Ikviens, kas kaut nedaudz interesējies par vēsturi un arheoloģiju, noteikti būs redzējis kuršu karavīra tēla rekonstrukciju, kas tapusi pēc Rucavas pagastā, Tīras purvā, atrastā ziedojuma. Koka vairogu, kas apvilkts ar ādu un atrodas Nacionālajā vēstures muzejā, habilitētais vēstures doktors, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Vasks dēvē par unikālu. “Otra tāda nav!” viņš saka.

Īpašs atradums
Nelielajā Tīras purvā 30. gados uzietais karavīra ziedojums, kas bijis nogremdēts un ar mietiņiem vēl nostiprināts, lai neuzpeld, tiek datēts ar laiku ap 800. gadu. Tas nav apbedījums, uzsver A. Vasks. Viņš ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedras vadītājs un savulaik piedalījies arī arheoloģiskajos pētījumos Rucavas pagastā.
Ziedojums varētu bijis veikts pateicībā par uzvarētu kauju, pieļauj A. Vasks. “Tad vikingi jau mācās virsū,” viņš piebilst. Starp diviem ar ādu apvilktiem koka vairogiem bijis salikts apģērbs – apmetnis, dzeramais rags, īlens. Varbūt priekšmetu bijis vēl vairāk, pieļauj A. Vasks. Atradums nācis rokā kūdras racējiem, kas ar to pārāk uzmanīgi nav rīkojušies. Viens no vairogiem pa ceļam salūzis, nostāsti vēsta, ka apģērba driskas pēc tam mētājušās pa lielceļu.

Otrs vairogs glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. “Otra tāda nav. Tikai ūdenī, purvā, šādas lietas var saglabāties,” piebilst arheologs. Apģērba paliekas savukārt ļāvušas rekonstruēt kuršu karavīru tērpu.

Viss vēl priekšā
Šomēnes Rucava ar vērienīgu konferenci “Rucava iz senatnes” atzīmēja 760 gadu, kopš pirmoreiz minēts tās vārds. Taču liecības par apdzīvotību šajā apvidū liek domāt, ka ļaudis tur dzīvojuši jau vidējā neolīta laikmetā, kas bija no 4100. līdz 2900. gadam pirms Kristus. “Rucavieši savu vēsturi var skaitīt no akmens laikmeta,” A. Vasks apstiprina.

Latvijas teritorijā pirmie cilvēki ienāca deviņus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Tās bija mednieku un zvejnieku ciltis, kas virzījās gar lielāko upju krastiem ziemeļu virzienā, teikts topošajā grāmatā par Rucavas vēsturi, kurā faktus apkopojis pērn Aizsaulē aizgājušais Ģedimins Salmiņš.

Par apdzīvotību Rucavas pusē vidējā neolīta laikmetā liecina pie Nidas ciema atrasta pulēta pogveida krellīte, kā arī neapstrādāts dzintara gabals, savukārt Papes teritorijā uzieta dzintara plāksnīte. Šie atradumi glabājas Liepājas muzejā, stāsta A. Vasks.

“Tolaik bija lagūnas tipa ezeri, kuru krastos dzīvoja cilvēki. Zvejošana viņiem bija pirmajā vietā, lai gan arī medīja, lasīja ezerriekstus,” arheologs piebilst, ka konkrētas vidējā neolīta laikmeta cilvēku dzīvesvietas Rucavas pagastā gan nav atrastas. “Tas vēl ir priekšā.” Tajā pašā laikā lietuvieši ir rūpīgi izpētījuši apmetni turpat netālu – Sventājā, kas tur pastāvējusi tajā pašā laika periodā. “Atradumi bija līdzīgi,” saka A. Vasks. Pirmais, kas paziņojis par nepieciešamību pētīt šo apvidu, bijis Miķelis Balčus. Viņš ir sventājnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un Sventājas kuršu biedrības vadītājs.

Cirvji kā laivas
Rucavas teritorijā atrastas arī māla trauku paliekas un vairāki laivas cirvji, kas lietoti no 2900. līdz 1800. gadam pirms mūsu ēras. Cirvju nosaukums liecina nevis par pielietojuma veidu, bet izskatu – no sāna forma atgādina laivu. Tas gan raksturīgi tikai Austrumbaltijā, jo kopumā tos sauc par kaujas cirvjiem. Ieroču nozīme gan tiem ir tikai simboliska, jo reālam kautiņam šie priekšmeti nav lietojami. “Tādi ir maz atrasti. Tos parasti atrod, apstrādājot zemi,” zina teikt arheologs.

Šos atradumus saista ar auklas keramikas un laivas cirvju kultūru, kas bijusi izplatīta no Elbas līdz Volgai, viņš paskaidro. Šai kultūrai raksturīgi ne tikai cirvji, bet arī māla trauki. Tos rotāja ar aukliņas nospiedumiem. Tas principiāli atšķīrās no iepriekš izmantotajiem ķemmes un bedrīšu rakstiem.

Senāk tika uzskatīts, ka šīs kultūras pārstāvji bija iebrucēji un ieviesuši zemkopību un lopkopību. Tagad – ka tā bijusi vietējās ideoloģijas plūsma, kam cilvēki pieslējās un sāka lietot tai raksturīgos atribūtus, stāsta A. Vasks.

