Viņš piedzima 1783. gada 15. oktobrī Mazdzērves, vēlāk Apriķu pagasta “Elkalejās”, nomira 1828. gada 24. janvārī turpat, visu mūžu aizvadījis dzimtajā pagastā.

Piecu gadu vecumā pēc baku infekcijas pārslimošanas Indriķis pilnībā zaudēja redzi, tomēr spēja izmācīties par kurpnieku un skroderi.

1807. gadā Indriķis apprecējās ar dzimtļaužu meiteni Annu, viņu laulībā piedzima četri bērni – dēli Vilis un Kārlis, meitas Anna un Ilze. Sava akluma un dabas doto spēju dēļ, apdzejot apkārt notiekošo, Indriķis nodēvēts par “latviešu Homēru”.

1806. gadā izdotā dzejas krājuma “Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas” autora piemiņas vieta atrodas Ģibortu kapsētā netālu no Apriķiem. Kapakmeni veidojis tēlnieks Vilis Titāns ar Austras koka simbolu un tekstu Braila rakstā.

Apriķu muzeja vadītājai Ainai Cērmanei portāls jautāja, vai ļaudis atceras ievērojamo personību un mēro ceļu uz viņa kapavietu. Viņa atbildēja:

“Atceras gan! Muzejā neesam saskārušies ar apmeklētājiem, kuri nezinātu Neredzīgo Indriķi vai nebūtu par viņu dzirdējuši.”

Savukārt par apkaimes iedzīvotājiem domā, ka diezin vai varētu satikt cilvēku, kurš nezina, kas ir šī vēsturiskā personība.

“Par dzejnieka kapavietu rūpējas Dienvidkurzemes pašvaldība. Tāda ir tradīcija gadu gadiem, paaudžu paaudzēs, ka šī vieta tiek sakopta.

Kādreiz – skolotāji, kultūras darbinieki, šobrīd vairāk to darām mēs, Apriķu muzeja vienotā komanda,” A. Cērmane gandarīta, ka šogad varējuši kapavietā izdarīt lielāku darbu, to labiekārtojot un uzlabojot izskatu, lai, viņas vārdiem, Indriķis justos labi un apmeklētājiem būtu mājas sajūta.

Teritorija ieguva glītu metāla sētiņu. Palīdzēja Apriķu muzeja draugi no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Rīgā. Kad tur renovēja iekšpagalmu, zemais nožogojums palika pāri, savukārt apriķnieki zināja, kur tas noderētu.

Pašvaldības Komunālās pārvaldes Aizputes nodaļas strādnieki palīdzēja uzstādīt nožogojumu un sakārtoja laukumu ap kopiņu – noņēma vecās plāksnes, uzlika jaunas.

“Izveidojām arī stādījumus ar daudzgadīgiem augiem un vasaras puķēm, kas vareni saziedēja, tā ka patīkami tur atrasties.

Kapos nogrābsim sabirušās lapas un uzliksim puķītes, bet 14. oktobrī tur nepulcēsimies; nav paredzams, kādi būs laikapstākļi,” muzeja vadītāja teica, ka ļaudis aicināja pirms mēneša uz Indriķa piemiņas vietām – mājvietu un kapsētu, kad rīkots sajūtu pārgājiens. Tas izdevies lielisks.

“Ar šiem pasākumiem būsim Indriķa gaismu ienesuši mūsdienās, sasaistot gadu simtus,”

paredzēja A. Cērmane.

“240. jubilejas atceres dienā gaidām ieinteresētus apmeklētājus. Mūsu mērķa auditorija ir arī bijušie [Apriķu] skolotāji, lai satiktos un parunātos. Programma vairāk atbalsosies tiem cilvēkiem, kuriem kopt Indriķa piemiņu savā laikā bijis svarīgi, taču tā kompakta.

Piedalīsies Kazdangas folkloras kopa “Zīle”, kas ienesīs dziesmas spēku un papildinājumu sajūtām, lai Indriķa tēls un dzīvesstāsts būtu klātesošs.”

Pasākumā ar lasījuma pārdomām par Indriķa dzīvi un dziļi laistajām saknēm šodienā dalīsies kādreizējā Apriķu pamatskolas latviešu valodas skolotāja Velga Ļaudama, bet dzejniece Indra Ludbārža skandēs savu dzeju.

Uzziņai

“Neredzīgais Indriķis ir piemiņas akmens latviešu tautas mūža ceļā. Uz viņu pareizā vēstures perspektīvā atpakaļ skatīdamies, ne vien ar godbijību ieceramies pašu Indriķi, bet, vērodami tos apstākļus, kuros viņš dzīvojis, un tos spēkus, kas tai laikā darbojušies, iegūstam arī mērauklu, ar ko apvērtēt straujo attīstības gaitu mūsu tautas dzīvē un dzejā.

Indriķis dzied gan par sava paša “bēdu pilnu būšanu”, bet tumša bija tobrīd arī visas mūsu tautas seja, un šodien bez liekas pazemošanās varam atzīmēt, ka latviešu tauta ir visiem spēkiem centusies atsvabināties no šīs krēslainās pagātnes, piederēdama pie tās cilts, kas no tumsas traucas gaismā.

Šai ciltij ir pieskaitāms arī Indriķis.”

Avots: literatūrzinātnieka Luda Bērziņa monogrāfija ”Neredzīgais Indriķis”, 1933

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.