Miķelis Valters bija liepājnieks, pirmais Latvijas iekšlietu ministrs un viens no pirmajiem politiķiem, kurš publiski paudis Latvijas suverenitātes nepieciešamību. 

“Kā koks nevar augt bez saknēm, tā tauta nevar dzīvot un attīstīties bez savas vēstures – Miķelis Valters ir gan rūpējies par to, lai latviešu tauta spēcina savas saknes mūsu tēvzemē, gan atstājis nozīmīgus nospiedumus Latvijas valsts dibināšanā un kopējās valsts ideoloģijas nešanā gan Latvijā, gan pasaulē. Taču vislielākā vērtība ir tā, ka Miķeļa Valtera saknes ir tieši Liepājā. Mūsu pilsētā! Un pilsēta veido personības, tā iedvesmo, rod un dod iespējas – tā dzīvo katrā liepājniekā,” sacīja Liepājas domes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis.

Ar svinīgo piemiņas ceremoniju ir noslēgusies Miķeļa Valtera pārapbedīšana no Francijas pilsētas Nicas uz Latviju, izpildot viņa pēdējo vēlēšanos – atdusēties dzimtajā zemē.

”Miķelis Valters tiešām ir viens no dižākajiem Liepājas politiķiem, kurš ir bijis ne tikai Satversmes izveidotājs un pamatu licējs, bet  arī izcils diplomāts starptautiskajā arēnā. 

Miķeļa Valtera pārapbedīšana notiek Rīgā, jo tāda bija tuvinieku vēlme, bet Liepāja oktobrī saņems kapavietas piemiņas plāksni, kas atradās viņa kapavietā Nicā. Šī piemiņas plāksne glabāsies Liepājas muzeja krājumā un būs pieejama apskatei ikvienam,” pastāstīja Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla. 

Uzziņai: 

Miķelis Valters dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, dzimtās mājas vieta atradās Baseina ielā. Mācības uzsāka Liepājas Sv. Annas baznīcas draudzes elementārskolā, vēlāk turpināja izglītoties Liepājas pilsētas skolā un elementārskolā. M. Valters studējis Bernes Universitātē, 1905. gadā atgriezās Latvijā, bet 1907. gadā no jauna devās emigrācijā, kur Cīrihes Universitātē ieguva valsts zinību doktora grādu, 1909.–1910. gadā studēja Parīzes Universitātē. 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Vidzemes Pagaidu zemes padomē. Piedalījās Latvijas Zemnieku savienības izveidošanā, kā arī darbojās latviešu politisko organizāciju sastādītajā Demokrātiskajā blokā. Vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas Valters bija iepazinies un kļuvis par Kārļa Ulmaņa tuvu draugu. 

1919. gada 30. decembrī M. Valters ieradās Romā ar pamatuzdevumu – noskaņot Itāliju par labu Latvijas valsts atzīšanai. Pēc Latvijas atzīšanas de jure, viņš tika paaugstinātas sūtniecības statusā un tika akreditēts kā ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs, kā arī bija sūtnis Parīzē, Varšavā un Briselē.

No 1924. gada augusta līdz 1925. gada decembrim M. Valters bijis ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Francijā. No 1928. gada februāra Valters kļūst par pirmo Latvijas konsulu Austrumprūsijā, Karaļaučos (tagad Kaļiņingradā), no 1934. gada oktobra līdz 1938. gada septembrim ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Polijā un Ungārijā, ar atrašanās vietu Varšavā, no 1938. gada septembra Beļģijā un Luksemburgā, ar atrašanos Briselē.

Pēc 1940. gada Miķelis Valters dzīvoja Šveicē un Francijā, turpināja darbu kā diplomāts un jurists un nebaidījās skaļi runāt par Latvijas okupāciju. Rosīgi piedalījās latviešu trimdas dzīvē, uzstājās ar plašu autoritārās iekārtas kritiku, nodarbojās ar jurisprudenci un publicistiku.

Miķelis Valters miris 1968. gada 27. martā, apbedīts Nicā, Francijā. 2020. gada 23. septembrī pārapbedīts Rīgā, Meža kapos.