liepajniekiem.lv
Muzeja komanda ir apņēmības pilna, un izdevies piesaistīt finansējumu vēl vienam nozīmīgam restaurācijas projektam – atjaunot vienu nozīmīgu gleznu, 18. gadsimta vēstures liecību, kā arī pakāpeniski modernizēt pirms vairākiem desmitiem gadu iekārtotās ekspozīcijas.
Cīravniece Sibīrijā uzglezno novadnieku meitu
Muzeju krājumos ir daudz priekšmetu, taču ne visus to tehniskā un vizuālā stāvokļa dēļ var likt publiskajai apskatei un izrādīt pastāvīgajās ekspozīcijās, savu nostāju pauž J. Berga.
Šogad no Aizputes muzeja stājglezniecības restauratores Ditas Murziņas gādīgajās rokās nonācis “Silvijas portrets”, kurš līdz gada beigām ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) līdzfinansējumu piedzīvos restaurācijas pirmo kārtu.
Lai restaurāciju paveiktu pilnībā, muzejs atkal rakstīs projektu, lai iegūtu trūkstošo finansējumu.
Ar ko šī glezna tik būtiska un nozīmīga. “Tā ir tapusi izsūtījumā Sibīrijā,” iesāk stāstīt muzeja vadītāja. “Martā pieminam novadniekus, kuriem padomju okupācijas režīms lika pamest dzimtās mājas un doties svešumā uz Sibīrijas tālajiem ziemeļu apgabaliem, nedāvājot cerību kādreiz atkal atgriezties savās mājās. Šāds liktenis 1949. gada 25. martā piemeklēja arī cīravnieku Snipku ģimeni: māmiņa Olga, tēvs Jānis un viņu četri bērni – Egons, Vitolds, Silvija un Zigrīda – tika izsūtīti uz Omskas apgabala Gorjkovskas rajonu,” turpina J. Berga.
Vienā zemnīcas istabiņā Astirovkas sādžā kopā ar Snipku ģimeni kādu laiku dzīvoja arī gleznotāja Tatjana Jaunzeme-Goldmane, kura dzimusi 1916. gadā Cīravas “Ķēniņos”.
Mācījusies skolā Liepājā, vēlāk uzsākusi studijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, taču, pasniedzēju rosināta, pārgājusi pie gleznotājiem. Viņas mīļākie pasniedzēji bija Konrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks un Valdemārs Tone.
“Karš neļāva pabeigt studijas – nepabeigts palika pēdējais kurss un diplomdarbs. Tatjana atgriezās Cīravā un slimā tēva vietā vadīja “Ķēniņu” saimniecību līdz 1949. gada 25. marta deportācijai.
Uz Omskas apgabalu Tatjanu aizveda vienu, jo pēc viņas lūguma slimo, pusparalizēto tēvu čekisti no saraksta izsvītroja. Vēl pirms nāves tēvs aizsūtīja meitai uz Sibīriju krāsu zīmuļus un zīmēšanas bloknotu,”
mākslinieces biogrāfiju izklāsta J. Berga. “Līdztekus zīmējumiem par sadzīviskām tēmām viņa gleznoja arī portretus eļļas tehnikā. Tā 1950. gadā tapa arī mazās Silvijas portrets,” viņa norāda.
1956. gada 1. oktobrī Snipku ģimene atgriezās Latvijā, bet Sibīrijā Astirovkas kapsētā uz mūžiem palika daļa no tās – gleznotā meitene Silvija, kura nomira 1951. gada 9. janvārī 16 gadu vecumā. “Tatjanas Jaunzemes-Goldmanes gleznotais Silvijas portrets, kuram piederīgie pēc Silvijas nāves pielīmēja melna auduma sēru lenti, atceļoja viņiem līdzi uz Latviju. To Aizputes novadpētniecības muzeja pastāvīgajai ekspozīcijai “Padomju režīma represijas 1941. un 1949. gados” atdeva Silvijas brālis Vitolds Snipke,” gleznas stāstu izstāsta J. Berga.
Glezna muzeja krājumā nonākusi, laika zoba nesaudzīgi skarta, un materiālu novecošanas dēļ turpinās gleznas sabrukšanas process, tāpēc gleznas restaurācija bija veicama neatliekami.
Sadarbībā ar restauratori D. Murziņu 2022. gada VKKF pirmajam projektu konkursam tika sagatavots un iesniegts projekta pieteikums gleznas restaurācijas veikšanai. Iesniegtais projekts saņēma 1000 eiro stipendiju.
“Glezna pēc restaurācijas kā autentiska kultūrvēsturiska vērtība 2023. gadā atkal atgriezīsies muzejā un tiks ievietota muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā “Padomju režīma represijas 1941. un 1949. gados”,” par gleznas nākotni vēsta muzeja vadītāja.
Naudas lāde ar piecām atslēgām
Vēl viens no muzeja priekšmetiem, ko ļoti vēlētos Aizputē atjaunot, ir 18. gadsimta beigu rātes naudas lāde, kas ir aplūkojama ekspozīcijā “Aizputes vēsture”, kuras modernizāciju pabeidza 2017. gadā.
Aizputes vēstures ekspozīcijā 36 kvadrātmetru telpā ir ielikta mazpilsētas vēsture vairāk nekā 700 gadu garumā. “Te ir izvilkta pati, pati tā svarīgākā esence. Teksti vairākas reizes ir pārstrādāti, lai viss šeit ietilptu.”
Pirms pāris gadiem ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību atdzimšanu piedzīvoja muzeja pagraba daļa, kurā iekārtoja ekspozīciju “Lauku sēta”.
“Kad slēdza Aizputes muzeju 50. gados, vērtīgākā daļa no krājuma nonāca Kuldīgas, Liepājas un Ventspils muzejos. J. Bergai bijusi laba sadarbība ar Kuldīgas muzeja vadītāju, kurai bija uzskats, ka lāde jāatdod tās patiesajai piederības vietai. Tā Aizputē atgriezās ap 40 priekšmetu. “Kuldīgas muzeja vadītāja uzsvēra, ka šādu priekšmetu viņa nevar eksponēt, ja tā nav raksturīga Kuldīgai,” atminas Aizputes muzeja vadītāja.
Uzsāktas sarunas, ka pavisam drīz arī lāde varētu piedzīvot atdzimšanu, kāds restaurators teicis, ka varētu pat visas slēdzenes uztaisīt, protezējot to prototipus.
“Šai lādei nav kārtīga dibena. Droši vien, ka kādreiz tā tikusi izlaupīta un vienkāršākais veids, kā tikt pie laupījuma, bija izraut apakšu. Lādei bijušas piecas slēdzenes – divas katrā sānā un trīs priekšpusē.
To nevarēja atslēgt, ja vienlaikus pie tās kopā nedevās visi pieci atslēgu turētāji jeb rātes, pilsētas valdes, vīri,” norāda J. Berga.
“Muzejam ir jāiet līdzi laikam un jābūt mūsdienīgam, tādēļ tuvākajā laikā plānojam modernizāciju ekspozīcijai “Lielā iela”, ko atklāja 2002. gadā. Šobrīd ar VKKF finansējumu notiek darbs pie satura un mākslinieciskās koncepcijas izveides – to veic mākslinieks Egīls Mednis un mākslas vēsturniece Sanda Zībiņa. Plānots, ka šie darbi noslēgsies gada beigās, un tad jau būs jādomā par iekārtošanu,” norāda J. Berga.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.