Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Vecmāmiņas šūtais saistīs ar dzimteni

Vecmāmiņas šūtais saistīs ar dzimteni
Foto: Egons Zīverts
02.03.2016 14:11

Nora Driķe

Atslēgvārdi

“Albīnīt, nu traka esi!” liepājniece
Marija Grise atbildējusi savai māsai, kad viņa mudinājusi kopīgi uzšūt savām
mazmeitām tautastērpu. Albīna savai mazmeitiņai Laurai, Marija – savai mazmeitiņai
Ievai. Lauras tērps jau atdots jaunajai rīdziniecei. Bet Ieviņa pašlaik dzīvo
Anglijā, viņas jaunais goda tērps vēl ir izstādē “Manis pašas radīts”
Liepājas Latviešu biedrības namā.

Skaisti
uzģērbt, žēl atdot

“Mūsu ģimene ir ļoti cieši
saistīta ar mūziku, ar dziesmu un Dziesmu svētkiem,” Marija Grise
izskaidro, kāpēc vispār radusies doma, ka tautastērps jādarina. “Mans
tētis un mamma jaunībā dziedāja baznīcas korī Latgalē, Jasmuižā, Raiņa pusē.
Mans vīrs kādreiz dziedāja pie Haralda Medņa – Latvijas Universitātes korī. Es
dziedāju Rīgas Pedagoģiskajā skolā, mums bija brīnišķīgs skolotājs Milzarājs.
1955. gadā es pirmo reizi piedalījos Dziesmu svētkos. Mana meita beigusi
vijoles klasi, strādā Rojas Mūzikas skolā, viņa arī ir dziedājusi Dziesmu svētkos.
Mazmeitiņa Ieviņa, liela jau, precējusies, arī beigusi mūsu mūzikas skolu,
klavieru nodaļu, un arī ir dziedājusi Dziesmu svētkos. Mans brālis ilgus gadus
ir spēlējis simfoniskajā orķestrī Rīgā. Un man vienmēr ir bijusi ļoti skaista
sajūta apģērbt tautastērpu, bet tad, kad tas jāatdod atpakaļ kolektīvā, ir kaut
kā žēl. Un visu laiku brieda tāda doma, ka vajadzētu savu. Bet gadi gāja, un
darbi mainījās, dziedāšanas vairs tādas nebija.” Pati sev tautastērpu tā
arī neuzšuva.

Tagad māsa drošinājusi: “Nu, kas
tas ir, ņemsimies, un viss!” Divatā viņas abas arī ķērušās pie darba.
Kopīgi iegādājušās materiālus, bet šuvušas katra savās mājās. Māsas izraudzījās
darināt drānas no Liepājas apkārtnes – izvēlējās Pērkones tautas tērpu. Studijā
“Kursa” sarunājušas meistares, kas noauda svārku un sagšas drēbi.
Veikalā nopirka baltu smalku lina drēbi kreklam.

Trakāk
par ķīniešu ābeci

“Un sākām meklēt tos rakstus. Tas
bija trakāk nekā ķīniešu ābece. Atradām vecu grāmatu, kurā ir visi izmēri un
zīmējumi tiem rakstiem. Bet ziniet, izmēri neatbilst vairs mūsu dienām, un es
domāju, kaut kas nav īsti lāgā arī ar tiem rakstiem. Tad sameklēju mākslinieces
Marutas Grasmanes grāmatu. Tikām pie sagšas rakstiem. Bet tos es arī drusciņ
palaboju, grāmatā tie arī ir nedaudz citādāki, es tos uztaisīju saistītus. Tad
nopirkām mulinē diegus krekla izšūšanai. Un sākās darbs. Šausmīgi jau grūti
bija!”

