidojis tuvu realitātei, lai nevienam nerastos šaubas par līdzību. Datora
ekrānā redzami statujas tuvplāni, tos tēlnieks ļoti rūpīgi izpētījis un lielu
uzmanību pievērsis tēla sejas pantiem. Atšķirībā no Kārļa Zāles skulptūras,
kuras sejas aprises 42 metru augstumā redzēt nevar, Egonam rūpīgi jāizstrādā
vaibsti, jo tie būs labi saskatāmi, tāpēc lielāka uzmanība jāpievērš detaļām. “Gribēju
panākt sejā šķelmīgu smaidu, ka viņa zina patiesību. Viņa ir nokāpusi no Brīvības
pieminekļa un zina, kāpēc to ir darījusi,” sievietes tēlu raksturo
mākslinieks.

Pie skulptūras E.  Peršēvics
strādājis un mālu lipinājis, veidojis, gludinājis un caur rokām ar to
sarunājies jau gadu, vairākkārt Brīvības tēlu pārtaisījis, jo ir paškritisks un
atzīstas: “It kā ir uztaisīts. Bet tad tu, vakarā ejot ārā no darbnīcas,
paskaties vēlreiz un nodomā: ai, nē, es visu sačakarēju, jāsāk no jauna.”
Kad viesojamies, darbs jau tuvojas beigām, jāpielabo tikai anatomiskas detaļas.
Darbu mālā, pašu veidošanu Egons raksturo kā patīkamāko un radošāko tēlnieka
darba posmu, kas pilns kaifa. Vēlāk seko tehniskais – māla skulptūras atliešana
materiālā, šoreiz stiklašķiedrā. Taču gala skulptūru, kas nebūs paredzēta
izstādēm, bet meklēs vietu, vēlams, kādas atjaunotas muižas dārzā, mākslinieks gribētu
veidot betonā. “Tā arī ir vēl viena ideja par vērtību maiņu. Tagad neviens
vairs akmens bruģi netaisa. Tagad visur ir betona bruģis, un tas ir smalkuma
etalons.”

Tehniskajam un monotonajam darbam, kas seko pēc māla
skulptūras izveides, – špaktelēšanai un slīpēšanai – tēlnieks labprāt
pieaicinātu asistentu, viņš smejas. Taču Liepājā valda tēlnieku deficīts, līdz
ar to trūkst domubiedru. Arī mākslas skolā tādus neatrast. E. Peršēvics tur
strādā par pedagogu un stāsta, ka mākslu tajā mācās tikai viens audzēknis. Taču
viņš par šādu situāciju pārlieku nebažījas un domā, ka drīz māksla atkal
daudziem kļūs interesanta izglītības joma. To varot redzēt tajās izglītības
programmās, kurās mākslu apgūst cilvēki ar vidējo izglītību. Un visi, kas to
beiguši un vēlas studēt Mākslas akadēmijā, tajā veiksmīgi tikuši.

Uzklausīt padomus

Vaicāts, vai, ņemot vērā darba netīkamāko pusi, E.
Peršēvics katru dienu uz darbnīcu nāk entuziasma pilns, viņš vaļsirdīgi
atzīstas, ka ne. “Tas ir kā ar jebkuru darbu, kas tev patīk. Ir dienas,
kad piecelies no rīta un skrien uz darbnīcu, jo iepriekšējā vakarā atklāji kaut
kādu lietu, ko tev vajag izdarīt. Bet ir dienas, kad tu vienkārši tin stundas,”
mākslinieks salīdzina. Taču, lai ar kādu attieksmi Egons dažkārt ierodas
darbnīcā, vissvarīgākais, ka viņu dziļi interesē tēlniecība. “Ja man
nepatiktu tas, ko daru, es to nedarītu,” tēlnieks uzsver.

