Bērni bija nogūlušies uz paklājiem zāles pašā vidū, un viņiem priekšā bija baltas lapas un krāsas. Zēni un meitenes – gan klusējot, gan aprauti sarunājoties savā starpā – ieklausījās fonā skanošajā mūzikā un zīmēja. Visi – arī tie, kuriem līdz tam bija šķitis, ka ar krāsām un zīmēšanu ir uz “jūs”, ļāvās noskaņas burvībai, kuru radīja divu mūzu – mūzikas un vizuālās mākslas – mijiedarbība.

Par jaunās paaudzes mākslas izpratni, redzējumu un vajadzību pēc tās pārdomās ar “Kultūras Pulsu” dalījās mākslas speciālisti, pedagogi un jaunās paaudzes pārstāvji.

Ar pozitīvu provokāciju

Kā var bērnus ieinteresēt par mākslas darbiem un autoriem?

“Mums Liepājas muzejā notiek vizuālās mākslas stundas, un to mērķis ir iepazīstināt zēnus un meitenes ar gleznām un, ja iespējams, ar pašiem autoriem,” sacīja Liepājas  muzeja muzejpedagoģe Maija Meiere. Viņas redzējums: “Ļoti būtiska ir skolotāja loma. Ja klases audzinātājs vai vizuālās mākslas skolotājs bērnus ieinteresē, pastāsta, atved uz muzejā esošu izstādi, tad arī skolēni labprāt ierodas un ar lielu interesi skatās mākslas darbus. Bet ar skatīšanos vien ir par maz. Ir jābūt zināšanām. Tāpēc ir daudz jāstāsta, jāskaidro, ko bērns redz, kas tas par laiku, kas tā par tehniku, kādā darbs ir tapis.”

Maija Meiere ir strādājusi ar dažāda vecuma skolēniem, vadījusi viņiem nodarbības, mudinot darboties līdzi. “Ja bērnam rodas izpratne, parādās interese,” turpināja dalīties novērojumos muzejpedagoģe. “Atceros, kad mums bija Pētera Postaža izstāde, atnākušie skolēni ar lielu interesi vēroja darbus, skatījās un pārrunāja, kādā tehnikā tie gleznoti. Un, kad es viņiem pastāstīju un rosināju, lai viņi skolā palūdz skolotājai, lai ļauj arī tā veidot darbus, zēniem un meitenēm acis iedegās, un viņi bija gatavi kaut vai tūlīt darīt kaut ko līdzīgu. Tas ir interesanti, ka bērni ļaujas tādai kā pozitīvai provokācijai. Tiklīdz rodas interese un jautājumi, tā bērni ir gatavi arī paši darboties. Labs piemērs ir zīmēšanas stunda Pētera Taukuļa darbu izstādē “Dungojot džezu”. Būtiski ir atnākušajiem skolēniem sākumā pastāstīt par mākslinieku, viņa darbiem un tad var ļaut izpausties bērnu fantāzijai. Un tā reizēm ir pat pārsteidzoša. Daudz, manuprāt, dod tas, ka viesošanās muzejā ļauj skolēniem iepazīt citu vidi, viņi vairs nav savā ierastajā klasē un skolas solā, viņi ir vietā, kur apkārt ir radoša atmosfēra, mākslinieku darbi. Reizēm mūsdienu, citreiz – mūsu klasiķu un vecmeistaru veikums. Tāpat esmu novērojusi, cik dziļa ir bērnu interese par glezniecību. Mēs esam savā nodarbībā skāruši arī vēstures jautājumus, vaļēju muti bērni klausās, kā sensenos laikos pirmās gleznas tapa uz alu sienām, kā vēlāk mākslinieki, meklējot krāsu toņus, tās jauca ne tikai no oglēm, bet pat no asinīm. Tas viss rosina fantāziju. Tāpat, domāju, ka liela loma ir ne tikai skolotājiem, bet arī vecākiem. Atceros, ka pie manis pienāca divi mazi zēni un jautāja, vai uz muzeju bez maksas var nākt ne tikai viņi, bet arī vecāki un vecvecāki.”

