“Letonika – tā ir tīra gara barība!” – iesāka pārdomas Liepājas sekcijas lektore, filoloģijas doktore Ieva Ozola. Viņa kopā ar kongresa dalībniekiem un lektoriem filoloģijas doktoru Edgaru Lāmu, pedagoģijas maģistru Arturu Medvecki, mūzikas maģistri Ilzi Valci dalījās iegūtajā programmā “Letonika” un atziņās par identitātes meklējumiem. 

Arturs Medveckis: – Gribu atgādināt, ka tas bija Apvienotais pasaules latviešu zinātnieku III un Letonikas IV kongress. Atceros, braucu autobusā uz Rīgu, līdzās apsēdās kolēģe un teica: “Labāk būtu bijis, ja mēs visi pulcētos kopā Rīgā, nevis tā, ka notika  atsevišķa kongresa sekcija Liepājā!” Es šo faktu tulkoju citādāk: ka ir sasniegts zināms zinātniskais potenciāls un mēs paši varam savu sekciju nodrošināt ar vērtīgu pētījumu lasījumiem. Te lieli nopelni ir Liepājas Universitātes zinātnes prorektorei Ievai Ozolai un Humanitārā institūta direktoram Edgaram Lāmam.

Ieva Ozola: – Runājot par mūsu sekcijas tēmu, kas skar novadnieciskās identitātes meklējumus Kurzemē, varu teikt, ka tā iekļaujas kopējā programmā “Letonika”. Prieks, ka mums Liepājas sekcijā izdevās parādīt, kuras zinātnes jomas piedalās pētniecībā un identitātes izzināšanā. Un te nebija tikai tradicionālās valodniecības un literatūras zinātnes, ar ko mūsu universitāte ir stipra, te bija arī mākslas zinātnes, mūzikas, vēstures pētnieki, sociologi ar dzīvesstāstu pētījumiem. Ļoti jauka izveidojās sadarbība ar divām citām zinātniskām iestādēm – ar Liepājas muzeju un Centrālo zinātnisko bibliotēku. Domāju, ka kongress veicinās visu mūsu tālāku sadarbību. Jo Liepājā kopumā ir daudz inteliģences, bet bieži vien esam nošķirti pa sekcijām, pa interešu kopām. Šādiem kongresiem ir jābūt tām reizēm, kad ir iespēja oficiāli aicināt cilvēkus kopā un iepazīstināt citu ar citu. Laime nelaimē, ka muzejam tobrīd nebija telpas, kur izvietot izstādi “Liepājas muzeja etnogrāfiskie vākumi Dienvidkurzemē” un šī brīnišķīgā ekspozīcija nonāca pie mums. Uļu Gintneri kā sadarbības partneri mēs jau labi pazinām, viņas stāstnieces  spējas dzirdējām arī šajā kongresā. Jāpiemin, ka daudzi pētījumi, tā vienkārši runājot, balstījās uz cilvēku stāstiem. Tas rāda, ka vēsture jau nav tikai kādu dokumentu, politisko notikumu, gadaskaitļu izklāsts, bet ka vēsture nāk caur dzīvu cilvēku reāliem stāstiem. No stāstiem mēs ņemam liecinājumus par valodas īpatnībām Kurzemē, redzam, kas ir stabils, kas ir mainījies, kuras liecības vairs atrodam tikai rakstos, jo tā vairs nerunājam. Un tas nav ne labi vai slikti, vienkārši daudz kas mainās. Šoreiz kongress zinātnieku un klausītāju vērtējumā bija ļoti bagāts. Tas dzīvais stāsts, kas nāk no cilvēka un aiziet līdz cilvēkiem – tā ir tā identitāte un tās meklējumi. Tas ir viss, kas  liecina par mūsu esamību un piederību – te, Liepājā, Latvijā, jā – un arī Eiropā, jo mums taču ir arī eiropiešu identitāte!

Arturs Medveckis: – Domāju, ka tas nebija mūsu sekcijas virsuzdevums – par katru cenu parādīt identitāti. Tas, ko mēs ikdienā darām un kā mēs to darām, tajā visā atklājas mūsu identitāte. Bez tam mums pievienojās arī citi pētnieki, kā Tukuma muzeja pārstāvji, un tas parāda, ka Kurzemē ir pietiekams intelektuālais potenciāls, kas var celt tās vērtības, kas saglabājušās. Patiesībā ar katru šādu pasākumu mēs šīs vērtības vairojam. Tā izkristalizējas jaunas idejas, parādās jaunas sadarbības iespējas, vietas, kur studentiem veikt praksi.

