“Es ļoti baidījos, kā būs, vai es visu varēšu, mācēšu un sapratīšu. Tomēr mēģināju noticēt, ka es to spēšu,” Agnese Grabe atceras pirmās izjūtas, kas pārņēmušas, kad, tikko beigusi Liepājas Mākslas vidusskolu, saņēmusi darba piedāvājumu kļūt par Liepājas teātra galveno mākslinieci.

Viņa nenožēlo, ka toreiz, pirms četriem gadiem, devusi jāvārdu, jo teātris jaunietei kļuvis par neatņemamu un mīļu dzīves sastāvdaļu.

Vienīgā palika Latvijā

Lielākā daļa klasesbiedru, saņēmuši ziedus par devītās klases absolvēšanu, atsveicinājās cits no cita, sakot, ka drīz jau atkal tiksies, tas ir, pēc vasaras brīvlaika. Jau tobrīd Agnese zināja, ka viņa šo jauniešu vidū vairs nebūs. Meitene bija izlēmusi mācības Jāņa Čakstes Liepājas 10. vidusskolas 10. klasē neturpināt, jo bija radušās citas intereses. Respektīvi, pamatskolas laikā simpātiskā tumšmate paralēli mācījās arī Bērnu mākslas skolā, viss tur apgūtais viņu ļoti aizrāvis un ieinteresējis, mudinot zināšanas vēl vairāk papildināt. Tāpēc pēc pamatskolas beigšanas pusaudze iestājās Liepājas Mākslas vidusskolā, Vides dizaina nodaļā. “Pateicoties pasniedzējai Ilonai Slaidiņai, sāku uz dzīvi un mākslu skatīties citām acīm. Tas mani motivēja apgūt vēl vairāk zināšanu un pilnveidoties,” saka 23 gadus vecā liepājniece.

Kad 3. kursa audzēkņiem bija jāmeklē sev prakses vieta, Agnese izvēlējās Liepājas teātri. “Kad biju visu jau sarunājusi, manam kursam piedāvāja braukt uz Zviedriju un kādā privātskoliņā iemēģināt roku, veidojot dekoratīvos sienas gleznojumus. Biju vienīgā, kas palika Latvijā,” atminas jauniete. Taču viņa to nenožēlo, jo, pateicoties izdarītajai izvēlei, radās iespēja veidot labu karjeru.

Pirmā prakses diena kā dekoratorei – māceklei Agnesei sakrita ar dienu pirms izrādes “Riekstkodis un peļu karalis” pirmizrādes. “Mans pirmais darbs bija pirmizrādes apsveikums. Tas šajā teātrī ir tradīcija, to tagad taisu pirms katras pirmizrādes. Tas ir kā sveiciens visiem teātra darbiniekiem un radošajai komandai, kas strādājuši pie jauniestudējuma,” skaidro Liepājas talants. Darbošanās teātrī viņai tik ļoti iepatikās, ka uz to jozusi pat pēc skolas savā brīvajā laikā, vairs neskaitot stundas prakses vajadzībām. Viņas aizrautību droši vien ievēroja un novērtēja Liepājas teātra ļaudis, un jau 4. kursā Agnese tika pieņemta darbā uz pusslodzi par dekoratori. “Es palīdzēju Mālderzāles meitenēm taisīt dekorācijas un mazliet strādāju ar reklāmu, gatavoju ielūgumus un apsveikumus,” pirmos darba pienākumus atceras Agnese.

Un jau pavisam drīz sekoja piedāvājums kļūt par Liepājas teātra galveno mākslinieci. Tikko Mākslas vidusskolu beigusī jauniete apzinājās lielo atbildību, ko prasa šis amats, tomēr pēc pārdomām, spēs vai nespēj paveikt visu, ko šis darbs prasīs, viņa piekrita. Un par to ir ļoti priecīga, jo laiks parādīja, ka visu var iemācīties un apgūt, ja tikai ir patikšana un vēlēšanās. “Strādāšana teātrī ir ļoti aizraujoša un interesanta. Darbs nav vienveidīgs, jo top arvien jaunas izrādes, pateicoties tam, mainās cilvēki un notikumi,” pamato teātra galvenā māksliniece.

Gribētu izveidot scenogrāfiju

Agneses ikdienas darba pienākumos ietilpst stacionārā repertuāra reklāmas izveide, viņas pārziņā ir afišas, bukleti, flaierīši, baneri un maketi, kas tiek veidoti masu mediju vajadzībām, un daudz kas cits, kas vizuāli saistoši informē par to, kas notiek teātrī. Vēl viņa izgatavo reklāmas maketus Liepājas teātra viesizrādēm. Darba patiešām esot daudz. Bet, tā kā viņa cenšas visu saplānot, darbus varot pabeigt noteiktajā termiņā, nenozogot laiku ģimenei, draugiem un miegam.

