Nedēļas nogalē norisināsies jau III Starptautiskais
bērnu baleta festivāls, kas veltīts baletmeistara Leona Brunava
piemiņai. To organizē Liepājas Baleta un deju studijas vadītāja
INGRĪDA LŪRE, kura brīvajos brīžos labprāt bauda nevis tikai
baleta, bet arī operas izrādes un daudzo studijas vadīšanas gadu
laikā sapratusi, ka viņas īstā misija ir darbs ar cilvēkiem caur
deju un kustību.

– Atgādiniet,
lūdzu, kāpēc jums bija svarīgi izveidot šo festivālu?

– Tas
viss radās tāpēc, ka ar studiju piedalījāmies dažādos baleta
festivālos citās pilsētās. Un kādā brīdī ienāca prātā
doma, kāpēc lai pašiem savs baleta festivāls nebūtu mūsu
Liepājā, kur ir tik skaists teātris, ko dēvē arī par mazo
operu. Un pavisam mani pamudināja tikšanās ar bijušajām Leona
Brunava audzēknēm, kad kopā domājām, ka būtu skaisti sarīkot
koncertu viņa piemiņai. Un šīs divas idejas apvienojās – radās
festivāls, kas tika veltīts viņa piemiņai. Pirmajā gadā
uzstājās gandrīz visi viņa bijušo audzēkņu kolektīvi, līdz
ar to festivālā tika pārstāvēti dažādi deju stili. Sākot ar
pagājušo gadu, festivāla programma pārgājusi tikai uz klasisko
un moderno baletu.

– Kāds
jums ir bijis laiks Leona Brunava studijā?

– Es
visu neatceros, jo biju maza, bet atceros, ka mans pirmais baleta
skolotājs mani ļoti iedvesmoja, mācīja mīlēt baletu, mūziku,
lika nojaust savas prasmes un dotumus. Atceros arī dažus pilnīgas
laimes mirkļus – kā pirmoreiz uz puantēm uzkāpu.

– Bet
kā jūs virzījāties baletā – vecāku izvēles dēļ?

– Nē, tieši Leona Brunava dēļ. Viņš mani
izvirzīja.

– Un
kāds bija jūsu ceļš pie viņa studijā?

– Ļoti romantisks. Kad biju maza, man ļoti, ļoti
patika dejot, es par baletu vien runāju un teicu, ka būšu
balerīna. Tas bija nolemts, un nekādu citu runu nebija. Bieži vien
pagalmā dejoju. Un pretējā mājā dzīvoja Leons Brunavs ar kundzi
Valdu. Viņš ievēroja, ka man ļoti patīk dejot, un uzaicināja
mani uz studiju. Bet biju tiešām maza, un tas laiks man ir mazliet
izplūdis, bet to tiešām atceros, ka ļoti centos un par to saņēmu
uzslavas.

Kādu dienu viņš teica, lai
atnāku un cilvēkiem parādu, ko māku. Bet par to, kur iešu un kam
rādīšu, man nebija ne jausmas, es uzticējos savam skolotājam.
Izrādījās, ka tā bija Rīgas horeogrāfijas skolas komisija, kas
braukāja pa Latviju un noskatīja bērnus. Tā nu esmu Leonam
Brunavam pateicīga, ka viņš mani ir virzījis baletā.

– Pēc
savām balerīnas gaitām Liepājā izveidojāt studiju, kas darbojas
jau vairāk nekā 10 gadu. Kā jums liekas, kāda lielākoties ir
cilvēku motivācija apmeklēt studiju?

– Domāju, ka tie, kas nodarbojas ar baletu, lai gan
sākumā paši to neapzinās, ir cilvēki, kuriem ir tieksme uz
perfekciju. Tā ir cīnīšanās ar sevi, lai būtu vēl labāk. Tas
notiek ar katru baleta stundu, kurā tiek atkārtoti vieni un tie
paši vingrinājumi. Ir tāda kā rutīna, bet ar mērķi, lai katru
nākamo reizi būtu labāk. Protams, tie ir cilvēki, kas grib sevi
izkopt. Jo baleta nodarbības ļoti daudz ko dod lokanībai, stājai
un spēkam. Studijā ir vairāki vingrošanas stili un viedi, bet
mani klienti teikuši, ka balets ir visgrūtākais. Lai gan mēs
pagaidām apgūstam tikai pamatus.

– Cik
daudziem no jūsu audzēkņiem tā ir viņu griba un cik – mammu
neīstenotie sapņi?

