Kā būtu bijis, ja es toreiz rīkotos citādāk? Tas ir jautājums, ko noteikti daudzi no mums savas dzīves laikā ir uzdevuši paši sev. Arī Zoja Zandberga. Un atbildes ir diezgan smagas, jo viss nav noticis tā, kā būtu gribējies. Tāpēc šajā intervijā ir daudz paužu, garu klusuma brīžu un arī aizlūzusi balss.

– Mūsu saruna notiek īsi pirms Dzejas dienām, tāpēc man droši vien jums, vairāku grāmatu autorei, vajadzētu pajautāt, vai jūtaties kaut kā īpaši, taču es vairāk gribu uzzināt, vai jūs bērnībā lasījāt dzeju.
– Tas ir ļoti provokatīvs jautājums. Dzeja manā dzīvē ir sarunu biedrs. Tagad – ar sevi. Es uzaugu inteliģentā krievu ģimenē, krievu vidē un ar Aleksandra Puškina dzeju. Iespējams pat, ka tas ir ieraugs tam, ka arī pati sāku rakstīt. Taču tas notika stipri vēlu – kad manu gadu skaits tuvojās 60.

– Pati nonācāt līdz Puškinam jeb bija, kas palīdz?
– Mana tante – tēva māsa Jevgenija Gerlinga – visu mūžu Rīgā strādāja krievu skolā par krievu literatūras skolotāju. Toreiz, paldies Dievam, nebija televīzijas, mums vismaz manā bērnībā nebija arī radio, toties bija patafons un skaņuplates ar izcilu krievu klasiskās mūzikas dziedātāju – Obuhovas, Ļemeševa, Kozlovska, Sobinova, Šaļapina – ierakstiem. Turklāt tantei bija arī klavieres. Arī mana mamma spēlēja klavieres, bet tēvs – mandolīnu tolaik populārajā Gornica orķestrī.

– Tante jums piespieda mīlēt nevis Raini, bet Puškinu.
– Vakaros mēs spēlējām tādu loto: kartītes vienā pusē bija ļoti skaisti zīmējumi, bet otrā Puškina teksts no kādas pasakas. Vajadzēja šo dzeju lasīt un atrast, kurai pasakai teksts atbilst.

– Mūsdienās tas ietu cauri?
– Es nezinu… (pauze) Tagad bērniem īsts murgs ir datorspēles. Viss ir atkarīgs no vecākiem. Es priecājos, ka, piemēram, aktieru vidē notiek profesiju pārmantotība, un tāpat arī citās profesijās. Un, protams, ļoti daudz ir atkarīgs no skolas, jo tur bērns pavada dienas lielāko daļu. Taču ar varu nevienam neko nevar iepotēt. Tas ir ļoti grūts uzdevums – ielikt bērnā kultūras sapratni. Taču vienu gan es zinu ļoti skaidri: talants ir jāpamana un jāattīsta, jo jebkurš talants, neattīstīts, vēlāk atriebjas. Tik ļoti, ka šķiet: tava dzīve ir bijusi veltīga…

– To jūs sakāt par sevi?
– (gara pauze) Arī par sevi…

– Un kā talants atriebjas?
– Es savā mūžā būtu varējusi izdarīt daudz ko vairāk.

– Kurā brīdī tad kaut kas pagāja garām?
– Mana vislielākā mīlestība bija mūzika un teātris, šos talantus man arī vajadzēja attīstīt, bet es biju par slinku. Klavieru spēlēšana prasa piespiešanos, bet man nebija kas piespiež… Gāju mūzikas skolā, klavieres bija tantes dzīvoklī, un es visu to spēlēšanu ņemu ļoti nenopietni. Viņai tualetē slēgtā skapītī bija paslēptas grāmatas, kas tolaik bija aizliegtas, tāda viegla romantiska literatūra. Tā nu es drusku paklimperēju, bet pēc tam aizlavījos uz tualeti un lasīju. Mūzikas skolā pēdējā klasē mani turēja divus gadus cerībā, ka man kaut kas atausīs un es beidzot sākšu mācīties.

