Grupa “Willow Farm” šogad atzīmē savas pastāvēšanas 25. gadadienu un svinēs to festivālā “Liepājas vasara” ar koncertprogrammu, kurā skanēs gan agrāku laiku, gan pavisam jaunas dziesmas. Rudenī nāks klajā grupas ceturtais albums “Pasaule ir viss, kas gadās”. “Vienīgais iemesls, kāpēc mēs visi esam kopā, – lai mēs justos labi, spēlējot to, ko spēlējam,” muzicēšanu un grupas pašreizējo sastāvu raksturo tās līderis Emīls Dreiblats.

Pārkārtojot ķieģelīšus

Grupas pamatsastāvā šobrīd ir Emīls (balss, ģitāras, taustiņinstrumenti, elektronika), viņa dēls Jānis Dreiblats (ģitāra), Uldis Nolmanis (bass) un Māris Zīlmanis (sitamie instrumenti). E. Dreiblats ir galvenais stāstītājs, viņš jau sākumā smej: “Citi jau neko neteiks. Viņi teiks – jā, mēs piekrītam.” Pārsvarā tā arī notiek – kāds pasaka pa teikumam, bet Uldis smaida.

Pirms intervijas Emīls pa jokam uzdevis katram grupas dalībniekam izlasīt grāmatu un, dodoties uz sarunas vietu, vienojamies, ka šo es pavaicāšu. Pēc jautājuma – “Kādu grāmatu beidzamo izlasījāt?” – iestājas pauze. “Es ļoti gribēju redzēt tās sejas,” pirmais sāk smieties Emīls. Taču mūziķi arī pilnā nopietnībā var atbildēt. Jānim tā ir Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”. Mārim esot jādomā, cik to grāmatu ir, jo viņš lasot vairākas paralēli, ezotērisku literatūru. Izrādās, arī Emīls tā darot.

Vai pastāv saistība starp izlasītajām grāmatām un spēlēto mūziku? “Man kā ģitāristam absolūti ne,” saka J. Dreiblats. Emīlam kā dziesmu tekstu autoram “kaut kas satiekas gan”.

“Šķirstot, pārlasot vai klausoties, ko es pats esmu pirms vairākiem gadiem sarakstījis, varu redzēt – lūk, tas atbilst apmēram tam vecumam, kad es ar Brodski iepazinos. Vai laiks, kad es uzdūros tādai un tādai grupai un sapratu, ka varbūt var dziedāt arī par tādām lietām.

Tas, ko izlasi, noteikti atstāj iespaidu uz personību. Ir bijis arī tā, ka no grāmatām vilktas ārā rindiņas, pantiņi, citāti. Postmodernā dzeja, kas rodas, pārkārtojot ķieģelīšus, kurus kāds cits pirms tam ir krāsnī apdedzinājis,” viņš atzīst.

Albums kā simfonija

Braucot no kāda koncerta, Emīlam ar dēlu bijusi saruna par to, ka mūziku veido vien divpadsmit pustoņi vai septiņi toņi: “Bet cik milzīgas ir interpretācijas iespējas un cilvēciskais faktors klāt, kas paver iespēju jebko nospēlēt jebkā. Vari ņemt “Pūt, vējiņi!” un spēlēt, kā trash metal, dziedāt kā akustisku tautasdziesmu, daudzbalsīgu kora dziesmu. Melodija ir tikai pamatimpulss.” Arī “Willow Farm” dziesmas laika gaitā esot mainījušās – desmit un vairāk gadu vecās vairs neskan tā, kā sarakstīšanas brīdī, jo katrs jaunpienācējs grupā ir ieradies ar savu izpratni un pieredzi.

Kuras dziesmas paliek repertuārā? Jānis atzīst, ka tās, kuras pašiem patīk spēlēt. “Jancis pirms nepilniem diviem gadiem pa īstam pieslēdzās mūsu kompānijai,” stāsta Emīls.

“Viņš saka – džeki, jums ir šitāda dziesma, kāpēc nespēlējat? Tiešām – kāpēc nespēlējam? Velkam ārā no skapja.” Par trim iepriekš ierakstītajiem albumiem puiši secinājuši, ka nebūt tur viss nav perfekts un ideāls, bet šīs vairāk nekā 30 dziesmas var spēlēt.

“Tagad ir arī jaunais materiāls, kam ir albuma apjoms. Ja vajadzētu, mēs varētu spēlēt četras tūres pa 40 minūtēm krogā ar saviem gabaliem,” teic E. Dreiblats. Tās jau četras normālas simfonijas! Albums jau arī esot simfonija, aizdomājas Emīls: “Es beidzot paskaidrošu arī visiem pārējiem, kāpēc ir jāuzraksta nevis viena – divas dziesmas, bet par topošo materiālu jāsāk domāt kategorijā “Albums”. Tas ir kā simfonija. Ir ātrā daļa, lēnā daļa, ir attīstība, kāpums un kritums. Kopumā tas ir vienots darbs.”

Autsaideri un jocīgie

“Willow Farm” allaž izvairījušies no savas mūzikas stila definēšanas. “Sauc, kā gribi, tikai nesauc par šlāgeri,” uzsver Emīls. Māris piebilst, ka tur jau “Līvi” esot aizņēmuši vietu: “Labā kvalitātē šlāgeris, cilvēkiem tas patīk.”