Pusgadā tērps – krekls, sagša, brunči
un aubīte – gatavs. Marijai Grisei rokdarbi pie sirds visu mūžu – tas esot
pārņemts no vecmāmiņas, kura ļoti skaisti adījusi, un no mammītes. Marija Grise
no jaunības laikiem pati sev šuvusi kleitas, jo pēckara gados veikalos bijis
tukšums, jaunu kārtu sev iegādāties bijis ļoti grūti. Rokdarbus apguvusi
patstāvīgi. Bijis laiks, kad aizrāvusies ar dzintara rotu darināšanu, un tikai
vienas izstādes pietrūcis, lai viņai piešķirtu Tautas daiļamata meistara godu.
Taču Marija saslimusi un vairs nedrīkstējusi elpot putekļus, kādi rodas
dzintara apstrādē. Viņa ir gan adījusi mēteļus, gan tamborējusi, gan izšuvusi
krustdūrienos gleznu reprodukcijas. Tagad izstādē “Manis paša radīts”
ir aplūkojamas arī viņas darinātās kaklarotas. Tātad pensionētajai skolotājai
ir ļoti dažādu rokdarbu pieredze, un ir bijis gana sakrāts gan pacietības,
neatlaidības, gan trenēta rūpība un akurātums. Tomēr tagad kreklu un sagšu
izšūt bija pavisam kas jauns. Uz jautājumu, kas visvairāk vajadzīgs, lai spētu
uzšūt tautastērpu, viņa atbild: “Veselība!” Piecas sešas stundas
dienā nosēdēt pie rokdarba nav joks. “Bet ko citu lai sadara ziemā?”
Tomēr tās ir arī pozitīvas emocijas, kuras gūt tīkamās nodarbēs viņai novēlējis
ārsts.

Katrs
var iemācīties

Droši vien cilvēks, kurš ar rokdarbiem
bijis uz jūs, nemaz tā nespētu šādam darbam pieķerties un to veikt –
minu. Marija Grise tam iebilst ar ļoti lielu pārliecību: “Var! Nu re, kā
es taču tagad tik daudz ko iemācījos! Nekad to nebiju darījusi. Var! Noteikti
var!”

Tomēr viņa atzīst – bijis gan ļoti
grūti. “Kad es šuvu kreklu – kā es ar to mocījos! Ļoti svarīga tam kreklam
šūšanas tehnoloģija, tā vairs tagad nešuj. Apakšā tai piedurknītei (padusē) šuj
tādu trijstūrīti, citādi nelabi izskatās. Un lai tur detaļas salāgotu, lai būtu
plakanā vīle noslēpta un otra plakanā vīle būtu pretī – tur tādi smalkumi, kuri
ļoti grūti padodas. Skatījos, lasīju, vadījos pēc grāmatas. Ar savu draudzeni
Ritu, kas arī ir bijusi rokdarbu skolotāja skolā, un ar māsu štukojām. Māsai
arī ļoti patīk rokdarbi. Traki bija izskaitīt pavedienus, lai visi elementiņi
iznāktu vienādi. Un tad kaut kā paregulēt pa vienam diedziņam šur vai tur. Un
te caurā vīlīte un dubultais apšuvums, un te virsū bija jāšuj skujiņa, tāds
līklocītis. Vistrakākais bija spodršuvums, tas bija ļoti grūti izdarāms, tur
arī vajadzēja visu skaitīt,” meistare rāda baltos, ļoti smalkos krekla
izšuvumus. Pie apkaklītes krekls aizsprausts ar saktiņu. Tā ir senu laiku, no
divlatnieka darināta – nākusi no Marijas dzimtas. 

“Zeķes vēl būs. Vienas baltas jau
uzadīju, man ir mazdēls Jancis, viņam ir meitene Līga, viņai jau uzšuvu Rīgas
tautastērpa krekliņu, uzdāvināju Ziemassvētkos. Un zeķes uzadīju mežģīņrakstā,
baltas,” viņa stāsta. “Un vēl man prātā, ka vajadzētu Kasparam –
Ieviņas vīram – kreklu uzšūt.”

Mazmeitiņas ģimene jau vairākus gadus
dzīvo Anglijā, Ieviņai ir arī nesen dzimis puisītis Eliasiņš. Anglijā viņa
strādāja bankā, tomēr bez mūzikas iztikt nevarēja, tagad klavieres spēlē mājās.
Vai ģimene atgriezīsies Latvijā? Kas zina. Tomēr vecmāmiņa ir pārliecināta, ka
viņas darinātais Pērkones tautastērps būs vēl viens pavediens, kas mazmeitu
sies pie Latvijas, Ieviņa noteikti vēl arī dziedās Latvijas Dziesmu svētkos.
Savu tautastērpu viņa saņems tikai vasarā, kad varēs atbraukt mājās. 