Baumas par bronzas šķēpu
Par to, ka cilvēki Rucavas pusē turpinājuši dzīvot arī bronzas laikmetā, liecina 30. gados kā savrupatradums uziets bronzas iemalu cirvis. Tāds lietots no 1300. līdz 1100. gadam pirms mūsu ēras. “Ir ziņas, ka 1957. gadā atrasts arī bronzas šķēps pusceļā no Rucavas uz Papi. Taču tālākas pēdas nav sadzītas,” A. Vasks uzsver, ka zinātniski tam būtu ļoti liela nozīme. “Bronza tajos laikos bija eksotisks materiāls. Mūsdienu zelta vērtībā. No tās gatavoja ieročus un rotaslietas, bet darbarīkus – ne. Ir virkne akmens cirvju, ko bronzas laikmetā lietoja koku ciršanai.”

Savukārt par senāko dzelzs laikmetu Rucavas pagastā liecības sniedz kultūras pieminekļu statusu ieguvušie Bašķu un Klaustiņu senkapi, kā arī kulta vieta Klaustiņu akmens. Bašķu kapulauku ar trim uzkalniņiem atklāja 1929. gadā. Divus no tiem 30. gadu beigās izpētīja arheologs Pēteris Stepiņš, atklājot akmens krāvumu vainaga veidā un nesadedzinātu mirušo centrā. Tas attiecas uz 2. gadsimtu pirms Kristus dzimšanas, Ģ. Salmiņa apkopoto informāciju papildina A. Vasks.

Apmetnes vēl jāmeklē
Mazkatužu kapulauks pie Sventājas upes liecina par apdzīvotību agrajā dzelzs laikmetā. Latvijas vēsturnieki uzskata, ka šajā laikā notikusi kuršu cilšu veidošanās un var runāt par kuršu priekšteču apmetnēm Rucavas pagasta teritorijā, teikts grāmatas manuskriptā par Rucavas vēsturi.

Mazkatužu kapulauks ir pētīts pat vairākkārt – 20., 40. un 60. gados. “Tur bija nelieli uzkalniņi, pāri par sešdesmit apbedījumiem. Skeletkapi,” raksturo A. Vasks. Atrastas bronzas rotas un dzelzs ieroči. Pavisam iegūtas 465 senlietas.

Par ļoti svarīgu atradumu uzskatāmas šajā kapulaukā atrastās Romas impērijas 17 monētas, kas kaltas imperatoru Adriāna (117 – 138), Marka Aurēlija (161 – 180) un viņa sievas Faustīnas Jaunākās (? – 175) valdīšanas laikā, norādījis Ģ. Salmiņš. Neesot gan drošu ziņu, ka romiešu monētas Latvijas teritorijā kādreiz būtu veikušas naudas funkcijas mūsdienu izpratnē, tās bijušas maiņas līdzeklis. Senās Romas monētas Latvijas teritorijā nonāca galvenokārt pa tā saukto dzintara ceļu.

Rucavas pusē atrasti apbedījumi arī no 5. līdz 8. gadsimtam. Bet pie Leju mājām uzieti kuršu ugunskapi, kur apbedījumi veikti no 11. līdz 13. gadsimtam. Arheoloģikie izrakumi gan tur nav bijuši. Par kapulauku liecina vien savrupatradumi.

Par apbedījumiem un kapulaukiem ziņu ir daudz, taču par apmetnēm gan ne. Zināms vien, ka no ēras sākuma pastāvējis Impiltes pilskalns, kas gan ir tagadējās Lietuvas teritorijā, Sventājas otrā pusē. “Ja arheologi meklēs, gan jau atradīs,” A. Vasks spriež.

Uzziņai
Rucavas pagastā patlaban ir seši valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi:
– Bašķu senkapi;
– Ģeistautu senkapi;
– Kalna Urbānu senkapi;
– Klaustriņu akmens – kulta vieta;
– Leju senkapi un Upuravots – kulta vieta;
– Mazkatužu senkapi.

Rucavas pagastā ir arī vietējas nozīmes arheoloģijas pieminekļi:
– Nidas, Geču, Balču, Timbru un Bakupu senkapi;
– Cibuku un Dzintarnieku viduslaiku kapsēta;
– Pūcu un Pūpes kapi – senkapi;
– Cukānu laukakmeņu žogs un apmetne;
– Gauru apmetne.
No www.mantojums.lv

Uzziņai
Par Rucavas senāko formu valodnieki uzskata “Rukiava”, par kuras izcelsmi un nozīmi ir izteiktas vairākas versijas. Vārda nozīme ir saistāma vai nu ar miglu (lietuviski – rūkas), vai jēdzienu “aizaugt” (rukt, sarukt).
No www.rucava.lv

Egona Zīverta foto
0604/128
Dokumentos pirmo reizi Rucavas vārds minēts 1253. gada 5. aprīlī, kad Kursas sadalīšanu starp Kurzemes bīskapiju un Vācu ordeni dokumentēja Kurzemes bīskaps Henrihs un ordeņa mestra vietnieks Livonijā Sainas Eberhards.

141 +143
Izstādē “Rucava iz senatnes”, kas līdz 11. maijam aplūkojama Rucavas Kultūras namā, izvietoti arī šķēpa gali un rotas.

Foto no http://foto.lu.lv
skietniece/bildes/vasks
Latvijas Universitātes profesors Andrejs Vasks stāsta, ka Tīras purvs, kas redzams kartē, nav tas, kur atrasts slavenais Tīras purva depozīts.