Laiks ir pietiekami silts, pārtikas diezgan, un ar to pietiek, lai šeit palikušie dziedātājputni sāktu svilpot un čivināt. Šoziem Liepājā un Latvijā palikušo putnu sugu klāsts rāda – “ir Latvijas klasiskā neziema”, stāsta liepājnieks, ornitologs Kārlis Millers.

Putnu sugu atsevišķie pārstāvji, kuri pie mums palikuši ziemot, ir tuvējie migranti, kuri lielākoties ziemas pavada Eiropā. Ja pie mums sala un sniega nav, barības bāze pieejama, tad viņiem nav iemesla lidot projām, jo pacieš diezgan lielu aukstumu. Tālie migranti gan visi ir prom, kā mazais ērglis, melnā klija, niedru lija, ceru, krūmu, kārklu ķauķīši.

Savukārt no šeit palikušajiem tuvīno pārceļotāju nedaudzajiem eksemplāriem K. Millers nosauc lauka un sila cīruļus, meža baložus. Jūrmalas parkā jau savu pastāvīgu populāciju izveidojuši lauka baloži. Vēl Latvijā šoziem novērotas atsevišķas baltpieres zosis, ūdensvistiņa, dumbrcālis, lielais dumpis – šo sugu putni pie mums paliek ziemot nelielā skaitā, tā ir pēdējiem desmit gadiem raksturīga tendence. “Taču vairums tuvējo migrantu ir projām,” saka ornitologs, un šoreiz starp ziemotājiem pat neesot netipisku sugu, ko minēt. Pretstatā šai ziemai K. Millers atceras 2017./2018. gada ziemu, kad pēc ļoti slapjā rudens Nīcas laukos veiksmīgi pārziemoja ap 2000 sējas zosu. Tas bija pirmais nopietnais zosu izziemošanas gadījums Baltijas valstīs, iespējams, pat pirmais Ziemeļaustrumeiropā. “Putniem, līdzīgi kā citām radībām, ir vēlme izvairīties no liekām kustībām. Ja var pa ziemu palikt ligzdošanas vietu tuvumā, tad pavasarī būs lielāka iespēja pirmajiem aizņemt labākās ligzdošanas vietas. Taču viņi nezina, kāds februārī būs laiks. Ja piepeši uznāks liels sals, tad visi palicēji pavasari nesagaidīs. Ja sala nebūs, tad viņi būs ieguvēji – tas ir kā loterijā,” skaidro K. Millers. Turklāt, ja sals tuvosies, arī šeit palikušie tuvējie migranti bez pūlēm pārlidos dienvidu vai dienvidrietumu virzienā, viņi, labi paēduši un spēkus uzkrājuši, spēj operatīvi reaģēt un varēs pēc vajadzības aizlidot līdz Lietuvai, Polijai vai Vācijai, jo spārnaiņiem, kas lielāki par zvirbuli, nolidot simts kilometrus bez nolaišanās nav nekādu grūtību. Ornitologs vēl piebilst, ka dažkārt kāds stārķis vai kāda zoss paliek Latvijā uz ziemu traumas vai veselības problēmu dēļ, nevis tādēļ, ka negribētu aizlidot uz siltāku vietu.

Kāds liepājnieks sakās pie Liepājas ezera decembrī manījis dzērvi. K. Millers teic, ka, visticamāk, tas tomēr varētu būt zivju gārnis, kurš mēdz ziemot te, lai gan ir tuvējais migrants. Tomēr pats ornitologs pirms vairākiem gadiem ir redzējis ziemā pie Liepājas ezera arī dzērvi, tā ka var gadīties arī tā. Pētnieks piebilst, ka par šādiem novērojumiem derētu fotogrāfiska liecība.

Taču ornitologiem šoziem Liepājā ir gan gadījies kāds sevišķs novērojums. Pirms Ziemassvētkiem pāris dienu kāpās netālu no Dienvidu mola uzturējās Hjūma ķauķītis – ļoti rets viesis, atceļojis no Āzijas, parasti mitinās aiz Urālu kalniem. Latvijā šis ir tikai otrais Hjūma ķauķīša novērojums, arī pirmais fiksēts Liepājā – Jūrmalas parkā 2013. gada novembrī.