“Nenoliedzami, ka intereses un izpratnes par mākslu veicināšanā liela nozīme ir skolotājiem,” pamatoja pilsētas vizuālās mākslas pedagogu metodiskās apvienības vadītāja, Centra pamatskolas skolotāja Indra Sproģe. Viņa pastāstīja: “Mums ir ļoti laba sadarbība ar Liepāju muzeju. Jo skola atrodas tā tuvumā, bezmaz kaimiņos. Mēs varam paspēt mācību stundas laikā atvest bērnus. Grūtāk ir tām mācību iestādēm, kuras atrodas pilsētas tālākās vietās. Tur jādomā par citiem veidiem, kā padarīt interesantas vizuālās mākslas stundas, kā aizvest bērnus uz izstādēm. Jo tam ir ļoti liela nozīme, ka skolēni redz mākslas darbus ne tikai grāmatu ilustrācijās, bet var klātienē baudīt noteikta autora gleznas.”

Māksla ir līdzās, tikai jāprot saskatīt

Ir citi laiki un mūsu dzīvē ienāk aizvien vairāk problēmu. Vai mūsdienu apstākļos jaunajai paaudzei vispār ir interese par mākslu, vai viņiem tas viss nešķiet kaut kas tāls un svešs?

“Mēs, skolotāji, esam pārliecinājušies, ka ģimenēs vecākiem savas aizņemtības dēļ ne vienmēr iznāk laika runāt ar bērniem, kur nu vēl par tādām sfērām kā māksla. Un tomēr zēni un meitenes ir atvērti šādām sarunām. Es daudz esmu stāstījusi, kā un kur mākslu var saskatīt mums līdzās. Visur – dabā, cilvēkos, namos. Tā spoguļojas skatlogos un ir jaušama mākoņos. Izklausās tā nedaudz vecmodīgi, bet bērni saprot. Jo skolotājiem ir jāmāca saskatīt ne tikai tas, ko mākslinieks jau uzlicis uz audekla vai papīra, bet tas, kas ir apkārt – krāsu toņi, dzīvā daba,” sacīja Indra Sproģe. Kā jau skolotāja viņa zina, ka ne katram bērnam patīk zīmēt: “Jā, daži skolēni pauž savu attieksmi tādā veidā, ka viņiem uz vizuālās mākslas stundu gluži vienkārši nav līdzi ne papīra, ne krāsas. Tā kā šie piederumi nebūt nav lēti, arī skolā tādam tīšam vai netīšam aizmāršam palīdzēt nevar, un viņš gluži vienkārši stundā neko nedara. Bet uzskatu, ka zīmēšanas stundas ir vajadzīgas daudzējādā ziņā. Gan kā klasisko vērtību izpratnes audzinātājas, gan fantāzijas veicinātājas. Bez tam ir taču lietas, kuras inteliģentam cilvēkam tomēr vajag zināt. Arī par māksliniekiem, un zināt, ka mums ir arī pašiem savas mākslas izstāžu vietas. Ne velti vizuālā māksla mācību programmā ir līdz devītajai klasei, un pašlaik tiek izstrādāti standarti arī vidusskolas klasēm. Un skolēni varēs izvēlēties, vai viņi mācīsies mūziku vai zīmēšanu.

Ieinteresētības spēks

Ja mazos bērnus var aiz rokas aizvest uz izstādi un, kā saka, piespiest skatīties mākslu. Tad kā pievērst tos, kuri vairs nav nekādi mazie bērni? Vai mūsdienās jaunās paaudzes vidū ir pazīstama māksla klasiskā izpratnē?

“Šodienas jauniešiem ir ļoti daudz iespēju, un ne vienmēr, vidusskolā esot, zēni un meitenes jau zina, kādu ceļu turpmāk izvēlēsies,” secinājusi Liepājas Universitātes Mākslas un dizaina katedras vadītāja Inta Klāsone. “Tāpēc ir būtiski, lai skola dotu zināšanas un prasmes vispārizglītojošos priekšmetos. Arī mākslā. Lai gan praksē es un mūsu katedras mācībspēki ir novērojuši, ka ir tādi puiši un meitenes, kas, no parastās skolas nākuši, ātri vien prasmē pārspēj tos, kuri beiguši mākslas novirziena mācību iestādes. Jo ir daudz iespēju pašam sevi pilnveidot.”

