Līdz šim Jana Egle literārajās aprindās vairāk bija pazīstama kā dzejniece, bet nu ir izdarīts nopietns pieteikums prozā. Decembra vidū “Lauku Avīzes” izdevniecībā klajā laists viņas stāstu krājums “Gaismā”, kura atvēršanas svētki Rīgā jau notikuši, bet Liepājā gaidāmi janvārī. Grāmata ir par to, kā cilvēku ietekmē traumatiskas pieredzes – raksturo autore.

– Krājums “Gaismā” ir zināms gala rezultāts kādam radošam procesam. Kā sākāt rakstīt stāstus?

– Sākās ar vienu konkrētu stāstu. Ar to 2011. gadā piedalījos Kurzemes prozas lasījumos, un man piešķīra balvu – grāmatas izdošanu. Tas rosināja uzrakstīt vēl kādu stāstu. Un steigšus sāku rakstīt. Rakstīju ar prieku, bet, domājot, ka tas viss noteikti ir vajadzīgs un jāizdara ātri, rezultāts mani īsti neapmierināja. Jāteic atklāti, ka man stāstu sacerēšana patīk daudz labāk, nekā dzejas rakstīšanas process. Jo dzeja ir tāds pēkšņs impulss, kas notiek strauji. Prozu rakstīt – tas ir darbs, man patīk strādāt, rakstīt, rediģēt.

– Kā pie jums atnāca pirmais stāsts? Par ko tas bija?

– Man bija dažādas tēmas, par kurām gribējās parunāt, piemēram, par depresiju. Pirmais stāsts ir par sievieti, kura cieš no depresijas un kura mēģina ar to cīnīties. Tam bija tāds interesants nosaukums – “Lapsēna paradīze”. Stāsts bija ļoti personīgs, rakstīju no savas pieredzes, jo šo tēmu zinu ļoti labi. Gribēju par to runāt, gribēju to izstāstīt. Galu galā arī visa grāmata ir par to, kas notiek ar cilvēku, par to, kā viņu ietekmē dažāda traumatiska pieredze. Visbiežāk mani varoņi mazākā vai stiprākā mērā cieš no depresijas. Tāpēc grāmatas nosaukums ir – “Gaismā”. Jo tiek vilktas gaismā tās lietas, kas pagātnē ir ļoti sāpinājušas, ietekmējušas šo cilvēku. Kas radījušas to fonu, viņu tādu, kāds viņš ir pašreiz. Lielākoties tie ir nomākti un depresīvi personāži.

– Tās ir sievietes, vīrieši vai varbūt stāsti rakstīti pirmajā personā?

–  Ir gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni. Ir brālis ar brāli, ir tēvs ar meitu, ir četru paaudžu sievietes – vecāmāte, māte, meita, mazmeita. Ir pāris stāstu, kas rakstīti “es” formā. Bet neviens no varoņiem neesmu es pati. Vienā esmu kā trešā plāna tēls, kuru uzskatu par savu prototipu. Lielākā daļa no stāstu varoņiem ir reāli cilvēki, tikai sakabināti citās situācijās un kombinācijās. Ja man ir sajūta, ka cilvēks sevi stāstā varētu atpazīt, tad tiem, kas varētu sevi personificēt, ir dots izlasīt un lūgta piekrišana publicēt. Tikai viens no maniem it kā aprakstītajiem varoņiem īsti negribēja, lai stāstā ar viņu notiek tas, kas notiek. Jo tā īsti nav noticis, kā rakstīts, lai kāds nepadomā, ka tā bijis īstenībā. Bet tas nebija kategorisks atteikums. Un manā uztverē tas ir viens no maniem stiprākajiem stāstiem šajā grāmatā, kur sāpe ir tā vislielākā. Man vienkārši vajadzēja pusaudzi ar šim vecumam raksturīgu rīcību, bet tā nav tā konkrētā meitene.

– Kā izvērtējāt, ka tieši tas stāsts ir jāliek grāmatā?

– Kā jau teicu, rakstīt stāstus man patīk. Bet tad, kad tas notika tādā kā steigā, kad tiecos sarakstīt tieši tik stāstu, lai iznāktu grāmata, jutu, ka nav tas, ko gribu. Piedalījos Jauno autoru seminārā (savos cienījamos gados, bet kā autore patiesi biju jaunā!). Pēc tam nokļuvu Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas meistardarbnīcās. Man ļoti paveicās, ka prozas meistardarbnīcās nokļuvu pie Ingas Žoludes. (Viņa ir mana stāstu krājuma redaktore.) Viņa ar mums strādāja pamatīgi, konsekventi, spēcīgi. Pirmais, ko Inga pateica, bija: “Mēs te neesam atnākuši cits citam komplimentus bārstīt! Mēs esam atnākuši strādāt, lai uzlabotu tekstu.” Un tieši to mēs visa gada garumā arī darījām. Tas bija 2014. gads. Tur es daudz ieguvu gan no vadītājas Ingas Žoludes, gan no kolēģiem, jo mums bija brīnišķīga grupa, kurā strādāja tādi jau zināmi autori kā Haralds Matulis, Didzis Sedlenieks, Anete Piņķe, Inga Vītola un citi. Meistardarbnīcām beidzoties, kopā ar Ingu Žoludi vairākus mēnešus strādājām, lai izveidotu gatavu manuskriptu, ko iesniegt izdevniecībā. Grāmata iznāca “Lauku Avīzes” izdevniecībā, tajā ir astoņi stāsti.

– Stāsti tapa tieši meistardarbnīcā?

– Arī tur, jo ļoti daudz deva Ingas Žoludes padoms. Ceļš līdz grāmatai iznāca ilgs. Man ir sarakstīti stāsti arī pēc tam, kad manuskripts jau bija izdevniecībā. Uzrakstītais vēl jāsakārto, ir viens cikls, ir atsevišķi stāsti, prātā jau koncepcija, kā vēlos veidot grāmatu. Mēnesi biju Zviedrijā, Gotlandē, kur strādāju Visbijas rakstnieku mājā. Tā man bija balva par uzvaru Rīgā notikušajos Prozas lasījumos. Es tur daudz rakstīju, daudz strādāju, daudz staigāju, braucu ar velosipēdu pa salu, tvēru katru jauno iespaidu. Uzrakstīju tik, cik biju iecerējusi, par spīti tam, ka nemitīgi bija jābauda vide un komunikācija ar citiem rakstniekiem no dažādām Eiropas vietām, kuri arī strādāja šajā namā. Paralēli rakstu arī dzeju, vēlos salikt savu otro krājumu ‘Vitrāžas”.

– Stāstu grāmata nav vienīgais jaunais izdevums, kurā jūsu radošie darbi. Nupat iznākusi Austrasbērnu grāmata “Draugu dziesmas”, kurā ir Janas Egles dziesmas. Ne teksti, bet notis!

– Dziedu visu mūžu, esmu muzikante no kādu sešpadsmit gadu vecuma. Jaunībā bijuši mēģinājumi sacerēt dziesmas. Grāmatas “Gaismā” atvēršanas svētkos dziedājām kopā ar manu dēlu Jāni. Skaņas ir ārkārtīgi nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa. Ja redzes tēlus neatceros, tad skaņas, smaržas un garšas izjūtas man ir spēcīgi izteiktas. Man ir tā – ieraugu dzejoli un tas manī ieskanas. Grāmatā ir divas dziesmas – viena ar Olafa Gūtmaņa tekstu “Pārcēlājs”, un otra ar Arņa Mincenhofa vārdiem “Nejautā putnam ceļu”. Olafa dzejoli es meklēju ar nolūku, un, to ieraugot,  manī ieskanējās šīs izjūtas, sevišķi tas sauciens: “Kur tu esi, pārcēlāj!” Cik tas ir īpaši, kad tu dziedi un izrādās, cilvēki zina melodiju, un viņi dzied līdzi. Tas aizkustina līdz asarām! Tā man ir tāda dāvana no debesīm!

– Jūs esat pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja. Tātad – skolotāja. Un, cik zināms, pedagoga dotības liktas lietā, konsultējot jaunos autorus.

– Esmu strādājusi ar jauniešiem, bet tagad tas posms jau aiz muguras, tagad  to nopietni vairs nedaru. Man tam pietrūkst laika. Taču labprāt piekrītu, kad mani aicina novadīt kādu meistardarbnīcu. Tai nopietni gatavojos, uzdodu dalībniekiem uzdevumus, un strādāju ar prieku. Taču šoruden man nāca vēl kāds interesants piedāvājums, kas man bija izaicinājums – esmu Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju programmas lektore. Mans priekšmets ir prozas rakstīšanas pamati, ko mācu maģistrantiem. Un varu teikt, ka, mācot jaunos autorus, es pati daudz iegūstu. Tas man daudz ko dod arī kā rakstniecei.

Uzziņai

Jana Egle, viņa arī Jana Rūce

Rakstniece, dzejniece, dziesminiece.

Liepājas pirmsskolas izglītības iestādes “Margrietiņa” vadītāja.

Pirmais dzejoļu krājums – “Dzirdēt noklusēto”.

Pirmais stāstu krājums – “Gaismā”.

Māte divām radošām personībām – meitai Liepai Rūcei un dēlam Jānim Rūcim.