– Bet neatausa?
– Atausa, bet par vēlu. Man ļoti patika arī dziedāt. Kopš tā laika, kad ar krustmāti pirmo reizi aizgājām uz operu “Pīķa dāma” – tobrīd man bija kādi 13 gadi – es saslimu ar opermūziku. Tik nopietni, ka no pāris notīm jau varēju pateikt, kas tā par operu un kurš cēliens. Nebija operas izrādes, kuru es Rīgā nebūtu redzējusi, un nebija viesmākslinieku, uz kuru izrādēm nebūtu bijusi.

– Pati arī dziedājāt?
– Protams! Tiesa gan, tas notika, kad neviena nebija mājās. Tad rāvu vaļā, cik tik spēka – tā, ka krūtis drebēja. Ko kaimiņi par to domāja, es nezinu, bet viņi paši arī bija tādi dīvaini cilvēki: divas ielasmeitas un liela trokšņaina un neizdibināma ģimene.

– Varbūt viņi arī par jums domāja, ka esat dīvaina.
– Varbūt, bet man bija vienalga! Taču mana dziedāšana beidzās ar to, ka mūzikas skolā solfedžo stundā vajadzēja nodziedāt vienu gabalu, un es rāvu vaļā tā kā mājās. “Ko tu blēj?” mani aprāva skolotāja, un ar to visa dziedāšana arī beidzās. Pēc tam publiski vairs muti neatvēru. Savulaik no dramatiskā pulciņa aizgāju, kad man vajadzēja dziedāt častuškas.

– Tagad muzikālas izrādes skatoties, slaukāt asaras par neizdevušos dziedātājas karjeru?
– Nē, es atnāku mājās un sev par prieku uzdziedu to, kas iepatikās. Vai, ja televīzija rāda kādu labu koncertu, es arī velku līdzi, un atkal man ir vienalga, ko kaimiņi par mani domā (smejas).

– Savulaik mēģinājāt kļūt par aktrisi.
– Jā, bet tur man patraucēja mana nedrošība, tāpēc tagad es ar pilnu atbildību saku, ka katram cilvēkam vajag kādu, kas viņu uzmundrina un iedrošina, kādu, kas viņam tic. Es iestājos augstskolā, lai mācītos par ekonomisti, bet tad mani uzņēma režisoru palīgu kursos Rīgas Kinostudijā, un kāda tur ekonomika! Aizgāju no augstskolas. Mūs, divas meitenes no kinostudijas, nosūtīja mācīties režiju uz Maskavu, uz Kino institūtu. Un nelaimīgi gadījās tā, ka eksāmenu laikā vidū man iekaisa aklā zarna, nokļuvu slimnīcā un pie eksāmeniem kopā ar citiem vairs netiku. Taču laikam eksaminācijas komisija mani bija ievērojusi un atcerējusies, tāpēc nosūtīja kārtot eksāmenus aktieru fakultātē, kur bija brīvas vietas. Un tur jau pieminētās nedrošības dēļ sevi parādīju no vissliktākās puses. Es biju pārliecināta, ka neesmu glīta un pietiekoši lokana kā balerīna, zināju, ka man ir liels kājas izmērs un kādi tikai vēl ne trūkumi. Un tad vēl man lika pagriezties un demonstrēt savu profilu no viens puses, tad otras… Lai gan savulaik, kad vēl mācījos skolā un gāju dramatiskajā pulciņā, ar savu uzstāšanos biju noturējusi savā varā veselu zāli, saņemot režisores uzslavu: “Viņa visu dara tik nepareizi, bet tik forši!”. Tā vēl šodien silda sirdi. Maskavā es visu darīju tik slikti, ka, protams, mani neuzņēma.

– Raudādama braucāt mājās?
– Nē, vēl mēnesi blandījos pa Maskavu un kopā ar draudzeni aizgāju pat uz aktieru biržu – tā bija vieta, kur vasarā, teātru sezonu starplaikā, pulcējās brīvie aktieri un kur viņus izvēlējās režisori no dažādām Krievijas vietām. Mani uzaicināja, ja pareizi atceros, uz Saratovu. Bet es pateicu: nē, nebraukšu!

– Tieši tad, kad sapnis sāka piepildīties?
– Jā, jo man piedāvāja pirmrindnieces varones ampluā, taču es sapņoju vismaz par Annu Kareņinu (smejas)!

– Un tomēr, kamēr dzīvojāt Rīgā, esat strādājusi ar izciliem kino meistariem, pie tik daudzu filmu veidošanas. Jūtaties sevi realizējusi?
– Nē. Arī kino es uztvēru tikai kā sānceļu no teātra un mūzikas – tamlīdzīgi es uztvēru visus savus darbus. Un vēl pasliktināju situāciju ar savu dumpīgo uzvešanos.

– Jūs esat krieviete, abi vīri jums ir bijuši latvieši, visu mūžu dzīvojat Latvijā un starp divām – latviešu un krievu – kultūrām. Kā tas viss jūsos sadzīvo?
– Normāli! Bet to, ka Latvija nav mana etniskā dzimtene, es ar katru gadu jūtu arvien spēcīgāk un spēcīgāk. (Zojas Zandbergas vecāki uz Latviju pārcēlās 20 gadsimta sākumā-K.P.) Nē, man nav nekādas nepatikas pret šo zemi vai pret cilvēkiem – nekādā gadījumā! Gluži otrādi – Maskavas epopeja beidzās negaidīti: aizgāju un nopirku biļeti uz mājām, uz Rīgu, jo pār visu plašo Tautsaimniecības izstādi padzirdēju skanam latviešu tautasdziesmas. Galu galā mans pirmais vīrs vispār bija no dziļiem Latvijas laukiem, un lielākā daļa dzīves man ir pagājusi latviešu vidē. Taču bieži vien man nav saprotams, kā cilvēks var dzīvot ar attieksmi: ne mana cūka, ne mana druva! Kā var neredzēt plašāk par savām interesēm un nesaprast, ja kaimiņam vajag palīdzēt? Tāda pieeja dzīvei mani tracina, man šķiet, ka cilvēkam būtu jābūt gatavam atdot pēdējo kreklu, ja kādam citam klājas vēl grūtāk. Tā laikam ir plašā krievu dvēsele, kas nepieņem ieraušanos sevī un citu neredzēšanu.

– Jūs varētu būt labs integrācijas paraugs.
– Zināt, ja ir runa par integrāciju, tad vismaz man šķiet, ka sadzīviskā līmenī starp dažādu tautību cilvēkiem te, Latvijā, nekādu problēmu nav: lielajās mājās kaimiņos sadzīvo krievi ar latviešiem, cits citam var gan sāli, gan cukuru aizdot, arī bērnu pieskatīt. Problēmas ir politiķiem. Taču man nepatīk, ja man kāds baksta ar pirkstu krūtīs un saka: krievene!

– Tā ir bijis?
– Jā! Turklāt pavisam inteliģentās aprindās.

– Tas ir domāts kā norāde: svešais?
– Jā! Un kuram tad gribas būt svešajam? Tāpēc es domāju par tiem mūsu cilvēkiem, arī manā ģimenē, kas tagad aizbrauc un paliek uz dzīvi ārzemēs. Viņiem būs grūti, jo viņi tur nekad nebūs savējie – mūsu aizbraucējiem vienmēr būs tā iekšējā izjūta, ka es neesmu savās mājās. To es zinu pati no sevis. Varbūt vienīgais izņēmums ir ASV, jo tur nav stipras pamatnācijas.