– Protams, ir dažādi. Ir tā, ka mamma grib, bet no
mammas gribēšanas vēlāk arī bērnam patīk un sanāk. Taču
balets ir joma, kurā tad, ja bērns negribēs un būs ar visām
četrām pret, viņu nepiespiedīsi. Ir jāgrib ar to nodarboties,
tas nav viegli.

– Kā
jūs cilvēkam, kurš nenodarbojas ar baletu, izskaidrotu, kādas
grūtības balets prasa?

– Pirmkārt, tā ir disciplīna – ja trīsreiz
nedēļā ir nodarbības, tās nedrīkst izlaist. Cilvēkam
raksturīgs dabīgs slinkums, viņam ne vienmēr gribas kustēties.
Tā ir sevis pārvarēšana. Meitenes studijā ir ievērojušas –
gadās, ka sākumā ir slinkums, bet nodarbības izskaņā jau
negribas beigt stundu, ķermenis ir atmodināts un klausa, rodas
enerģija, azarts, un slinkums aizbaidīts. Balets ir fiziski grūts.
Ir slodze, stiepšanās, nemitīga sevis kontrolēšana un
perfekcija. Katru reizi kustību jācenšas izpildīt arvien labāk.
Bet bērni ir noslogoti skolās, un, protams, sevis kontrolēšana
viņiem nav viegla.

– Droši
vien bērnu disciplinētība ļoti atšķiras no agrākiem laikiem.

– Jā, taču disciplīnu ar laiku iemācās, bet
bērniem pazūd koncentrēšanās spēja. Daudziem ir grūti ar ritma
izjūtu, taču nevis tāpēc, ka viņiem tās nebūtu, bet tādēļ,
ka viņi neieklausās.

– Kā
jūs varat palīdzēt viņiem koncentrēties?

– Nemitīgi
ir jāmainās. Nevari būt visu laiku, piemēram, mīļš. Meitenes
to novērtēs, bet pēc tam izmantos savā labā. Ir jābūt
stingrai, taču nedrīkstu būt par daudz stingra, jo tad bērni
nobīsies un pārstās apmeklēt nodarbības. Notiek nemitīgas
maiņas – ar humoru, stingrību, mīļumu un iedvesmu.

– No
jums tas viss droši vien prasa dubultu spēku, jo jums ne tikai
jāmudina audzēkņi, bet arī jāpārvar savs dabiskais slinkums.

– Protams, bet, pārdomājot nostrādātos gadus, esmu
sapratusi, ka šis darbs ir mana sūtība un es varu ar visu tikt
galā.

– Droši
vien esat redzējusi filmu “Melnais gulbis”, kurā aktrise
Natālija Portmane panāca lielisku balerīnas iespaidu.

– No profesionālās puses skatoties – ja viņa būtu
balerīna, tad nevarētu būt gulbis, jo gulbim ir jābūt ar ļoti
garām rokām un kājām – tāds balerīnas tips arī šobrīd ir
modē –, bet Natālijai Portmanei nav tādu auguma aprišu. Taču
tehniski aktrisei tas ir liels sasniegums. Vispār tā bija
revolucionāra filma. Parasti runā par fiziskajām grūtībām, bet
šajā filmā apskatīta psiholoģiskā puse. Manuprāt, cilvēki
nekad neiedomājas, cik grūti ir būt tēlā un kādi ir balerīnas
radošie meklējumi. Iziešana cauri ellei, lai tikai būtu perfekta.

– Arī
pati esat piedzīvojusi tādas grūtības?

– Varbūt kā dejotāja gluži ne, bet savā darbā
studijā esmu, jo nepārtraukti ir jāpiedāvā kaut kas jauns, jābūt
radošai. Protams, ir grūtības meklējumos. Tāpēc brīžiem ir
izdegšanas sindroms, ka liekas – viss, es vairs nevaru radīt. Bet
kaut kur sanāk atkal uzlādēties, taču nekad nevar zināt, kad un
kur tas būs.

– Par
spīti grūtībām – ko jums deja nozīmē?

– Deja
ir liela daļa no manas dzīves. Tā mani ir mācījusi, rūdījusi,
lutinājusi… Tāpat kā dzīvē – tajā ir prieki, ir bēdas, ir
labāki un sliktāki laiki.

– Teicāt,
ka tagad baletā ir modē garās līnijas. Tātad arī balerīnu
ķermeņu mode mainās?

– Jā.
Agrāk norma balerīnai bija 1,68 metri un, piemēram, operā garas
balerīnas nepieņēma. Tagad tā liekas ļoti īsa dejotāja, un
modē ir tieši garās līnijas. Baletā vispār ir uzsvars uz
līnijām, un tagad tās līnijas gribas vēl garākas.