E. Peršēvics ir viens no retajiem māksliniekiem, kas ir
gatavs rādīt savu darbu, pirms tas tik tiešām gatavs un izlikts izstādē.
Tēlnieks šādu attieksmi saista ar savu pirmo izglītību. No ekonomista viedokļa
raugoties, ar savu ideju esot jādalās. “Ja tiešām tā ir tava ideja, tev
jau ir priekšrocība, un neviens tik ātri ideju nenospers,” viņš
skaidro. Savukārt, ja ideja nav īpaša un unikāla, arī tas ātri kļūst skaidrs.
“Es ļoti labprāt rādu cilvēkiem, ko taisu. Kad dalies, viņiem patīk dot
padomus, un tu to vari izmantot. Tāpēc es pavisam noteikti nekautrējos rādīt
savus darbus nepabeigtus un citreiz aicinu kolēģus un draugus paskatīties,”
Egons stāsta, kā strādā.

Taču lielākoties tēlnieks laiku darbnīcā pavada viens.
Vai vienatnē ar savām skulptūrām viņš nemēdz ar tām runāt? Mākslinieks smaida,
ka nevarot atzīties, citādi viņam izrakstīšot balto lapu. E. Peršēvica
vienīgais domubiedrs darbnīcā ir radio, tāpēc draugus un kolēģus retajās reizēs
viņš uzņem labprāt. Egons atminas, ka studiju gados, kad strādājis Mākslas
akadēmijas darbnīcās, tur aina bijusi gluži citāda ­– mudžējis no tēlniekiem,
studentiem. “Tad es mīlēju nākt agri no rīta, kad neviena nav, lai klusumā
pastrādātu. Kad nāca visi pārējie, tad varēju strādāt darbu, kuram nevajag
īpaši koncentrēties,” viņš atminas. Tolaik sapņojis par savu darbnīcu, kurā
varēs baudīt darbu, neviena netraucēts. “Un tagad es sarunājos ar radio,”
Egons pašironiski smaida. “Esmu priecīgs, kad kāds atnāk ciemos. Jo vienam
strādāt ir ļoti depresīvi, varbūt tāpēc mani darbi top tik ilgi.”

Laimīgs īstenot savas idejas

Tēlniecības darba lēnā tapšana un garās stundas
vientulībā mudina domāt, ka tēlniekam jāpiemīt sevišķām īpašībām.
E. Peršēvics to noliedz un uzskata, ka kurš katrs nevar būt tēlnieks tikai
tā iemesla dēļ, ka šis darbs ir jāprot. “Bet, vai to vajag, tas ir slidens
jautājums, jo mūsdienās ir ļoti daudz pazīstamu mākslinieku, kas rada
skulptūras, nemaz neesot tēlnieki. Tam taču ir asistenti, profesionāli
tēlnieki, kas materializē ideju,” viņš norāda un uzbur vīziju. Daudzi
jauni censoņi domā, ka būs ievērojami mākslinieki, iekaros pasauli un nesīs
jaunas idejas, taču lielākā daļa pēc gadiem attopas cita mākslinieka darbnīcā
un rada viņa darbus. “Piemēram, britu māksliniekam Demienam Hērstam ir
vesela rūpnīca ar cilvēkiem, kas taisa viņa darbus. It kā varētu rasties strīds
par autorību, bet, protams, to atrisina Demiena Hērsta paraksts,” Egons
iezīmē mūsdienu realitāti, kurā arī viņa divas izglītības – ekonomikā un mākslā
– ir cieši saistītas.

Taču viņš atgādina, ka šāda prakse, kad mākslinieku idejas
īsteno viņu mācekļi, ir pat ļoti sena un tikai tā agrāk varēts kļūt par
mākslinieku. Tāpēc mūsdienās jāapšauba daudzu ievērojamu mākslinieku autorība,
bet daudzu patieso autoru vārdi aizgājuši nebūtībā. “Esmu laimīgs, jo varu
īstenot pats savas idejas,” sarunas beigās tēlnieks neviltoti nosaka un,
pavadījis viesus, turpina mēmo dialogu ar savām skulptūrām.