“Nav viegli runāt ar jauniešiem par mākslu klasiskā izpratnē,”  sacīja Inta Klāsone. “Jo māksla 21.gadsimtā ir stipri transformējusies, ir ienākuši jauni mediju veidi, ir multikulturāla vide, kas nes līdzi jaunas problēmas savas nacionālās identitātes saglabāšanā. Tas viss nenoliedzami ietekmē arī mūsdienu mākslu. Jāteic, ka arī mēs, universitātes mācībspēki, veicinām studentos izpratni par esošajām mākslas vērtībām. Arī mēs, tāpat kā skolotāji, ejam kopā ar jauniešiem uz muzeju, uz izstāžu zālēm. Mēs stāstām par mākslinieku, par laiku, kurā viņš dzīvojis, par mākslas darba tapšanas tehniku. Skatāmies darbus, analizējam tos. Un vēlreiz varu uzsvērt, ka tiešām ļoti daudz kas atkarīgs no paša cilvēka, no tā, cik daudz viņš ieinteresēts savā garīgajā izaugsmē.”

Jaunieši par mākslu un sevi: “Mākslas loma – neatstāt vienaldzīgu”

Studenti atbildēja uz jautājumiem: ”Kāda ir mākslas nozīme personības attīstībā? Ko māksla dod cilvēkiem un viņam pašam?”

Liepājas Universitātes 1.kursa studiju programmas “Māksla” studente Helēna Koha:
“Katrs bērns sākumā attīstās, vērojot dabu un attēlus. Ir jāļauj personai izpausties, nedrīkst to ierobežot. Ir jāpalīdz radošās spējas attīstīt, veicināt fantāzijas un domu lidojumu.

Mākslas virzienā cilvēku vajag ievirzīt jau no agras bērnības, un, ja cilvēks izrāda lielu pieķeršanos, tad šī izglītība ir jāturpina. Es domāju mākslas personības ir krāsainākas un tām ir par pāris līdzekļiem vairāk, lai sevi pasniegtu un izteiktu gan iekšēji, gan ārēji. No mūsdienu mākslas man saistošākā ir mūzika un dizains. Svarīgi ir vērot norises gan dabā un izstādēs, gan citur, lasīt grāmatas. Pašam mēģināt izdarīt, iekļaut savā darbā to, ko esi novērojis.”

2.kursa studiju programmas “Māksla” studente Alla Dmitrijeva:
“Viss sākas ģimenē. Maz izglītotus cilvēkus māksla vai nu neinteresē vispār, vai maz interesē. Mākslinieciskās kultūras pamatā ir cilvēces pieredze (vēsturiskie dokumenti un kultūras pieminekļi), konkrēti mākslinieki un viņu darbi. Mākslas funkcija ir runāt ar cilvēkiem, mainīt viņu iekšējo pasauli. Māksla spēj dot cilvēkam iespēju parādīt sevi. Un māksla to dara, tai ir sava valoda. Viņa ārstē cilvēkus, maina emocijas, garastāvokli. Jo pamatā cilvēks ir emocionālā būtne. Man personīgi māksla palīdz dzīvot, atrast sevi šajā pasaulē, augt, atrast draugus. Pateicoties tai, es varu atbrīvoties no liekām emocijām, kā arī sakārtot savas domas.

2.kursa studiju programmas “Māksla” studente Agnese Frišfelde:
“Mākslinieciskās kultūras pamatā cilvēka spēja iztēloties, radīt ko jaunu, neparastu, kā arī cienīt jau esošo. Māksla spēj dot cilvēkam emocijas.”