“Viņa jau bija ļoti priecīga.
Viņa teica – vecmāmiņ, es nezinu, vai es to maz varēšu novērtēt!”

Ne katrs ir
tauta, ne katru tērpu var saukt par tautastērpu

Ilze Vainovska, zīmola “Noķerts
Liepājā” veidotāja, Tautas lietišķās mākslas studijas “Kursa”
dalībniece:

Redzēju divus
raidījumus “Uzvelc tautastērpu” un sapratu, ka nav ne vēlmes, ne
patikas tērēt laiku, skatoties pārējos. Raidījuma veidotāji paši ir
apmaldījušies, taču pārliecināti par kursa pareizību un ekspertu norādēs
neieklausās, tāpēc tādi cilvēki nav tā labākā kompānija, skaidrību un zināšanas
meklējot.

Lai varētu
par kaut ko runāt, domāt, sazināties, ir jābūt vienotai izpratnei par
lietotajiem jēdzieniem, galu galā – gramatiku. Latviešu valodā ir atšķirība
starp tautastērpu un tautas tērpu. Līdzīgi kā darba diena un darbdiena ir divas
dažādas lietas. Etnogrāfiskais tautastērps ir tradicionālais tērps, kādu to
valkāja 19. gadsimtā, precīzāk – līdz 19. gadsimta 70. gadiem,
kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas sākās “tautu staigāšana” un izzuda
konkrētam novadam, pagastam raksturīgais. Tādēļ tik rūpīgi jāizturas pret
tautastērpu, jo otrreiz vairs tādas izolētas situācijas nebūs.

Tautastērpa
daļas – rakstus, audumus, piegriezuma veidus utt. – var izmantot mūsdienu tērpa
veidošanā, un tas ir tikai apsveicami. Taču tas noteikti nav saucams par
tautastērpu. Un pat ne par tautas tērpu, t. i., apģērbu tautai. Ar tādu
vārdu mūsdienās var apzīmēt vien džinsus un T-kreklus. Saucot par tautastērpu
visu, ko vien raidījumā piedāvā, raidījuma veidotāji kļūst par “ekspertiem”,
kuri sola izskaidrot visu par turbānu, aicina valkāt turbānu un visas raidījumā
redzamās beretes, cilindrus un citas cepures spītīgi sauc par turbāniem.
Loģiski, ka liela daļa zinošu cilvēku par tādu putrošanu ir sašutuši.

Apģērbu ar
atsauci uz etnogrāfiju varētu saukt par tautisku tērpu latvju raksti, krāsu salikumi apliecina
konkrētu izpratni par gaumi, krāsu izjūtu un lietu kārtību. Meklējumi un idejas
modernā vai skatuves apģērbā ietvert etnogrāfiskus elementus arvien bijuši. Tas
ir apsveicami, kamēr vien kāds tos atpazīst/atzīst kā latviskus. Taču mūsdienās
pasaulē visi vārti ir vaļā, tautas sajaukušās, un arvien svarīgāka ir indivīda
iespēja skaļi pateikt – “a man patīk šitā!”. Gluži kā palos, kad viss
mutuļo un daudz kas peld pa virsu. Bet pali pāriet, un viss nostājas savās
vietās. Latviešiem bija laba gaume, svarīgas bija labas attiecības ar dabu,
patika kārtīgi padarīts darbs. Cerams, tā arī paliks.

Par latvisku
tikpat labi mūsdienās varētu saukt arī kvalitatīvu, vairāk vai mazāk
pašdarinātu, ilgtspējīgu tērpu no dabiskām izejvielām. “Pašdarināts”
ietver sevī arī jaunrades momentu. Latviskai jābūt dzīves izpratnei, tad nebūs
ačgārnas vēlmes rotāties ar pārejošiem krāmiem.

Pagaidām
vislabākais risinājums, kura popularitāte apliecina, ka tas ir tiešām veiksmīgs
un, varētu teikt, “tautā aizgājis un pieņemts” – adītās šalles, kur
baltā un latvju sarkanā krāsa izspēlē tradicionālos Lielvārdes jostas vai citus
ornamentus. Tā varētu būt latviešu atpazīstamības zīme modernā apģērba pasaulē,
kur joprojām pēc adītajām jakām atpazīstam norvēģus, pēc kiltiem – skotus.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz