Vajag kultūru. Vajag daudz kultūras, lai cilvēki var izvēlēties. Un viņus vajag piesaistīt ar to, kas ir kvalitatīvs un interesants. Rīdzinieks Kristians Muižnieks kļūst par Liepājas cilvēku un soli pa solim, sienu pa sienai veido savu kultūras centru “Wise” bijušā kinoteātra “Daile” ēkā. Ar māju viņam ir abpusējas mīlestības attiecības.

Te nebija nekā

Nupat izbetonēta grīda tajā mājas daļā, kas ielas pusē. Viss ievilcies garāk, nekā sākumā bija plānots, bet neapšaubāmi notiek, saka Kristians Muižnieks. Nākamais solis – logu nomaiņa. Kad novembrī te notiks nākamais pasākums, ieeja ēkā jau būšot no Alejas ielas, pa galvenajām durvīm. Līdz šim uz pasākumiem, kas notikuši lielajā zālē, kur senāk rādīja kino, ieeja bija no sētas puses. Tālāk par zāli apmeklētāji netika, jo pārējās telpas, tukšas un neremontētas, bija nelietojamas.

Patlaban atjaunojamā ēkas daļā būs dēļu sporta inventāra veikals un kafejnīca. “Ēdināšanas zonu es būvēšu, un tad vienā brīdī tā sāksies,” Kristians apstiprina savu nodomu stabilitāti, pat, ja pagaidām vēl nav iespējams pateikt, tieši kad te varēs nopirkt pirmo krūzi kafijas. Taču viņam ir skaidrs, ka nevēlas, “lai te būtu mašinērija”.

Cik vien iespējams daudz viņš grib izdarīt vēl šoruden, jo ziema paiet, strādājot par snovborda instruktoru uz kalna ārpus Liepājas.

Tad būs jāķeras pie grīdas lielajā zālē – arī tā būs betonā lieta un apsildāma, pieslēgta apkures katlam. “Te nebija nekā,” Kristians stāsta, ka viss ir paša pamazām gādāts, iekārtots un darīts. “Tas nav tā – ātri, ātri un lai kaut kas notiek,” viņš uzsver, ka grib, lai telpas ir “ilgtspējīgas, dzīvojošas”. Gandrīz visu te padarot viens, konsultējoties ar draugiem no Rīgas – gan par to, kā kādu, ar remontdarbiem saistītu, lietu izdarīt, gan kā kafejnīcas telpu iekārtot.

Māja mīl

Pret māju Kristians izturas ar pietāti un interesi, vēro, ko uz sienām, griestiem, grīdām sedzis padomju laikā uzliktais slānis, kas no tā ir saglabājams. “Te, zem grīdas, bija tāds jocīgs tā kā pagrabs. Nolēmu – nerakšu [ārā visu to, kas tur sakrājies], nemeklēšu zeltu.” Māja pati ir vērtība, jāsaglabā ir tā. Kādā ziemā, kamēr ēka stāvējusi bez īrniekiem, plīsis ūdensvads, tā veicinot jau tā nolaistās mājas stāvokļa pasliktināšanos – ar to visu bija jātiek galā. Iespējams, viņa ienākšana šajā mājā bija tuvu pēdējam brīdim, kad to vēl varēja glābt.

Pēc iespējas tiks saglabāta vēstures elpa, griesti, dekoratīvie raksti uz sienām. Bet “kakas krāsu” uz sienām nomainīs baltā. “Tur, ārā, es ļoti gribu terasi. Te ir visilgākā saule, vasarā te ir pats pēdējais stariņš, pirms saule ieiet jūrā,” Kristians pamāj uz Alejas ielu.

“Māja mani mīl,” viņš saka. “Spoki te ir. Visādas dīvainas skaņas, notiek tas, par ko zinu, ka tas nevar notikt.” Viesi no Rīgas, kas te paliek, sabīstoties. “Bet es ar tiem nekomunicēju, ignorēju tos. Un viņiem laikam patīk tas, ko es daru. Ka pagarinu šai mājai mūžu. Tas nepaliks man, man ir līguma termiņš. Bet tas ir mana mūža posms. Es savā ziņā ieguldu pilsētā.”