“Pagaidām nevaru sūdzēties par ideju trūkumu,” apgalvo Agnese. “Tās rodas pašas no sevis. Dažreiz idejas prātā ienāk pat nakts vidū vai tramvajā, veroties ārā pa logu. Vienmēr sev interesējošas lietas izpētu un mēģinu paturēt prātā. Smeļos iedvesmu it visā, kas ir apkārt.” Ja jāveido jauniestudējuma plakāts, viņa noteikti parunājoties ar režisoru un scenogrāfu. Viens no pēdējiem plakātiem, ko viņa veidojusi, ir izrādei “Laternu stunda”, kas nesen piedzīvoja pirmizrādi. “Viens no maniem pirmajiem plakātiem ir iestudējumam “Agrā rūsa”, viens no interesantākajiem bijis darbs pie izrādes “Centrālparks” afišas. Man pašai mīļš ir “Sarga” plakāts, jo tam izmantota mana fotogrāfija, kas tapa laukos pie vecvecākiem, vecvectēva darbnīcā,” atminas gados jaunā māksliniece.

Vēl viņai prieks ir par kalendāru, kas Liepājas teātrim veidots pirmo reizi. Agnese kopā ar kolēģiem spriedusi, kādam tam jābūt, un secinājuši, ka vēlas parādīt aktieri, viņa būtību caur kādu izrādi. “Darbs pie kalendāra izveides bija ļoti darbietilpīgs, strādāju pat vairāk nekā mēnesi. Mēs no daudzām bildēm atlasījām vajadzīgo. Bet bija arī aizķeršanās – bijām izdomājuši, kādu iestudējumu varētu izmantot, bet izrādās, ka nav tādu foto, kā vēlamies, tādēļ nācās pat inscenēt,” par kalendāra tapšanas procesu stāsta Agnese.

Jautāta, vai, strādājot teātrī, kādreiz nav radusies vēlme pašai kāpt uz skatuves, spēlēt kādā izrādē, Agnese smej, ka ne: “Lai gan skolas laikā biju aktīva – darbojos teātra pulciņā, piedalījos visās popielās un nepieradinātajās modes skatēs, dziedāju korī, labi deklamēju dzejoļus un pat piecus gadus dejoju modernās dejas, skatuve mani nevilina.” Viņa labprāt gan vēlētos kādam iestudējumam izveidot scenogrāfiju. “Viens mēģinājums jau man bija – veidoju skatuves iekārtojumu koncertuzvedumam “Uzmanību, filmējam!”. Sanāca diezgan labi,” sevi paslavē jauniete.

Nenoliedzami, tas viss, ko Agnese dara, ir publiski redzams, un cilvēki to vērtē un izsaka savu spriedumu. “Protams, arī līdz manām ausī nonāk šie vērtējumi. Es tos ņemu vērā, bet par to, ko runā apkārtējie, daudz neuztraucos, esmu paškritiska. Jāsaka gan, ka vairāk vai mazāk tieku uzslavēta par savu darbu,” gandarīta ir jaunā liepājniece, kura savu nākotni, ja kas būtiski nemainīsies, redz Liepājas teātrī. “Man ļoti patīk teātra atmosfēra un cilvēki. Mani kolēģi ir mani draugi un draugi ir mani kolēģi,” viņa uzsver, vēl piebilstot, ka emocijas ir tās, kuru dēļ ir vērts būt teātrī un strādāt. “Katra pirmizrāde ir svētki,” apgalvo liepājniece.

Lai arī darbs teātrī Agnesei ļoti patīk un sniedz daudz prieka, tomēr tas atņem arī daudz enerģijas. Parasti, viņa darbadienu vakaros atpūšas, lasot grāmatas, bet galvu dodas izvēdināt, pastaigājoties gar jūru. “Bet vislielākā atpūta un bauda ir tad, ja varu aizbraukt pie vecvecākiem Nīcas novadā un ieiet pirtiņā,” aizsapņojas māksliniece. Vēl viņai ļoti patīk fotografēt, īpaši iemūžināt dzīvē svarīgus mirkļus. “Kad eju uz parku pastaigāties, ņemu līdzi kameru,” teic Agnese. Arī savu mākslas skolas diplomdarbu viņa veidojusi no fotogrāfijām – kā gleznas stiklā ar smilšu strūklu. “Gleznās redzama jūra vētras laikā. Tas bija diezgan ekstrēms brīdis, kad tās bildēju. Fotografējot jūru, es slēpos aiz mola akmeņiem,” atminas Agnese, piebilzdama, ka liels paldies viņai jāsaka mammai, kura vienmēr viņu sapratusi un atbalstījusi it visā, ko viņa dara.

Inita Gūtmane,

Liepājas teātris Agnesei ir kļuvis par otrajām mājām.