Romeo un Džuljetas stāsts mūsdienu Ņujorkā uz divu bandu – amerikāņu “Raķešu” un puertorikāņu “Haizivju” – savstarpējā naida pilnu cīņu un aizspriedumu fona, pārvērsts pasaulslavenā mūziklā “Vestsaidas stāsts”, pērn nokļuva arī uz Liepājas teātra skatuves, turklāt par ielu bandu varoņiem pārtapa arī paši liepājnieki – jaunieši, kuriem piedalīšanās izrādē ir jauns un interesants piedzīvojums.   

Tieši par tādu to sauc arī Liepājas Mūzikas vidusskolas 4. kursa studente Laura Taivāne un Liepājas 6. vidusskolas 10. klases skolnieks Rihards Grundbergs, kas “Vestsaidas stāstā” iesaistījušies kā jauniešu lomu atveidotāji.

Rihardu izrādei pieteica viņa deju skolotāja un jaunietis ar prieku piekritis līdzdarboties. Laura savukārt izrādē nokļuvusi pavisam nejauši. “Mana māsa domāja, ka piesaka mani kādam dziedāšanas konkursam, bet izrādījās, ka tas ir konkurss uz dalību izrādē,” atceras Laura. Tā kā bez dziedāšanas viņai padodas arī dejošana, meitene iekļauta aktieru sastāvā.

Rihards izrādē spēlē šārku, un jaunietis atzīst, ka “no ielas paņemtajiem” tas izdodas gluži dabiski. Mēģinājumu laiku Rihards atceras kā ļoti interesantu, arī pieredzes pilnu, jo gatavošanās izrādei lika daudz ko jaunu iemācīties un iepazīt pašam savus agrāk neapzinātos un apslēptos talantus. “Nebija grūti ne sadarboties ar režisoru, ne iejusties teātra radošajā kolektīvā,” puisis stāsta. Tiesa gan, dalība izrādē mazliet mainījusi viņa ikdienas ritmu, iekavētas mācības, taču, neskatoties uz to, Rihards veiksmīgi ir ticis galā, un viss iekavētais ir padarīts ar nozīmīgu ģimenes un draugu atbalstu.

Atbildot uz jautājumu par sajūtām, kuras radās, kad pirmo reizi vērās “Vestsaidas stāsta” priekškars, Rihards atbildēja, ka uztraukums bijis niecīgs un, kad izrāde sāka ritēt savu gaitu, tas pazuda pavisam. “Dejojot vienkārši nav laika uztraukties, un beigās viss bija labi. Izjūtas bija fantastiskas līdz pat finālam,” viņš pastāsta, piebilstot, ka aizskatuves atmosfēra un joki ļāvuši izvairīties no neveiklām situācijām.

Piedaloties izrādē, Rihards ieguvis ne vien jaunu pieredzi un pozitīvas emocijas, bet arī daudz jaunu draugu. “Kopā ar pārējiem jauniešiem, kas darbojas izrādē, rīkojam ballītes, kopā apmeklējam arī dažādus izklaides sarīkojumus. Tie ir cilvēki, ar kuriem vēlos kontaktus uzturēt arī turpmāk,” saka Rihards.

Tāpat teātrim puiša dzīvē nu ir īpaša vieta, un, ja viņu vēl kādreiz iesaistīs līdzīgā avantūrā, viņš noteikti neatteikšoties. Par aktieri kļūt gan neesot domājis, drīzāk studēšot ekonomiku un ar to saistīs savu nākotni, taču Rihards ir pārliecināts, ka gan jau dzīvē vienmēr noderēs arī “Vestsaidas stāsta” pieredze.

Lauru Taivāni gan iespējams vēl redzēsim uz skatuves, jo viņas studijas saistītas ar radošo mūziķes profesiju. “Man iejusties izrādes kolektīvā gan nebija tik viegli, vismaz sākumā, taču, kad visus iepazinu, kļuvu drošāka,” viņa atceras. Un piebilst, ka arī šoreiz ļoti noderējis ģimenes atbalsts, jo Taivāni vienmēr viens otram palīdz, kad tas nepieciešams. Deju numurus iestudējot, bijis svarīgs partneru atbalsts, jo Laurai ar dejošanu nav bijis viegli. “Dejas tēls ir pilnīgs pretstats man, manai iekšējai pasaulei,” viņa paskaidro. Tāpēc pie lomas nācies daudz strādāt, lai izpildītu režisora dotos uzdevumus.

Un, lai gan Laura jau iepriekš bijusi saistīta ar skatuvi, dziedājusi ansamblī “Gaismiņas”, uzstājusies kā soliste un arī skolā studējusi akadēmisko dziedāšanu, “Vestsaidas stāsts” daudzas lietas viņai atklājis pilnīgi no jauna. “Uzzināju, kā mākslinieki darbojas uz skatuves un ar ko tas atšķiras, piemēram, no kinofilmās redzētā. Un, pat iejūtoties izrādes komandā, viņai pirms pirmizrādes bijis milzīgs uztraukums, ko nepalīdzēja kliedēt pat joki un smiekli, kas aizskatuvē daudziem dejotājiem palīdzēja uzturēt vieglu gaisotni. Taču ar katru nākamo izrādi jau esot daudz vieglāk. “Vienreiz mums tā samisējās soļi, ka sanāca izvelties uz skatuves. Tas bija tāds eksperiments, kad pamēģinājām kaut ko darīt citādāk, tāpēc pēc šīs neveiksmes neko tādu vairs nemēģinājām,” viņa atklāj arī piedzīvoto kuriozu.

Tomēr kopumā izrāde Laurai ļoti daudz devusi pašpārliecībai, par spīti papildu slodzei un kādai kavētai stundai tā tomēr palīdzējusi studijās, un tagad stāties lielas auditorijas priekšā meitenei ir daudz vieglāk nekā agrāk. Viņa pieļauj, ka vēl kādreiz piedalīsies kādā iestudējumā, jo teātrim nu ir īpaša vieta Lauras dzīvē. Abi jaunieši vēl ar prieku atceras sadarbību ar izrādes horeogrāfu Albertu Kivlenieku, kura humora izjūta, joki un profesionālie padomi palīdzējuši jauniešiem atvērties.

Elīna Freija,

Aigara Hibnera foto no Liepājas teātra arhīva

Rihardam un Laurai piedalīšanās izrādē “Vestsaidas stāsts” ir jauna pieredze, kas gan daudz devusi pašiem, gan ļāvusi iepazīt teātra aizkulises.