Informācija par to, ka pēc valdības izveidošanas sabiedrības integrāciju turpmāk uzraudzīs nevis Tieslietu ministrija, bet Kultūras ministrija, jau izraisījusi diskusijas sabiedrībā par šāda soļa sekām. Tajā iesaistās arī “Kultūras Pulss”, vēršot skatu tieši uz Liepāju.

Uz pieciem jautājumiem par integrāciju jauno pārmaiņu kontekstā lūdzām atbildēt četrām sievietēm, kas pēdējo gadu laikā bijušas vai joprojām ir iesaistītas integrācijas procesos Liepājā. Tā ir kulturas projektu producente Kristīne Briede, kas ilgus gadus darbojusies Karostā, Liepājas Bērnu un jaunatnes centra metodiķe Marina Vikaine, kas strādājusi ar integrācijas projektiem Liepājas skolās, Liepājas krievu kultūras biedrības “Posoloņ” vadītāja Nadežda Troņeva un Liepājas pašvaldības eksperte NVO un sabiedrības integrācijas jautājumos Brigita Dreiže. Tiesa gan, mums godīgi jāatzīst, ka saruna par integrāciju izvērtās daudz plašāka, nekā varam atspoguļot pielikumā, tāpēc piedāvājam tikai būtiskāko no paustajiem viedokļiem.

Īss situācijas apraksts

Tieslietu ministrijas pārstāvji iepriekš norādīja, ka viņu kompetencē esošie integrācijas jautājumi pašlaik ir izsmelti, bet kultūras ministre Sarmīte Ēlerte sacīja, ka integrācija ir viena no svarīgākajām valsts prioritātēm un tā skar latviešu valodu un kultūrtelpu, mazākumtautību kultūras aktivitātes un biedrības, kas jau ir Kultūras ministrijas atbildības sfērā, tāpēc integrācijas jautājumu deleģēšana Kultūras ministrijai ir likumsakarīga. Sabiedrības integrācijas fonda finansējums nu nāks no Kultūras ministrijas maka, jācer, ka beidzot tiks apstiprinātas arī “Integrācijas pamatnostādnes”, kuras jau ilgstoši atrodas izstrādes stadijā. Latvijas Universitātes Sociālo un politikas pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks izteicis cerību, ka ministrija liks lietā arī tādu neizmantotu resursu kā raidījumus krievu valodā sabiedriskajos medijos. “Raugos uz integrācijas politiku Kultūras ministrijas paspārnē ar piesardzīgu optimismu. Ministrei būs jāpanāk cittautiešu līdzdarbošanās, diskriminācijas novēršana un saskarsmes veicināšana ar latviešiem,” iesaka N. Muižnieks, minot, ka parasti integrāciju realizē ar “smadzeņu skalošanu”, piemēram, patriotisko izglītību, taču ar to nepietiek. “Saskarsmi var veicināt arī ar naudu. Sabiedrības integrācijas fonda tagadējie projekti ir kā monologi: latvieši stāsta kaut ko latviešiem, krievi – krieviem. Taču nepieciešams atbalstīt projektus, kas veicina abu kultūru saskarsmi. Ja Kultūras ministrijai būs pārāk maz naudas, tad vajadzēs lūkot, kā iespējams izmantot ministrijas pakļautībā esošās iestādes,” norāda institūta direktors.

Bet S. Ēlerte presē atzinusi: “Nacionālās identitātes un integrācijas valsts programma, lai tā nestu izmaiņas, nevar ierobežoties līdzšinējos ministrijas rāmjos, jo mums jārūpējas arī, kā reintegrēt Latvijā pasaulē aizbraukušos, jāpalīdz saglabāt latviešu valoda viņu bērniem, jārūpējas, lai jaunie, labu Rietumu izglītību un valodas apguvušie, būtu gaidīti Latvijas darba tirgū, nevis izslēgti no tā, ja nezina krievu valodu. Mums vienlaikus jāstiprina piederības izjūta valstij un latviskā identitāte gan latviešiem, gan arī etnisko mazākumtautību pārstāvjiem.”