“Vienīgais, ko es neesmu gribējis, lai man piesien klāt, ir tas, ko sauc par liepājroku. Tas, manuprāt, ir izdomāts jēdziens. Nav tā, ka mēs nelepotos ar Liepāju. Taču tai nav nekāda sakara ar to, ko mēs spēlējam,” norāda E. Dreiblats.

Kā četru cilvēku vienībai izveidojas vienota izpratne par to, kas ir un kas nav mūsu mūzika? “Pamazām apaug un izaug,” definē Māris. “Pirmajā dienā citreiz liekas galīgi garām.” Emīls piebilst, ka bijis arī tā, ka atnes uz mēģinājumu popdziesmu, kas beigās izaug par regeju. “Mums ir normāli, tā kā visiem pieklājas,” par daudzajām izmaiņām grupas sastāvā saka Emīls, kurš vienīgais izdzīvojis kopš pirmsākuma. “Laika gaitā kāds ir nomiris, kāds ir cietis avārijā, emigrējis, izmests ārā vai pats pateicis, ka viņam ir apriebies. Tā tam ir jābūt.”

Gatavojot jauno albumu, grupa divus gadus čakli strādājusi un “neesam publiku apgrūtinājuši”. Koncertdarbība atsākta visai nesen. Cilvēki sakot, ka tas, ko “Willow Farm” tagad dara, esot citādi. Klausītāji, kas spēj mainīties mūziķiem līdzi, esot “tie, kas neiederas, autsaideri un jocīgie”. “Mēs paši esam tādi,” domā E. Dreiblats. “Televīzijā bija intervēti cilvēki, kas devās uz Eda Šīrana koncertu. Iemesls – “te tik daudz cilvēku, visiem kopā forši”. Domāju – lai es no brīva prāta? Ja tas nav “Pink Floyd” vai “Radiohead”, un arī tad es domātu, vai gribu līst piecdesmit tūkstošu barā? Tur, kur ir divsimt cilvēku, tur ir okei. Jā, varbūt es gribētu uzstāties piecdesmit tūkstošu auditorijai. Taču ar tādu pašu kaifu un atdevi es varētu spēlēt vienam cilvēkam.”

Dziesmas nav ierocis

Jauno albumu mūziķi sākuši ierakstīt Emīla mājās bērnistabā, turpinājuši laukos pirtī. Tagad grupa strādā savā ierakstu studijā Liepājā. “Studija ļoti atvieglo dzīvi un radošo procesu,” saka Emīls. “Miksējām Rīgā pie Mārtiņa Burkevica, kas ir bijis “Willow Farm” basģitārists. Vārdus dziesmām joprojām aizņemamies no Ingus Bērziņa, šai albumā gan vairāk būs manējie. Viens gabals ir Janča, par ko es ļoti priecājos, ka ir vēl kāds bez manis, kas raksta mūziku.” Cilvēki, kuri jau dzirdējuši jaunās dziesmas, sakot, ka viss ir ļoti gaišs un pozitīvs.

“Viena dāma apgalvoja, ka tā esot laimīgu cilvēku mūzika. Viņa nesaprot ne vārda, ko es dziedu, jo ir no Maskavas. Mēs varbūt esam sasnieguši zināmu briedumu un uzvedamies mazliet mierīgāk,” domā grupas līderis.

Emīls atzīst, ka tikai ar laiku saprotot, ka nav jābūt nelaimīgam, lai varētu radīt: “Zināmā vecumā ir nostādne, ka mākslai ir jārodas ciešanās, mokās un trūkumā, no nelaimīgas mīlestības. Tāpat arī domā, ka atnāks iedvesma un uzrakstīšu kaut ko ģeniālu. Nē, tev vienkārši ir jāspēlē, jādzied un jādomā. Pats no sevis nekas neatnāks. Es dzīvoju tajā visā. Eju un dzirdu visu, kas ir visapkārt, tā visa ir mūzika. Arī kaija, kas visu sarunas laiku ķērc uz jumta.” Galvenais, ka mūziķi esot paši sev vajadzīgi ar to, ko dara, vadoties pēc savām sajūtām. “Un vēl kādam esam vajadzīgi. Mūsu dziesmas laikā puisis ir bildinājis meiteni, un viņi laimīgi kopā dzīvo. Mākslinieks nevar neradīt un nespēlēt. Mūzika nav ierocis, ar kuru pēc iespējas vairāk iepatikšos vai nocopēšu vairāk meiteņu,” vērtē Emīls.

UZZIŅAI

Grupa “Willow Farm”

– Pirmo koncertu nospēlēja 1994. gadā.

– Nosaukums paņemts no grupas “Genesis” kompozīcijas “Supper’s Ready” vārdu spēlēm.

– Izdotie albumi: “Puisēni no zvaigznēm” (2006), “Tev par to nekas nav jāzin'” (2011) un “Filma ar laimīgām beigām” (2014), kas nominēts mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons” kategorijā “Labākais pop/rock albums”.