Liepājas Universitātes pirmsskolas studiju programmas 3.kursa studente Dita Mākule:
“Arī vide, kurā mēs dzīvojam, ir saistīta ar mākslu. Katrs mēs esam savādāks, tādēļ mūsu domas, darbi, līdz ar to arī mājas, dārza iekārtojums un pat ģērbšanās stils ir raksturīgs katram savs, individuāls. Apģērbs runā cilvēka vietā. Pēc tā krāsām, apģērba veida varam spriest par cilvēka personību, interesēm, nodarbošanos. Piedaloties dažādās mākslas aktivitātēs, bērnam aug pašapziņa, viņš kļūst drošāks, pacietīgāks, kļūs labākas sociālās prasmes. Viens no mākslas veidiem – fotogrāfija – ir darbs, caur kuru tik daudz tiek atklāts, pastāstīts mūsdienās. Viens gan ir skaidrs – māksla balstās uz mīlestību.

Pirmsskolas studiju programmas 3.kursa studente Liene Bērziņa:
“Es uzskatu, ka māksla ir cilvēkam visapkārt, pilnīgi visur, ka viss, kas ir radīts no sirds, ir skaists. Protams, ka māksla ietekmē cilvēku. Dod mieru, satraukumu, iedvesmu, jaunas idejas, padomus, uzmundrina, māksla tiešām dod ļoti daudz, ja vien prot to ieraudzīt. Ietekmē dažādi, reizēm kaitina, citreiz uzmundrina, bet reti atstāj vienaldzīgu.”

Pirmsskolas studiju programmas 3.kursa studente Ilona Šile:
“Māksla, manuprāt, ir vajadzīga, lai savu iekšējo pasauli padarītu krāsaināku, pavērtu skata apvāršņus plašākus – intelektu, radītu pozitīvas emocijas, attīstītu maņas un spējas. Apvaicājot draugus un tuviniekus, ko viņiem nozīmē māksla, noskaidroju, ka mūzikas klausīšanās un ļaušanās tās ritmam var būt kā lādiņš vai arī nomierinošas zāles. Gleznas aplūkošana palīdz iztēloties, asociatīvi atcerēties pagātni, sapņot par nākotni un saskatīt tagadni. Fotomākslas baudīšana varētu būt iedvesmojoša savas mākslas radīšanai. Māksla uz katru cilvēku iedarbojas citādāk. Vieniem tā ir iedvesmotāja, atbilde par nezināmo vai bauda, ko nevar ar vārdiem izskaidrot, turpretī citiem tā ir vienkārši vienaldzīga, vismaz kā paši mēdz izteikties. Lai cik vienaldzīgi arī būtu iepriekš minētie cilvēki, kuriem māksla nešķiet vilinoša, manuprāt, zemapziņā viņi vienalga gūst estētisku baudu, jo māksla nevienu nevar atstāt vienaldzīgu.”

Pirmsskolas studiju programmas 3.kursa studente Nijole Šinkute:
“Man šķiet, ka māksla cilvēkam kā personībai paver iespēju paskatīties no vairākiem skatupunktiem, netradicionālāk. Tā māca cilvēkam pieņemt savādāko un pieļaut atkāpes no tradicionālā. Māksla liek cilvēkam domāt un just citādāk.”

Pirmsskolas studiju programmas 3.kursa studente Sandra Ķēde-Ķēdža:
“Māksla rodas tad, kad cilvēks sevi izpauž. Cilvēks bez mākslas būtu tukšs. Uzskatu, ja cilvēkus neinteresētu māksla – nebūtu ne teātru, ne galeriju, nebūtu pat drēbju, ko vilkt mugurā, jo apģērbu mēs radām. Un kur mēs dzīvotu? Arī mājas projektu kāds rada. Māksla mums ir visapkārt. Ir teiciens, ka dzīvot ir māksla, jo mēs taču radām apstākļus, kā un kur dzīvot.

Iepazīt mākslu jau no mazotnes ir svarīgi – vizuālās mākslas stunda notiek Liepājas muzeja izstāžu zālē.

Indra Sproģe: “Jādomā, kā padarīt interesantas vizuālās mākslas stundas, kā aizvest bērnus uz izstādēm.”

Maija Meiere: “Ja bērnam rodas izpratne, parādās interese.”

Inta Klāsone: “Māksla 21.gadsimtā ir stipri transformējusies, ir ienākuši jauni mediju veidi, ir multikulturāla vide.”

Daina Meistere,