– Lielai daļai liepājnieku jūs galvenokārt asociējaties ar jūsu otro vīru, leģendāro aktieri Valdemāru Zandbergu. Joprojām, lai gan kopš viņa nāves pagājuši jau 17 gadu, pirmām kārtām jūs esat Zandberga kundze un tikai pēc tam pati.
– Toreiz, kad es apprecējos un mēs dzīvojām, bija mājas, darbs, bērni – uz priekš,u un viss! (ilga, ilga pauze…) Tā ikonizēšana sākās pēc viņa nāves. Bet tur neko nevar darīt, ar to man ir jāsamierinās, lai gan neteikšu, ka ir viegli. Savas grāmatas gribēju izdot ar pseidonīmu… Neizdevās. Es atzīšos – man nepatīk iet uz kapiem. Varbūt ne tā, ka nepatīk, bet man tā kapu apmātība šķiet pārspīlēta. Es gribu tur aiziet tad, kad man ir iekšēja vajadzība, taču tā dārza stādīšana kapos… Kapos vislabāk iederētos askētisks zāliens ar nelielām kopiņām, kur var nolikt ziedus un pabūt kopā ar savu tuvinieku, un viss. Tāpēc es pati gribētu aiziet jūrā, lai nevienam nav jākopj mana atdusas vieta.

– Bet mīlestība taču ir skaista?
– Mīlēt vajag dzīvi! Un dzīvos! Un lutināt sevi ar spēju mīlestību just! Mīlestība – ļoti plašs jēdziens, un gadiem nav nekādas nozīmes.

– Jums ir pieci bērni. Kāda mamma jūs esat?
– Slikta. Būtībā tādām sievietēm kā es nedrīkst būt neviens bērns (gara gara pauze)…

– …jo…
– … jo es esmu pārāk liela egoiste un pārāk uz sevi tendēta.

– Par to ir rūgtums?
– Jā! Par to, ka es neesmu saviem bērniem devusi tik daudz, cik viņiem vajadzēja. Es nebiju tā, kas nepagurdama vēroja, kādi talanti viņiem ir ielikti šūpulī, ko viņiem vajadzētu attīstīt un kur vajadzētu pabīdīt. Visi trīs mani bērni no pirmās laulības ir ļoti muzikāli, bet es šos talantus nepalīdzēju attīstīt, viņi ķepurojās paši kā mācēdami… Labi, ka vismaz viens ir realizējies spoži – Pēterim ar sievu Agitu ir leļļu teātris “Maska”, bet Viktors un Ilga – caur saviem bērniem un, cerams, mazbērniem. (Garš klusuma brīdis.) Otrreiz es to nedarītu…

– Ko?
– Nešķirtos!

– Jūsu otrajā laulībā dzimušajiem bērniem tika vairāk uzmanības?
– Arī viņiem tās pietrūka, jo man bija Zandbergs, kuram vajadzēja daudz uzmanības, un bija darbs. (Gara pauze.) Grāmatā par Zandbergu Anniņa savās atmiņās raksta, ka ne mamma, ne tētis nepamanīja, ka zīmēt viņai patīk vairāk, nekā spēlēt klavieres, bet es viņai spiedu spēlēt klavieres. Viņa bija paklausīga un pabeidza mūzikas skolu, bet pēc tam vairs pie tām nepiesēdās. Tagad gan pēc daudziem gadiem, kad pabeigusi Kristīgas akadēmijas ikonogrāfijas fakultāti, teica, ka gribot klavieres mājās, un es atdevu savējās. Tāpat nepamanīju, ka Jānim ir ļoti spēcīgs radošais potenciāls.

– Pavisam drīz jums būs jubileja. Kā jūs jūtaties?
– Gadu ziņā? Kā mūrnieks, kas ielicis celtnē pēdējo ķieģelīti. Un saprotu, ka laiks tagad sāks pamazām šo celtni nojaukt…

– Jūs esat sev kādreiz uzdevusi jautājumu: ja man būtu iespēja dzīvē kaut ko mainīt, ko es gribētu?
– Nē, jo es zinu, ka tādas iespējas nav.

