liepajniekiem.lv
Vienā dziesmā skan divas
Aizputē 30. jūlijā noslēdzās dejas kompānijas ”Tuvumi” iniciēta divu nedēļu ilga profesionāla rezidences programma, kurā piedalījās horeogrāfe Gundega Rēdere, Islandē dzīvojošais mākslinieks Klāvs Liepiņš, performances māksliniece un dramaturģe Sandija Santa, Latvijas un Lietuvas mākslinieku duets ”IevaKrish” jeb Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants, kā arī zviedru horeogrāfs un dejotājs Ēriks Eriksons.
Rezidences laikā dalībnieki strādāja pie esošo darbu attīstīšanas vai jaundarbu veidošanas, bet noslēgumā aicināja skatītājus uz izrāžu programmu ”Horos”.
Šogad programmu uzņēma Aizpute, tās nodrošināšanā iesaistījās biedrība ”Serde”, AS ”Kurzemes atslēga”, Aizputes kultūras nams un atpūtas telpa ”Lapka Hemp”.
”Šī ir unikāla vieta, kur pilnībā apstājies laiks!” – tā rūpnīcas ”Kurzemes atslēga” klubu ”Kurzeme” apjūsmo rīdzinieki, kas atbraukuši uz rezidences noslēgumu ar kultūras interneta žurnāla ”Satori” reisu. Kluba interjers un gaisotne sastinguši tālajos 70. gados, taču telpas atvērtas laikmetīgam piedāvājumam.
”Kurzemē” dejas mākslinieki rāda savu iecerēto darbu skices. Nav tā, ka kustības vienkārši rodas mākslinieka galvā un ķermenī kā tīrākā pašizpausme.
To, cik ilgs, pamatīgs un skrupulozs ir profesionāls laikmetīgās dejas izveides darbs, pastāsta Ieva un Krišjānis. ”Mēs strādājam ar materiālu,” uzsver K. Sants.
Šoreiz materiāls ir no Ievas dzimtenes Lietuvas, no Aukštaitijas reģiona, – sena sievu dziedāšanas tradīcija sutartines, kas mūsdienās praktiski izzudusi un saglabājusies vien ierakstos.
”Sākām pētīt, meklēt, lasīt, mācīties un tad pakļaut materiālu dažādām transformācijām,” stāsta Krišjānis. ”Tas pārvērtās jautājumos par līdzīgo, atšķirīgo un vienādo. Šķita interesanti, kā pārlikt šīs sajūtas dejā.”
”Ciemā mājas ir vienādas, nekas neatšķiras, bet rodas tāds brīnums – dziesmas, kurās katra dziedātāja it kā dzied savu dziesmu ar savu tekstu. Tas ir tā, kā divas dziesmas paralēli atskaņotu. Tomēr abas sievietes spēj sadziedāties un noturas precīzi ritmā,” atklāj Ieva.
To arī dejotāji parāda, kā tas ir – atšķirīgā ritmā, bet kopā un saskanīgi. Un tas ir sarežģīti – arī pēc divu nedēļu treniņiem divatā tikai izsoļot sutartiņu ritmus.
Virpulis un miers
Pēc tam skatītāji uzticas zviedram Ērikam un viņa vadībā dodas cauri kluba aizkulisēm, nokāpj pagalmā un tuvojas ēkai ar uzrakstu ”Noliktava”. No tās skan Mārtiņa Miļevska un Ginta Smukā spēlētā mūzika. Gar sienām sakrautas kastes ar gatavo produkciju – slēdzenēm, durvju rokturiem.
Ejam aiz Ē. Eriksona, kā tinot kamolīti, šķiet, riņķojam bezgalīgi kā vannā tekošs ūdens, un tad šo kustību pārņem Krišjānis un Ēriks. Viņu izrāde ”Vērpete” ir kā pasaules mūžīgās kustības uzturētāja.
Tālāk dejas mīļotāji dodas pastaigā uz Aizputes kultūras namu noskatīties horeogrāfes Gundegas Rēderes izrādi ”Viens”. Viņa ir viena uz skatuves, lai arī tur sēžam mēs un nenovēršam skatu no dejotājas. Gundega gandrīz neizkustas no vietas, taču spriedze un emocijas viļņo sīkās vibrācijās.
Aizputē bijis ļoti iedvesmojoši, vērtīgi un produktīvi, atzīst māksliniece. G. Rēderei šī bijusi pirmā pieredze rezidencē prom no savas ierastās vides.