Kristians uz Liepāju no Rīgas pavisam pārvācās 2015. gada maijā. Alejas ielas telpas viņa ziņā bija jau pirms tam, tolaik kalpojušas tikai par noliktavu.

Nams Alejas ielā 9, ko liepājnieki vislabāk atceras kā kinoteātri, 1999. gadā ar likumu bez atlīdzības nodots Liepājas lietuviešu kultūras biedrības “Rūta” rīcībā. Biedrība to nedrīkst ne pārdot, ne ieķīlāt, iepriekš teikusi tās vadītāja Staņislava Bieziņa. Ja biedrība beidz pastāvēt, īpašums pāriet valstij. Kristiana Muižnieka vadītajai biedrībai “TS media” telpas iznomāja uz 50 gadiem, lai iegūtu stabilu īrnieku, kas ieinteresēts ieguldīt attīstībā. Nu jau palikuši 46 gadi, Kristians ar smaidu piebilst. Ar lietuviešu biedrību, kuras ansamblis otrajā stāvā sanāk uz mēģinājumiem, viņš satiekot ļoti labi.

“Kādreiz man likās, ka man nav vispār nekādas saistības ar Liepāju. Bet izrādās – ir! Manas mammas mamma ir no šejienes, liepājniece bijusi, dzīvojusi Karostā. Pulkveža meita.” To viņš uzzinājis, kad, skeitborda lietu bīdītāja liepājnieka Ainara Jermačenko atvilināts, sācis braukt šurp. Pirmoreiz ieraugot šo ēku, bijis sajūsmā. Tik lielā sajūsmā, ka nu jau Liepājā apmeties uz dzīvi – rīdziniekam no Zolitūdes tagad mājas ir šeit.

“Es esmu apprecējis šito vietu. Tas ir mans liktenis, tā ir mana izvēle, un man tā patīk. Varbūt kaut kas nedaudz mainīsies, bet lielos vilcienos te būs tā, kā es tagad saku.”

Kurzemnieki “iestagnējuši”

Šī vieta jau ir iesākusi savu dzīvi kā viena no Liepājas kultūras vietām. Nepieradināta – kā šai pilsētai piestāv vislabāk. Vēl nenotiek daudz, pasākumi pieci gadā. Mākslas centra “Totaldobže” rīkotais “Melnā cauruma kombinētais koncerts” – amerikāņu dzeja, gaisa akrobāte, elektroniskā mūzika. Nīderlandiešu/latviešu indiefolk grupas “Matt Winson” uzstāšanās un grupas “Ezeri” tūres koncerts. “West Coast Bass” – pašmāju repa, live hiphopa un dīdžeju performances visas nakts garumā. “Dirty Deal Audio” – latviešu elektroniskās mūzikas desants ar videoinstalācijām.

Nākamais būs rokkoncerts novembrī. Tajā noteikti būs latviešu psihodēliskā roka grupa “SoundArcade”, varbūt arī tās apakšprojekts “Das Sonntag Legion” un par pagrīdes pērli sauktā “Tesa”.
Nupat “viens puisis no Liepājas”, kuram atteikušas daudzas vietas gan Liepājā, gan Rīgā, gribējis te sarīkot spīdmetāla koncertu. Viņam gan diemžēl nācies atteikt, jo kultūras centrā “Wise” tieši tajā dienā jau bijis ieplānots pirmo reizi izīrēt telpas privātam pasākumam, tā izmēģinot arī tādu pieredzi.