– Bet kā būtu, ja būtu?
Nezinu (pauze)… Droši vien neatkāptos no sava sapņa par skatuvi un, ja paveiktos, dziedātu kā Marija Kallasa (gara, gara pauze). Es nevaru teikt, ka saviem bērniem daudz lasīju pasakas, jo, kad pārnācu no darba teātrī, viņi jau gulēja. Bet, kad tomēr lasīju, es tās gandrīz vai nospēlēju. Vienā tādā reizē Valdis (Valdemārs Zandbergs – K.P.) stāvēja aiz durvīm, klausījās un, kad iznācu no istabas, ar emocionālu nožēlu teica: kas tu būtu bijusi par karalisku aktrisi! To vārdu karalisku viņš tā īpaši uzsvēra…(pauze…) Vecākiem, kuriem ir bērni, un tiem, kas vēl tos gaida, mans novēlējums ir: ieklausieties, ieskatieties savās atvasēs un gan jūs, gan viņi savā dzīvē būs laimīgi.

Zoja Zandberga: “Šis ir mans mīļākais pašas rakstītais dzejolis.”

Katram –
Pa šķipsnai,
Pa vārdam,
Pa smaidam,
Pa ziedam,
Pa glāstam uz vaiga –
Līdz pašam pēdējam kreklam…
Vai vajag no manis tik maz…                         

(Zoja Zandberga, krājums “Kailums”, 16.lpp)

Vizītkarte

Zoja Zandberga
– dzimusi 1936. gada 1. novembrī Rīgā krievu inteliģentu ģimenē,
– beigusi Rīgas 13. vidusskolu, Rīgas Kinostudijas režisoru palīgu kursus,
– strādājusi Rīgas Modeļu nama izstāžu zālē un Rīgas Kinostudijā, kur bijusi ģērbēja filmā “Sūtņu sazvērestība”, režisora palīdze – “Rīta miglā”, režisora asistente filmā “Kad lietus un vēji sitas logā”, režisora asistente – “Cielaviņas armijā” un “Līvsalas zēnos”, otrā režisore filmās “Karalienes bruņinieks”, “Egle rudzu laukā”, “Uzticamais draugs Sančo” un “Vālodzīte”,
– pirms 33 gadiem pārcēlusies uz Liepāju un strādājusi par administratori un galveno administratori Liepājas teātrī, pašlaik strādā Liepājas teātra kasē, kas atrodas tirdzniecības centrā “Ostmala”,
– kopš 90. gadu vidus raksta dzeju un mazliet arī prozu. Izdotas divas dzejoļu grāmatas, no kurām viena gan latviešu, gan krievu valodā, kā arī sadarbībā ar Guntu Strautmani un bērniem Annu un Jāni atmiņu grāmata par Valdemāru Zandbergu “Aktiera īstā alga”.
– piecu bērnu – Ilgas, Viktora un Pētera mamma no pirmās laulības ar kinooperatoru Pēteri Trupu, Annas un Jāņa no otrās laulības ar Valdemāru Zandbergu – mamma, kā arī 11 mazbērnu, 4 mazmazbērnu omīte.

Zoja Zandberga priecājas, ja tagad, pārdodot teātra biļetes, skatītāju, kurš izvēlas neapšaubāmi labu viegla rakstura izrādi, izdodas pārliecināt aiziet arī uz ko nopietnu – “Hananu”, “Raganu”, “Pīļu medībām” – vai kādu citu, un pēc tam cilvēks atnāk un pasaka paldies. Nevis tāpēc, ka tā prasa pieklājība, bet tāpēc, ka tā izrāde viņu ir aizķērusi.

Kristīne Pastore,