”Patīk šeit, jo ļoti mierpilni. Dabas tuvums, gleznaini skati, vēsturiski interesantas ēkas. Man kā rīdziniecei ir iespēja smelties dabas iedvesmu,” viņa pastāsta.
Izrāde ”Viens” radīta pagājušā gada rudenī, bet rezidencē Gundega strādājusi pie skicēm jaunam darbam, kas vēl ir sākumposmā. ”Ļoti labprāt turpmāk dotos rezidencēs, nomainot vidi, jo tā rodas kaut kas svaigs,” viņa pauž.
”Deja ir plašs jēdziens. Tā var būt ļoti smalka kustība un tiklab uz āru vērsta, ļoti ekspresīva, acīmredzama. Šo ir grūti paskaidrot vārdiski. Saprotu, ka cilvēkiem to ir grūti uztvert kā deju, taču ir svarīgi mēģināt katram paplašināt savu redzējumu,” par laikmetīgo deju saka horeogrāfe.
Iespējas profesionālai mākslai
Kāpēc Aizpute izraudzīta par rezidences vietu, vaicāju Krišjānim un Ievai. Tāpēc, ka Aizputē ir rezidenču centrs ”Serde” un potenciāls šādām norisēm, skaidro K. Sants. ”Te ir sabraukuši atpakaļ jaunieši, kuri Rīgā ieguvuši izglītību un praksi. Viņi brauc uz nedēļas nogali vai dzīvo šeit un piešķir papildu vērtību Aizputei,” viņš saka.
”Man šķiet, ka cilvēkiem šeit rūp,” piebilst Ieva. ”Lielajās pilsētās visi jau tik daudz redzējuši, dažreiz paliek vienaldzīgi.”
Rīgā mēdzot jokot, ka esam pamesto rūpnīcu teātris, viņš smejas. ”Aizputē rūpnīca strādā ļoti veiksmīgi, taču industriālas telpas pēc būtības mums nav svešas. Šādām telpām ir absolūta burvība, jo tās būvētas ar milzīgiem logiem, lai ienāktu dienasgaisma. Ir arī kaut kas romantisks, bailīgs,” raksturo K. Sants.
”Kurzemes atslēgas” vadītājs Jānis Kreicburgs esot ļoti pretimnākošs iniciatīvām, kas bagātina Aizputes kultūras dzīvi. ”Serde” ir brīnišķīgs rezidenču nams, taču nav piemērots skatuves mākslai. ”Likās forši mēģināt savienot esošos vietējos partnerus ar iniciatīvu, kas varētu eksistēt arī tad, ja mēs tiešā veidā tajā neieguldām. Ja skatuves mākslinieki gribētu te rezidēt, ir ”Kurzemes atslēgas” klubs, ceļu daļā un PMK ir klubs, vēl pats kultūras nams. Lielas, apkurinātas, pieejamas telpas arī profesionālai mākslai, ne tikai amatiermākslai,” uzsver K. Sants.
”Ja Aizputē notiek kaut kas jauns un citādāks, tad cilvēki grib to redzēt,” saka producente Anna Ulberte. ”Tāpēc ceram, ka izdosies pieradināt pie domas, ka laikmetīgā deja ir patstāvīgs kultūras notikums. Ja šeit mākslinieki padzīvo divas nedēļas, citreiz, cerams, ilgāk, tad dejotāji iet uz vietējiem veikaliem un ēst kafejnīcās, piedalās vietējos pasākumos un iet humpalu veikalos. Es gāju pirkt izrādei rekvizītu un pastāstīju par pasākumu, tas raisīja interesi.”
”Laikmetīgā deja ne vienmēr ir par deju, bet par laiktelpas abstraktu pieredzi,” atzīmē K. Sants.
Balss performance vai izrāde ļauj redzēt, kas notiek rūpnīcā, kas ikdienā nav pieejama, atgriezties klubā, kur jaunībā ir dejots ballēs. ”Laikmetīgā deja saved kopā cilvēkus. Ne ar stāstu, bet caur empātisku ķermeņa pieredzi,” saka horeogrāfs.
Atkarībā no organizācijas ”Tuvumi” spējas uzrakstīt labus projektu pieteikumus laikmetīgās dejas notikumi Aizputē varētu būt divas trīs reizes gadā.
Šī gada pilotprojekts ir izdevies, uzsver Anna un Krišjānis. ”Plānojam šeit būt septembrī Āboļošanas svētkos ”Serdē”. Draugus esam atraduši, pārējam meklēsim veidus un iespējas. Ceram, ka nākamajā vasarā atkal rezidējam,” pauž A. Ulberte.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.