– Kā vērtējat valdības vienošanos integrācijas procesu virzību Latvijā turpmāk uzticēt Kultūras ministrijai? Kā tas varētu mainīt situāciju?

N.T.: – Es ar integrāciju saprotu − tās zemes, kurā tu dzīvo, kultūras un mentalitātes pieņemšanu un cenšanos dzīvot draudzīgi ar pārējiem sabiedrības locekļiem. Bet problēma ir tā, ka ne visi to saprot tā, un mums joprojām ir divas sabiedrības – latvieši un krievvalodīgie. Un galvenais integrācijas uzdevums būtu likt šīm sabiedrībām vienai otru cienīt un mēģināt saprast. Kultūras līmenī to ir iespējams paveikt ļoti labi, tāpēc iespējams, ka integrācijas uzticēšana Kultūras ministrijai ir tikai loģiska, lai gan daudz kas būs atkarīgs no personālijām, kas tieši pārraudzīs integrāciju ministrijā. Nebūtu slikti, ja šo darbu veiktu cilvēks, kurš labi izprot abu manis pieminēto sabiedrību situācijas, sajūt šīs atšķirīgās mentalitātes.

K.B.: – Vairs nejūtos liela speciāliste šajos jautājumos, jo pēdējo pāris gadu laikā neesmu ar to strādājusi, taču domāju, ka izmaiņas būs jūtamas. Lai gan, ņemot vērā, ka Kultūras ministrijai ir ļoti mazs budžets, tad nekas tāds izvērsts un plašs nav gaidāms.
Vienīgais, ka jaunā kultūras ministre varētu ielikt jaunus akcentus
šajā jomā, jo viņai, cik saprotu, ir konkrēts viedoklis par to, kādai
būtu jābūt integrācijai.

M.V.: – Jā, tieši tas, ka integrāciju Latvijā katrs saprot pilnīgi citādi, ir viena no galvenajām problēmām. Uzskatu, ka integrācija ir dziļš un dabisks process, kas vieno dažādus vienā teritorijā dzīvojošus cilvēkus. Mana līdzšinējā pieredze rāda, ka galvenais veids, kā integrēt cilvēkus, ir atrast motivāciju vienotai rīcībai, vērstai uz konkrētu rezultātu. Galvenais ir neuzbāzties un nesaukt to par integrāciju, bet tieši par sadarbību. Un nav jāmēģina visi pārtaisīt par latviešiem tāpat, kā agrāk, padomju gados, visus centās pārtaisīt par krieviem.

Ziņa par integrācijas procesu uzticēšanu Kultūras ministrijai man vispirms atgādina to, ka integrācija Latvijā ir kā karsts kartupelis, ko mētā no vienas rokas otrā. Kādam jau tas bija jāuzņemas, nu kāpēc ne Kultūras ministrijai? Man tas neliekas ideālais variants, jo dzīvē integrācija skar daudz plašāk lietu, nekā vienas ministrijas piekritība. Un tāpēc es domāju, ka vērtīgāk būtu integrācijas jautājumu integrēšana dažādu ministriju darbā. Tiesa gan, tam jāseko arī finansējumam, lai šī izdalīšana nav formāla, bet tai sekotu arī rīcība.

B.D.: –Man šķiet, ka integrācija ir tādu apstākļu radīšana, kur ikviens cilvēks var labi justies, un, lai šādu situāciju panāktu, nav svarīgi viss, kurai ministrijai integrācijas pārraudzīšanu uztic, bet lai būtu vienota rīcības programma, kas būtu saistoša visām ministrijām un organizācijām Latvijā. Baidos, ka šī vienotā dokumenta trūkums lielā mērā arī nosaka turpmākās darbošanās veiksmi vai neveiksmi.

Man ir mazliet bažas par to, vai tagad nekoncentrēsimies uz starpkultūru dialogu, kas nav vienīgais veids integrācijas veicināšanai. Tāpat arī pilsoniskās sabiedrības veidošana, kurai ir nozīmīga loma, varētu tikt atstāta novārtā. Man nav skaidrs, kā Kultūras ministrija risinās virkni jautājumu, kas saistīti ar tiesiskajiem regulējumiem, īpaši attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem utt. Pozitīvi gan ir tas, ka pati kultūras ministre izrāda patiesu ieinteresētību integrācijas procesu virzībā. Un bieži vien tam ir izšķiroša nozīme. Jācer, ka būsim ieguvēji.

– Vai piekrītat, ka Tieslietu ministrijas kompetencē esošie integrācijas jautājumi bija izsmelti?

N.T.: – Zināmā mērā varu piekrist tam, ka integrācijas procesi valsts līmenī bija apstājušies pēdējo gadu laikā un liela daļa aktivitāšu bija formāla, īpaši, ja runājam par tiem pasākumiem, kuriem tika piešķirta fondu nauda. Ir ļoti daudz haļavšiku, kas izmantoja šos līdzekļus tādai pseido aktivitātei, nevis reāliem, jēgpilniem darbiem. Integrācijas ministrijā savulaik bija meitenes, kas mums palīdzēja gan projektus uzrakstīt, gan daudz ko paveikt, bet nu es sastapos ar to, ka izdarīt ko reālu ar Eiropas līdzekļiem ir neskaitāmas reizes sarežģītāk, nekā lūgt palīdzību sponsoriem un, teiksim, nopirkt audumu jauniem tērpiem.

K.B.: – Man personīgi šķiet, ka, Kultūras ministrijai pārņemot stūri savās rokās, lielākais uzsvars tiks likts uz tā saucamo veco labo etnisko integrāciju mūsu pašu starpā − krievu-latviešu jautājums, nacionāla valsts utt. Tieslietu ministrija vismaz pēc funkcijām vairāk atbilst plašākam cilvēktiesību ievērošanas un nodrošināšanas darbam. Vismaz teorētiski, Tieslietu ministrija vairāk varēja pievērsties “jaunā tipa” integrācijas jautājumiem. Piemēram, runājot par jaunām integrējamām grupām − trešo valstu pilsoņiem, kas nenovēršami jau sāk ieplūst Latvijā. Un viņi ieplūdīs arvien vairāk, par to tikai nesen sāka runāt, agrāk vispār neviens negribēja šim jautājumam pieskarties, negribēja rakt sev politisko kapu.

M.V.: – Mēs gribam visu ātri un uzreiz, bet integrācija prasa laiku. Daudz laika. Tā jau notiek un notiek veiksmīgi, bet tas nav gada vai divu jautājums. Vēsturiskā situācija ir bijusi tik smaga, ka sabiedrības saliedētībā jātiek pāri dažādiem stereotipiem. Es bažījos, ka Kultūras ministrijas paspārnē mēs pārāk pievērsīsimies sarīkojumiem un etniskajai integrācijai, kas, kā jau minēju, nav vienīgais integrācijas aspekts. Tāpat man bail, lai tas šajā situācijā nekoncentrējas uz latviešu valodas un kultūras aizsardzības aspektu, kas atkal izkropļos reālo situāciju.

Ar bērniem ir savādāk, lai gan viņi, protams, tāpat dzīvo ar savu vecāku stereotipiem, taču viņi ir daudz atvērtāki savstarpējai komunikācijai latviešu valodā. Nupat man bija konkurss, kurā beidzot vairs tikpat kā netulkoju jautājumus. Tomēr ļāvu bērniem atbildēt uz tiem krieviski, jo mūsu pieeja ir veselīga, uz rezultātu vērsta. Ja līdzīgi būtu pieaugušo pasaulē, mēs tikai iegūtu.

B.D.: – Nevaru piekrist tam, ka Tieslietu ministrija bija izsmēlusi savas iespējas integrācijā. Man šķiet, ka tā vienkārši nepaguva kaut ko izdarīt. Pārņemot likvidētās Integrācijas ministrijas lietas, tai, iespējams, trūka jaunas un resursu, lai kaut ko uzsāktu. Visticamāk, ka šo piekritības pārmaiņu dēļ joprojām nav arī šī manis pieminētā virsdokumenta. Un vēl, diskutējot ar ministriju pārstāvjiem Sabiedrības integrācijas fonda padomē, nereti pārliecinājos, ka daudz ko labu saposta ministriju savstarpējās ambīcijas un novilktās kompetenču robežas. Ja turpmāk tās nespēsim pārkāpt, būs grūti ko paveikt.

– Kādu rīcību un aktivitātes sagaidāt no Kultūras ministrijas? Kas tai būtu jādara, lai veicinātu integrāciju?

N.T.: – Ja godīgi, tad neko daudz no ministrijas nemaz negaidu. Profesionālā māksla jau tagad veic integrāciju, šajos koncertos un pasākumos satiekas dažādu tautību cilvēki bez kāda lieka pamudinājuma, bet amatiermākslas līmenī no katras nevalstiskās organizācijas pašas būs atkarīgs, cik aktīva tā būs. Tiesa gan, esam piedzīvojuši, ka ar saviem priekšnesumiem nemaz neesam gaidīti latviešu pasākumos, lai gan latviešu kolektīvus ļoti labprāt aicinām pie sevis uz saviem koncertiem kopā muzicēt. Ja šādas satikšanās būtu aizvien vairāk, noteikti būtu labāk. Bet te daudz kas atkarīgs no savstarpējas vēlēšanās sadarboties.

K.B.: – Būtu labi, ja ienestu svaigu  skatienu un piegājienu. Integrācijas darbs nav no vieglajiem − šī mūžīgā balansēšana starp mērķi un politkorektumu, bez tam darbs ir ļoti laikietilpīgs, un diemžēl tik sadrumstalotā un nevienotā sabiedrībā kā Latvijā, šķiet, atelpa un grožu atlaišana mums nav pārskatāmā nākotnē paredzama. Būs jāturpina strādāt, bet, tā kā cilvēki ik pa laikam pagurst, būtu labi ieviest kaut ko jaunu.

M.V.: – Galvenais – nedarīt neko piespiedu kārtā, maksimāli censties atbalstīt dabīgo integrāciju. Veicināt visu veidu sadarbību starp iedzīvotājiem galvenokārt dažādos ikdienas jautājumos. Tāpat ir būtiski pārdomāt informatīvo telpu apvienošanu. Šī pati diskusija, ko latviešu sabiedrība lasa pielikumā “Kultūras Pulss”, krievu izdevuma lasītāji, visticamāk, šodien nelasa. Lūk, pasākums, kas reāli veicinās integrāciju – vienota satura piedāvājums visiem lasītājiem. Un nevajag teikt, ka visiem jālasa latviski. Tas taču skaidrs, ka tā nekad nebūs. Latvieši taču padomju laikos arī lasīja presi latviski, pat ja darba vietā sarunājās krieviski. Tāpat ir ļoti labi, ka mums televīzijā ir daudz krievu seriālu, bet svarīgāk ir, lai būtu pietiekams daudzums informatīvo raidījumu. Ja tādu pietrūkst, tad taču nav jābrīnās, ka krievvalodīgie skatās Krievijas televīzijas kanālus, kuri nebūt nav lojāli Latvijai.

Integrācija nav tikai kultūra, tā ir prese, teātris, izglītība, zinātne, sabiedriskās organizācijas un daudz citu lietu.

B.D.: – Veicināt sabiedrības sadarbību, tas būtu ideālais rīcības modelis. Būtu jāsadarbojas ministrijām, jāsadarbojas valdībai ar pašvaldībām, nevalsts organizācijām, jāiesaista skolas, kultūras iestādes utt. Es ļoti ceru, ka Valsts kanceleja te varētu daudz darīt, jo tā jau uzsākuši šo virzību.

– Kā vērtējat līdzšinējo integrācijas gaitu Liepājā? Kas ir veiksmīgākie pasākumu un kas nav izdevies?

N.T.: – Paveikts ir ļoti daudz. Integrācija notiek, un ir ļoti daudz apvienojošu pasākumu, piemēram, Jūras svētki pērn bija patiešām lielisks piemērs, un pirms nedēļas mēs runājām par jauno festivālu, kas ļoti priecē. Ja šādu pasākumu būtu aizvien vairāk, mēs tikai iegūtu. Liepājas Simfoniskā orķestra koncertus, izstādes un citus pasākumus, kur integrācija ir dabiska, es nemaz īpaši nepieminu. Bet man ir arī slikta pieredze, kad piedāvājām dziedāt koru koncertā Liepājas dzimšanas dienā, bet mūs negribēja pat noklausīties.

K.B.: – Tā kā praktiski nedzīvoju Liepājā kopš 2008. gada, tad nevarēšu nosaukt pēdējā laika veiksmīgākos vai neveiksmīgākos pasākumus, tomēr uzskatu, ka kopumā Liepājā, tāpat kā visā Latvijā, integrācija norit lēni, bet sekmīgi, kaut arī ar atkritieniem. Par to, starp citu, tikai retais iedomājas, ka mēs visus šos gadus tomēr esam izvairījušies no grautiņiem atšķirībā no, piemēram, Francijas, kura integrācijā iegulda milzu līdzekļus, bet viņiem joprojām mašīnas dedzina Parīzes ielās.

M.V.: – Daudznacionālā sabiedrība ir Liepājas spēks un potenciāls. Pilsētā vēsturiski un jau gadsimtiem sadzīvo dažādu tautību cilvēki, kas cits citu papildina ar savu mentalitāti un pieredzi, ļaujot panākt labāku rezultātu. Protams, lai tas notiktu, nepieciešama savstarpēja vēlme iesaistīt un iesaistīties. Izdevušies ir tie pasākumi un procesi, kuros šī sadarbība ir notikusi.

Kad savulaik rīkojām festivālu “Kopā varam, kopā darām” un piedāvājām mazākumtautību kultūru iepazīt arī latviešu bērniem, viņiem bija daudz pārsteigumu un jaunas informācijas. Arī tagad latvieši pietiekami pozitīvi reaģē uz mazākumtautību kolektīvu priekšnesumiem, lai gan kopumā dažbrīd liekas, ka tā ir tāda noslēgta sabiedrība, kuras aktivitātes latvieši respektē, bet tās viņus nemaz neinteresē.

B.D.: – Esam paveikuši ļoti daudz, un kopumā rezultāti ir labi. Kaut vai tas, cik aktīvi tagad strādājam pie universālā dizaina ieviešanas pašvaldības ēkās. Regulāra mazākumtautību un citu nevalstisko organizāciju kopāsanākšana Sabiedriskās saskaņas komisijā, ko savulaik izveidojām, apzināti izvairoties no vārda “integrācija” nosaukumā un arī apzināti nekoncentrējoties tikai uz mazākumtautībām. Un esam panākuši, ka biedrības izsaka savu viedokli, vērš uzmanību uz problēmām, ierosina nepieciešamās pārmaiņas. Un tā arī ir integrācija, kas Liepājā ir svarīga. Jā, izņēmums, diemžēl ir Krievu kopiena, kuras darbība līdz šim atšķīrusies un bijusi atklāti vērsta uz reintegrāciju, bet es ceru, ka, mainoties vadībai, mēs spēsim rast kopēju valodu arī ar šo organizāciju. Varbūt būtu vairāk jāstrādā ar skolām, jo šis darbs mums nedaudz apsīcis.

– Vai vispār būtu jāturpina integrācija Liepājā? Kā tieši tas, jūsuprāt, būtu jādara?

N.T.: – Ja runājam par skolām, tad ir ļoti svarīgi, lai latviešu valodas pasniedzēji būtu augsti profesionāli skolotāji. Valstij būtu jākaunas, ka bērni, beidzot skolu, nevar sarunāties latviski. Tā ir katastrofa! Mana meita dzīvo Lietuvā, un es redzu, ka viņai nav problēmu runāt gan krieviski, gan lietuviski. Tādai situācijai būtu jābūt arī Latvijā, kad bērni vienkārši varētu sazināties abās valodās.

Bet sabiedrībai kopumā vajadzētu pāriet no krievu-latviešu cīņas uz labu attiecību veidošanu starp dažādiem cilvēkiem, kas dzīvo sabiedrībā. Neatkarība ir mūsu visu kopīgi izlolota, un mums vairs nevajadzētu cīnīties vienam ar otru. Tas ir arī mans novēlējums liepājniekiem!

K.B.: – Protams, ka integrācija ir jāturpina. Jāmotivē un jāatbalsta saprātīgas sabiedriskās iniciatīvas, jāskatās, kā izskaust nevienlīdzību. Jāskata lietas kopsakarībās, jāsadarbojas resoru un atšķirīgu sabiedrības slāņu līmeņos – horizontāli un vertikāli – kaut gan ļoti nodrillētas jau šīs patiesības…
Varbūt tas izklausās smieklīgi, bet Karostā tā jaunā sociālā māja ar
gandrīz vai ekskluzīvu iekārtojumu un apkalpi ir ļoti kaitinošs
elements daudziem apkārtējiem cilvēkiem, kas dzīvo no rokas mutē un, zobus sakoduši, tomēr vilkuši paši savas dzīves, maksājuši par dzīvokļiem, komunālos maksājumus. Bet bomži, kas nav ne pirkstiņa pacēluši un laidušies tik dibenā, tagad kā lepnā sanatorijā turpat pašā centrā, ar šveicaru…
M.V.: – Man ir tā laime labi justies gan latviešu, gan krievu sabiedrībā. Varu iet uz ansambļa “Voļņica” koncertu un dziedāt, varu klausīties Austras Pumpures lielisko uzstāšanos, taču ne jau visiem ir tā. Un mūsu lielākā kļūda ir integrācijā koncentrēties uz represīvām metodēm un sodīšanu, tur, kur būtu jādomā par veicināšanu un atbalstu. Eiropas Savienībā, piemēram, ar integrāciju saprot ko pavisam atšķirīgu nekā Latvijā. Iespējams, ka viņu attieksme dažbrīd ir pat pārlieku toleranta, tomēr šāda nevardarbīga integrācija, manuprāt, ir visefektīvākā.

B.D.: – Uzskatu, ka pašvaldībai nebūtu jādara kaut kas īpašs, tikai jāturpina gādāt par to, lai visi iedzīvotāji šeit labi justos. Jā, mums ir jāmaina sava domāšana, lai saprastu, ka integrācija nav tikai latviešu-krievu attiecību jautājums. Taču es negribu piekrist, ka pret mazākumtautību biedrībām attiecamies, nobīdot tās maliņā. Tās pašas dažkārt apmierinās ar darbošanos savas kopienas ietvaros un nemaz nevēlas aicināt latviešus uz saviem pasākumiem. Taču par īstu integrāciju varēsim runāt, kad mums patiešām nebūs svarīgi, kas pēc tautības ir cilvēks, kuru ikdienā satiekam darbā vai pasākumā, kad mums nebūs svarīgi, kādā valodā viņš lasa mājās avīzes. Tas būs pareizais ceļš uz integrāciju.

Anda Pūce,