“Jā, vajag kultūru,” Kristians noteikti saka, spriežot par to, kā te sāka veidoties kultūras centrs. Bez kultūras vispār nenotiks nekas. Mākslinieki, kas te līdz šim uzstājušies, paši atraduši šo vietu caur “Wise” feisbuka lapu. Galu galā pat sanācis, ka remontam paredzēta nauda aizgājusi labai aparatūrai, lai šīs uzstāšanās varētu nodrošināt. “Gribēju, lai skanējums ir kvalitatīvs. Jo šī ir koncertzāle. Milzīga skatuve! Kā uz tās var nekas nenotikt?!”

“Es tā kā izmetu visu ko, un skatos, cerot uz vietējo publiku,” Kristians skaidro pasākumu dažādību. “Bet ar kurzemniekiem ir grūti, viņi iestagnējuši drusku, viņiem vajag, man liekas, vispār drusku savādāk sākt domāt.”

Pilsētai ir jānāk pretī

Kāda “Wise” saimniekam tagad šķiet Liepāja, kad jau drusku iepazīta? Viens viņam kļuvis skaidrs – lai arī ko viņam kādreiz mēģinājuši iestāstīt, šī nav studentu pilsēta. To tādam nosaukumam te ir par maz, vismaz pagaidām. Šī ir “piecu mēnešu sezonas, piecu mēnešu peļņas pilsēta”, un peļņu var nodrošināt tūristi. Un viņi var būt arī šejienes kultūras vietu apmeklētāji.

Pilsētā ir jābūt “entajām” kultūras vietām, lai cilvēki var izvēlēties, uzskata Kristians. Tiesa, cilvēku pasākumos ir maz. Septembrī “Dirty Deal Audio” publiku par procentiem septiņdesmit veidojuši rīdzinieki. “Bet viņiem tas ir exclusiv – vilciens piektdienā atved uz Liepāju un svētdien aizved atpakaļ,” viņš aizrautīgi piebilst. Tāpēc arī turpmāk mēģinās apzināti aicināt pie sevis publiku no Rīgas. “Bet apmeklētība augs,” to viņš saka ne tikai par centru “Wise”, bet arī citām Liepājas vietām. “Ir “Juliannas pagalms”, “Kursas putni” ir atdzīvojušies, kas ir forši. “Wiktorija”, kas nav konkurents, bet ar līdzīgu ideju.” Šķiet, Liepāja ir gatava attīstīties šajā virzienā.

Tikmēr īsti nevar saprast, kur ir palikušas “D10” darbnīcas – pašvaldības solītais radošo industriju centrs Dārza ielā 10. “Kad būs telpa māksliniekiem, kur bez maksas ģenerēties, tad arī kultūra veidosies. Ir jābūt vietai, kur māksliniekam nav jāuztraucas, kā viņš samaksās īri. Pilsētai ir jānāk pretī, ja redz, ka cenšas, ir jāpalīdz. Cik tā var būt rallija pilsēta…?”

Vēsture

/ Ēkas pamatakmens ielikts 1931. gada 16. augustā. Tur mita Liepājas Lietuviešu biedrība.

/ Otrā Pasaules kara laikā tas bijis specializēts kinoteātris vācu kareivjiem.

/ 20. gs. 80. gadu sākumā tam piešķīra specializētā bērnu kinoteātra statusu, tas bija arī 2. ekrāna kinoteātris, kur tika demonstrētas filmas, kas iepriekšējā nedēļā bijušas ejošākās pilsētas galvenajos kinoteātros.

/ 80. gadu beigās, īsi pirms Tautas frontes dibināšanas, šajā kinoteātrī tika organizēti konspiratīvi pasākumi, kas ievadīja Tautas frontes nodaļas dibināšanu Liepājā. Pēc kinoseansa notika politiskas diskusijas, aizliegtas dzejas priekšlasījumi u. c.

/ 1990. gados ēka tika denacionalizēta un atdota atpakaļ lietuviešu kultūras biedrības īpašumā. 

/ Laika gaitā tur bijis arī lietotu apģērbu veikals, iekštelpu skeitparks, sporta preču veikals.

Avots: liepaja.travel