Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Šodien esmu cilvēks, rīt nāve vai varbūt kaza

Šodien esmu cilvēks, rīt nāve vai varbūt kaza
Foto: Egons Zīverts
10.12.2014 11:26

Dina Belta

Atslēgvārdi

Nāve ir tabu, cilvēkiem
nepatīk par to domāt un runāt. Ir bail. Tomēr dažādus ar nāvi saistītus atribūtus
var ieraudzīt visapkārt, sākot jau no bērnu preču veikalu plauktiem. Kāpēc
cilvēki izvēlas ar tādiem rotāties un spēlēties? Vai tie maina mūsu attieksmi
pret neizbēgamo?

Nav rezultāta, tikai process

Tas gadu simteņiem tā bijis un arī tagad ir – cilvēkus interesē
mistiskas lietas, ko nevar līdz galam izskaidrot un dot atbildes. Un nāve tāda
ir, saka folkloras zinātāja Solveiga Pētersone. Laika gaitā gan interese
pārveidojas un transformējas, mainās arī priekšstati par to, kā nāve varētu
izskatīties.

Latviešu tradicionālajā kultūrā tā ir balta, un tas nekādā ziņā nav ļauns
tēls. “Ja ķekatās izdanco ar nāvi, tad var būt drošs, ka slimība un nāve
durvīm ies garām,” S. Pētersone mazliet ieskicē ķekatu gājienu
pamatojumu, kas ir daudz plašāks un dziļāks, nekā mēs ikdienā mēdzam uzskatīt.

Būtne ar izkapti pār plecu masku gājienos ienākusi samērā nesen – viduslaikos
– un no citām kultūrām, savukārt saka folkloriste un skolotāja Līga Strēle.
Senajā latviešu kultūrā, kurā viņa pati balstās, bijusi melnā sieva – iznīcības
simbols, kas apzīmē Saules aiziešanu, tumšo nakti, kas nāks. Tādēļ viņas
rīkotajos budeļos šāda tēla nav. Latviešu folklorā nāves vārds vispār tiekot
maz piesaukts, tas vairāk aizstāts ar eifēmismiem.

S. Pētersonei patīk ideja par mūžīgo mainību, ko simbolizē
ķekatas, – šodien esmu cilvēks, rīt – nāve vai varbūt kaza. Jo viss mainās –
gan dabā, gan cilvēka dzīvē. Un būtiska šīs lielās mainības daļa ir arī nāve.
Nekas nav tāds, kam pārāk stipri vajag pieķerties, jo viss pāriet. “Baudi
mirkli, kāds tas ir! Šodien bēdas, rīt prieki.”

Mūsdienās mēs daudz laika pavadām, visu ko gaidot – brīvdienas, algas
dienu. Nedzīvojam šim brīdim. “Negribam daudzām lietām pievērst uzmanību,
pafilozofēt par tām, gribam rezultātu uzreiz. Bet nav jau te īsti rezultāta, te
ir process,” S. Pētersone saka. Šis process jau arī ir tā īstā dzīve.

Tagad mēģinām pasargāt

Bet, ja ir drosme nebaidīties, tad var, piemēram, pie atslēgām pielikt
miroņgalvas piekariņu un sagaidīt, ka tas dos spēku, sargās. Arī senajās,
pirmskristietības kultūrās taču runā par to, ka tā var aizbiedēt ļaunumu un savai
ciltij atnest labumu, saka S. Pētersone.

Viņa piekrīt, ka nāves tēma mūsdienu sabiedrībā ir tabu. Taču uzskata:
ir jāspēj runāt un sarunāties par visu, arī par to. Senajos laikos tāda tabu
nebija, visi dzīvoja saskaņā ar noteiktu dabas un lietu kārtību. “Tagad
mēģinām bērnus pasargāt, piemēram, nerunājot par tuva cilvēka nāvi, un varbūt
daļu šīs izpratnes viņiem atraujam.” S. Pētersone pieļauj, ka tāda
neizrunāšana varbūt arī pastiprina interesi par nāvi un dažādiem ar to
saistītiem tēliem. Tādēļ droši vien ir vērts izskaidrot, kāds vēstījums katram
simbolam ir. Ja bērns ar tiem ļoti pārņemts, varbūt der painteresēties, kas
viņā krājas neizteikts. Varbūt, ka tas norāda arī uz brīdi, kad viņš ir gatavs
sākt izzināt.

“Senie cilvēki visu uztvēra vienkāršāk,” saka L. Strēle.
“Tagad cilvēki vairāk žēlojas, sak, man vairs nebūs visa tā, kas ir.”
Tas, ka pašam sevis žēl, ir laikmeta zīme, viņa uzskata.

Citām lellēm līdzi zārki

Bet bērnus aizvien vairāk ķekatu vietā aizrauj Helovīns, iespēja baidīt
citus un baidīties, un no laba prāta viņi neiedziļinās dabas un laika ritumā.
L. Strēle piekrīt, ka no ķeltiem nākušajā svinamdienā “ģīmji ir
briesmīgāki”. Bet tādi pārņēmēji nu reiz latvieši ir – kādreiz pārņēma
paradumus no muižām, padomju laikos alka pēc rietumnieciskā, un nu to visu var
dabūt. Arī drēbes un rotaļlietas ar miroņgalvām un tamlīdzīgiem zīmējumiem.
“Man arī mazmeitai krekliņi un kedas ar miroņgalvām, viņai tas patīk. Tas
tā vienkārši ir. Tas ir kruti. Kāpēc kruti, es nezinu,”
pasmaida L. Strēle. Skolā bērnos paklausījusies, viņa pieļauj: iespējams,
tas ļauj pašiem sev šķist spēcīgākiem un spējīgākiem.