– Jūs
studijā arī jūtat brīžus, kad balets ir modē. Piemēram, jau
minētā filma vai līdzīgi notikumi ietekmē interesi?

– Es domāju, ka viss ietekmē. Arī tās pašas
meitenes, kas jau nodarbojas ar baletu. Un tas ir ļoti labi. Varētu
būt vairāk ietekmējošu lietu. Arī mūsu festivāls ļoti
ietekmē. Pēc festivāla mums ir atkal jaunas audzēknes. Un arī
pašreizējām meitenēm, redzu, vēl vairāk gribas dejot, viņas ir
iedvesmojušās.

– Jums,
trauslai dejotājai, viegli noorganizēt festivālu vai arī varat to
salīdzināt ar cīņu?

– Jā,
to tiešām var saukt par cīņu. Ja jau būtu tikai festivāls, bet
esmu ļoti noslogota savā studijā. Un, cik nu paliek pāris brīvo
stundu, tās ir jāstrādā festivālam. Protams, tam citreiz aiziet
arī naktis. Un tā pašlaik ir problēma, ka man nav komandas.
Lielākoties tieku galā viena. Ir gan palīgi, gan brīvprātīgie,
bet gribētu kārtīgu, uzticamu un līdzvērtīgu partneri. Īpaši
pagājušogad bija smagi, kad festivālā piedalījās deviņas
valstis un visām vajadzēja nokārtot finansējumu, to visu
vajadzēja piesaistīt caur sponsoriem un vēstniecībām, nodrošināt
transportu, ēdināšanu, viesnīcas, nogādāšanu laikā, un tā,
lai viesi paliktu apmierināti un gribētu atgriezties Liepājā. Man
palīdzēja virtuālo kino muzejs
www.kinoliepaja.com
un arī studijas audzēkņu
vecāki, bet, protams, es meklēju cilvēku, kas varētu strādāt ar
mani kopā ar pilnu atdevi. Taču domāju, ka tas atrisināsies. Un
arī Kultūras pārvalde šajā ziņā nāk pretim, grib man
palīdzēt.

– Cilvēku,
ar ko sastrādāties, ir grūti atrast. Vai arī tā ir jūsu
rakstura iezīme, ka gribat pati visu pārzināt?

– Ar
pieredzi nāca sapratne, ka vajag vairāk palīgu. Nē, es, protams,
uzticētos. Kaut gan esmu sevī pamanījusi arī tādu rakstura
īpašību, ka visur gribas būt klāt pašai un lai viss tiktu
izdarīts maksimāli. Droši vien jau tas nācis no baleta. Kā
izstādē “Liepājas balets. Glezniecība” teica gleznu
autors Ivars Heinrihsons, balets ir kā ceļš uz perfekciju.

– Perfektums
droši vien prasa daudz ko pārvarēt sevī?

– Ir
jāstrādā, jo nekas tāpat neradīsies. Ja tu dari, tad būs arī
rezultāts. Svarīgi ir mīlēt to, ko dari, un darīt, cik vien labi
iespējams.

– Kādu
jūs gribētu festivālu ar gadiem redzēt izvēršamies?

– Es vēlētos, lai Liepājā viesotos ārzemnieki,
zvaigznes. Varbūt pienāks tāds brīdis, kad nebūs jāmeklē
finansējums, lai piesaistītu ārzemju baleta skolas, ka e-pastā
atnāks pieteikuma vēstules no potenciālajiem ārvalstu
dalībniekiem. Domāju, ka ar katru gadu varētu celties izpildījuma
līmenis, pirms tam notiktu videoatlases. Vēlētos, lai konkursu
vērtētu prestiža starptautiska žūrija, uzvarētājiem tiktu
piešķirtas finansiālas prēmijas. Koncertprogrammai katru gadu
jāmainās, citādi var apnikt, ja ir viens un tas pats. Idejas ir,
bet, protams, ir jāņem vērā finansiālā situācija. Pasaule ir
pilna ar potenciālu – bērnu un jauniešu baleta mākslas jomā.
Nesen kontaktējos ar Gruzijas Nacionālā bērnu baleta pārstāvjiem,
kas piedāvā krāšņu koncerta programmu. Viņus es vēlētos
atvest uz Liepāju, bet tās, protams, ir lielas izmaksas.
Skatītājiem ir jāatbalsta šāda veida festivāli. Ja būs tukša
zāle, nekas nevarēs notikt.