Ilze Valce: – Gribu teikt, ka esmu ļoti pateicīga profesoram Edgaram Lāmam, ka rosināja mani padomāt par novadnieciskās identitātes meklējumu tēmu. (P.S. – Ilze Valce uzstājās ar pētījumu “Kurzemes identitātes izpausmes novadnieka Agra Engelmaņa kora mūzikā/In memoriam/). Šogad visi esam bagāti ar daudzu mūsu novadnieku un Liepājas skarto mūziķu jubilejām, tās atzīmējām Agrim Engelmanim, Imantam Kalniņam, Vilnim Kronbergam, mūsu diriģentam un mācībspēkam Kārlim Kreicbergam. Pagājušajā gadā bija jubileja Jēkabam Ozoliņam, decembra beigās sumināsim Skaidrīti Staku – Vaiņodes kora ilggadēju diriģenti. Gatavojoties šim kongresam, guvu atziņas, kā šī novadnieciskā identitāte atbalsojas Latvijā, kā šīs līnijas pārklājas – novads, Latvija, Eiropa, pasaule. Un šīs līnijas, šīs paralēles es atradu gan Engelmaņa mūzikā, gan viņa dzejā, mākslā, personībā. Bet šī bagātināšanās notika arī pēc tam. Doktorantūrā ar savu profesori Ilmu Grauzdiņu mēs pārrunājām, kā šī identitāte izpaužas mūzikā. Mēs meklējām, vai mūzikas intonāciju var izprast tāpat kā teksta vai kā mākslas raksta simboliku, kur tā ir tīri kurzemnieciska un kur jau sniedzas pāri novadam. Jo identitāte – tā ir piederība, kas liek ienācējam pēc kāda laika justies piederīgam. Mani ļoti iespaidoja dzirdētie lasījumi, piemēram, Ingas Bilskas sagatavotais par franču žurnālista Žana Pola Kofmana ceļojumu pa Kurzemi, kur varējām uzzināt, kā francūži redz šo kurzemniecisko identitāti, šo savdabību, ar ko mēs izceļamies. Ar profesori pārrunājām, ar ko kurzemnieciskā identitāte atšķiras no, piemēram, latgaliešiem. Secinājām, ka dzīvojam līdzenumā, pie jūras, un ir pat tāda kategorija – līdzenuma mūzika. Jo tā mūzika, kas top kalnainā apvidū ir citādāka, tā nav tik skarba, un to nosaka apkārtējā vide. Tālāk mēs apspriedām, ar ko mūsu mūzika atšķiras no tā igauņa, no tā lietuvieša vai dāņa, kas arī dzīvo līdzenumā, radītā. Ar vēl vienu kongresa referenti Edīti Tišheizeri runājām par Kaupēna tēmu, viņa teica, ka tas it kā neattiecas uz Kurzemes novadu, tomēr es saku, ka šis referāts bija pilnā mērā attiecināms uz kurzemniecisko identitāti. Jo šie notikumi risinājušies Jelgavā, tas ir – Kurzemes hercogistē, iestudējums “Kaupēn, mans mīļais” notika Liepājā, tur spēlēja mūsu aktieri, un tas iespaidoja visu mūsu sabiedrību, kas skatījās šo izrādi. Tās ir ļoti personiskas tēmas. Es, piedaloties šajā forumā, guvu gandarījumu un jaunas zināšanas.

Edgars Lāms: – Papildinot kolēģus, gribu teikt, ka man arī ir liels prieks un gandarījums, ka izdevās sapulcināt ne tikai tradicionāli literatūras zinātniekus un valodniekus, bet arī vēstures un mūzikas, teātra un mākslas cilvēkus un sociologus. Lielais ieguvums ir tāds, ka varēja just pleca sajūtu un ka arī kolēģi interesējas par identitātes jautājumiem. Jo tas mums visiem kopīgi ir svarīgi. Tāpat ļoti interesants bija referāts par franču žurnālista pieredzi, tur izskanēja doma, ka viņš bijis fascinēts no redzētā, Kurzeme viņam šķitusi noslēpumu pilna zeme un tajā pašā laikā atšifrējama (drīz iznāks viņa grāmata). Viņš bijis izbrīnīts, ka mēs nenovērtējam to īpatnību un vienreizību, kas ir pašu zemē. Tā ir, ka bieži vien nenovērtējam to, kas mums līdzās. Identitāte ir dažādi uztverama, tā ir nacionālā identitāte, novadnieciskā, tāpat var aiziet līdz pat individuālai identitātei. Es domāju, ka Liepājas sekcijas viens no rezultātiem ir pārliecība, ka novadnieciskās, reģionālās īpatnības faktiski ir nacionālā bagātība. Ieskaitot izloksni, literatūru, ainavisko, tradicionālo specifiku, mūziķus un māksliniekus, kurus iedvesmojusi tieši šī – piejūras un piekrastes vide. Bieži vien mēs aizmirstam, ka galvenais priekšnoteikums pozitīvai tautas attīstībai ir kultūra, arī valoda un kopīga vēstures izjūta un apzināšana. Ceru, ka tradīcija saglabāsies un arī turpmāk nākamie kongresi notiks Liepājā, jo esam spējīgi parādīt sevi kā nozīmīgu pētniecības centru.

“Letonikas” IV kongresa Liepājas sekcijas bilance

Apvienotā III Pasaules latviešu zinātnieku un IV Letonikas kongresa Liepājas sekcijas nosaukums bija “Novadnieciskās identitātes meklējumi Kurzemē”.

– Tajā izskanēja 21 referāts gan pašmāju zinātnieku, gan viesu no Latvijas Universitātes, Liepājas un Tukuma muzeja un Vācijas Nevardarbīgo mediju veicināšanas apvienības lasījumā.

– Kongresa laikā Liepājas Universitātē notika Olafa Gūtmaņa dzejas uzvedums “Es dzīvoju starp ezeru un jūru”, ko rādīja Liepājas Tautas teātra aktieri (režisore Ināra Kalnarāja), un izstāde “Liepājas muzeja etnogrāfiskie vākumi Dienvidkurzemē”, kā arī radošo darbu izstāde “Baltu vienotība zem saules” un ekspozīcija “Laika saudzētās. Vecbibliotēkas krājums 16. – 19. gs.”, kas bija izvietota Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. 

Daina Meistere,
 

Egona Zīverta foto

Ieva Ozola,

Ilze Valce (no kreisās), Edgars Lāms un Arturs Medveckis pārskata programmā “Letonikā” paveikto, kas apkopots publikācijās un izdevumos.