Tieši vai pastarpināti ar nāvi saistītas mantiņas atrodamas arī
rotaļlietu veikalu plauktos. Bērnam var būt paniski bail, ieraugot galvaskausu
vai kaulus, bet savu “Monster High” lelli viņš lolo un ucina.
Miroņgalva ar rozā bantīti – tā ir šīs rotaļlietu sērijas preču zīme. Bērniem
briesmoņlellītes visdažādākajos izpildījumos – gan ar Frankenšteina radījuma
šuvēm, gan pa pusei bez plastmasas miesas, ar plikām ribām vien – vēl aizvien
skaitās stilīgas mantiņas. Citām līdzi nāk zārki, kur tās guldināt.

Lelle neasociējas ar realitāti, nesaistās ar miršanu, spokiem un
bojāeju. “Tas ir kariķējums, to vairs tā neuztver,” tradicionālās
kultūras pētniece, viena no biedrības “Serde” vadītājām Signe Pucena
nosmaida, sakot: ko tik neizdara ar lielu reklāmu!

Viņasprāt, mainās paaudzes, un mainās tas, kā sabiedrība šādas lietas
uztver. “Varbūt pat lielāka pretestība man ir pret Bārbijām, kas ir
realitātes izkropļojums.” Turklāt pasaule tā iekārtota, ka bērniem vienmēr
gribas kaitināt vecākus. “Tas nekas, ka man bail tādai mantai pieskarties
– es tai vienkārši esmu par vecu!” S. Pucena smejas.

“Bet vai šīm lietām ir arī kāda simboliska nozīme, kura tiek
interpretēta, vai tas ir tikai kaut kāds ārējs atribūts?” filozofe Māra
Mellēna spriež par nāvīgām lellēm un
drēbēm. “Nāves pārinterpretācija popkultūras diskursā,” viņa formulē.

Katram tas nozīmē ko citu

Nāve ir tepat līdzās, mēs neviens nezinām, kas ar mums var kuru brīdi
notikt, saka psiholoģe Ineta Ozoliņa-Pese. Taču psihe ir iekārtota tā, lai mūs
ikdienā no nāves bailēm pasargātu.

Viņa norāda, ka vispārināt te neko nav iespējams, jo katram skeleta
zīmējums var nozīmēt kaut ko citu. Lietas ar nāves simboliku vienam liek
novērsties, jo izraisa nepatīkamas asociācijas. Tās katram var būt savas, tai
skaitā, iespējams, var uzrunāt arī bailes no nāves. Otrs atkal pērk tādas
lietas, valkā, pat tetovē uz ķermeņa galvaskausus, iespējams, lai tādā veidā
sūtītu signālu pasaulei: “Esmu drosmīgs, nebaidos pat no nāves.”
Trešais tikmēr visu to pat nepamanīs, jo viņam šī problēma gluži vienkārši nav
aktuāla. Līdzīgi, iespējams, ir arī ar mammām, kas izvēlas vai neizvēlas bērnu
drēbītes ar miroņgalvām un krustiem.

Psiholoģe to pamana arī savā darbā, kur ar bērniem strādā ar smilšu
spēles terapijas metodi. Tai izmanto visdažādākās lellītes un mantiņas, arī
skeletus, kaulus, zārciņus. Ja bērnam vajadzīgs, viņš arī ar tiem izspēlēs savu
problēmu, piemēram, sēras, bailes no nāves, cits vispār nepamanīs, ka tādas ir
plauktā. I. Ozoliņa-Pese arī piebilst, ka kauli un galvaskausi jau
nesimbolizē tikai nāvi vien. “Skelets taču ir arī tas, uz kā cilvēks
balstās, tas ir pamats.”

Nelīst tik dziļi dvēselē

Bet L. Strēle daudz vairāk par dažādiem aksesuāriem raizējas par
to, ka bērni nāves domās apzināti ieiet pārāk dziļi, kļūstot par gotiskās
subkultūras daļu un nesaprotot, cik dziļi ar to savu dvēseli ievaino. Un par
to, cik dziļa neiejūtība attiecībā pret nāvi mūsdienās bieži vērojama. Un vēl
arī par daļas sāpīgu grāmatu un citu radoša darba objektu tiekšanos izvilkt
cilvēka dvēseli pilnīgi uz āru, nepiedāvājot tam līdzi nevienu pašu gaismas
stariņu, un tā liekot grimt sevis žēlošanā un bezcerībā.

“Domāju, ka dzīvot vajag, ne tik daudz lienot iekšā dvēselē, bet
ļaujot tai dzīvot kopā ar mums. Vienkārši dzīvot. Un varbūt ne tik daudz
censties izpētīt, kāpēc tas ir tā vai tā. Īpaši jau jauniem cilvēkiem.”
Viņasprāt, vairāk ir vajadzīgs patiess prieks, vienkārša ķekatās iešana.
Saulītes gaidīšana. “Arī ne visas baznīcas to tagad noliedz, šīs abas
kultūras kaut kā māk sadzīvot. Jēzus piedzimšana un saulītes atgriešanās.
Saulīte mums dod visu labu, un Jēzus mums dod visu labu. Tas vienkārši tā ir
jāpieņem.” 

Uzziņai:

Ne tikai nāves tēls, kas ir pretstats dzīvībai, bet arī citi ķekatu
gājiena tēli rāda pretpolus, kas viens otru nomaina pēc dabas likumiem un
rituma. Lācis pret aitu, kaza pret vilku, garā sieva pret īso vīru. Garkakla
dzērve spēj paskatīties pāri uz Aizsauli, kas pretī Šaisaulei. Ķocis vai siena
kaudze – kas nebija dzīvs, tagad tāds kļūst, lai varētu pastāstīt to, ko mēs,
dzīvie, neredzam.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz