liepajniekiem.lv
”Mēs esam tas stiprais kodols. Ikdienā viss skolas kolektīvs esam 100 cilvēki, tā arī jubilejas salidojumā maija pēdējā nedēļas nogalē sanācām stabils simtnieks,” saka skolas direktore Skaidrīte Segliņa.
Pēc diviem gadiem viens pirmklasnieks
Kalvenes pamatskola, bijusī Tāšu-Padures pils, dibināta 1922. gadā. Skolas ēka būvēta 19. gadsimtā pēc vēlīnā klasicisma stila parauga kā grāfa Keizerlinga medību pils.
Kalvenes pamatskola ir valsts kultūras piemineklis. Skolotāju kolektīvs uzsver, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izglītība bijusi lielākā prioritāte, kurai jādod viss labākais.
Skolotājas Aija Valkaša un Vita Roģe pastāsta, ka tajos gados izglītības iestādes ierīkotas skaistajās muižās un pilīs, jo tās bija palikušas bez saimniekiem. Lai uzturētu kultūrvēsturiskā mantojuma celtnes un tās nestāvētu tukšas, neapsaimniekotas, skolu rosība ļāva šīm ēkām turpināt to mūžu un ierakstīt jauna laikmeta lappusi.
Bijušajā Aizputes novadā šādas skolas šobrīd ir divas – bez Kalvenes skolas vēl Dzērves pamatskola. Bija arī Apriķu pamatskola, taču to pirms dažiem gadiem likvidēja, bet tajā turpina darboties muzejs. Dienvidkurzemes novadā vēl pils saimniece ir Priekules vidusskola.
”Tam ir liela nozīme, ka kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana daudzviet ir skolu pārziņā,” saka S. Segliņa. Latvijā no daudzu piļu un muižu lepnības palikuši pāri vien neapdzīvoti grausti vai gruveši.
S. Segliņa pastāsta, ka tad, kad 80. gadu vidū sākusi strādāt Kalvenes skolā par skolotāju, šeit mācījušies ap 200 bērnu! Šobrīd skolēnu kolektīvu veido ap 80 bērnu – tas ir gan kopā ar pirmsskolas grupu. ”Ja vērtē pēc skaita, esam pie skaitliski mazajām skolām,” neslēpj direktore.
Taču gadu no gada skolēnu skaits ir stabils. Pārsvarā tie ir vietējo kalvenieku atvases, taču te izglītojas bērni gan no Aizputes, gan arī no Rudbāržiem, kur pirms pāris gadiem skolu slēdza. ”Nu jau sāk palikt mazāk no šīs vietas, daudzi aiziet mācīties uz Skrundu, jo vecākiem tur darbavietas,” piebilst direktore.
Kalvenē lielākais darba devējs ir kokapstrādes uzņēmums ”Ūsi”.
Vērtējot pašreizējo situāciju ar skolēnu skaitu, S. Segliņa norāda, ka, protams, kaut kādas bažas laiku pa laikam iezogas prātos un zemapziņā, taču situācija ir tāda, kāda tā ir, – lauku skolām zūd pieprasījums.
Direktore pastāsta, ka lielākās rūpes ir par skolas 1. klasi pēc diviem gadiem, jo pirmsskolā ir tikai viens piecgadnieks. Taču cerība, ka kāds vēl var pievienoties, nezūd, jo tā ir bijis jau iepriekš.
”Mēs turēsimies līdz pēdējam. Mēs esam, bijām un būsim!” saka skolas vadītāja. ”Taču mēs šogad esam stabils simtnieks – 77 bērni, 17 skolotāji, tehniskie darbinieki,” viņa uzsver.
”Mazākā ir 5. klase, kurā mācās četri bērni. Ja tā parēķina, tad tie ir 11 gadus vecie bērni, kas dzimuši 2010., 2011. gadā. Tie ir ekonomiskās krīzes gadi,” stāsta direktore. ”Lielākā ir 3. klase, kurā ir 11 bērni, un 4. klase, kurā ir desmit audzēkņi,” palepojas skolotāja Aija Valkaša. ”Viņa mums ir bagātākā,” piebilst direktore. 5. un 6. klase strādā kā apvienotā klase.
”Bieži pārmet un uzskata, ka lauku skolām nav kvalitātes un līmeņa. Tā nav! Kad mēs paskatāmies, kā mūsu bērni, esot ārpus skolas, prot uzvesties, sevi parādīt un pārstāvēt skolu, kādi rezultāti ir konkursos un olimpiādēs!” uzsver direktore.
Arī lielākā daļa skolotāju ir vietējie, taču piesaistīti arī no citām skolām vai dzīvo citur, bet tikai strādā Kalvenē. ”Esam stiprais kodols, kas ļauj skatīties ar cerīgu skatu nākotnē!” slavē S. Segliņa, piebilstot, ka pedagogu skolā netrūkst.
Liela daļa skolas darbinieku un vairāki pedagogi ir arī šīs skolas absolventi. Piemēram, latviešu valodas skolotāja Līga Tālberga, kura ikdienā ir Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas pedagoģe, ļoti izlīdzējusi saslimušas skolotājas aizvietošanā.
Proti, viņa, būdama skolas absolvente, no 15. novembra pamatskolas vecākajām klasēm gan attālināti, gan klātienē mācījusi latviešu valodu. ”Viņa mums kā savējais izpalīdzēja!” uzsver direktore. Turklāt devītie eksāmenu nokārtojuši ļoti labi!
Absolventu paaudžu saiets
Skolas absolvente skolotāja A. Valkaša pastāsta, ka skolas jubilejas atzīmēšana ar dažādām aktivitātēm notikusi visu aizvadīto mācību gadu, bet pēdējā nedēļā gūtajās sajūtās noteikti ikkatrs, kas iesaistījās, dzīvos pat līdz septembrim. ”Mēs ikkatru simtgades aktivitāti un pasākumu rīkojām ar domu, ka mēs skolai dāvinām to labāko – sapratni, mīlestību, sirsnību, līdzdalību!” viņa saka.
Viss skolas kolektīvs lējis sveci, klausījušies mūziku, dzeju un citus daiļdarbus par skolu, notikušas sporta aktivitātes. ”Pasākuma ”Stiprie, drošie, veiklie” noslēgumā dalībnieki izveidoja ciparu 100,” papildina A. Valkaša. Tāpat skatījušies atmiņu video, gatavotas dāvanas skolai, veidots ziedu taurenis un laika rats.
”Sestdienā kopā aicinājām absolventus. Atšķirībā no citiem gadiem šogad salidojumu organizējām tikai skolā, nerīkojām iepriekšējo pieteikšanos, jo kovids ieviesis korekcijas. Domājām, kā būs, tā būs un cik atnāks, tik atnāks, jo cilvēki ne labprāt iet ārā no mājām,” novērojusi direktore.
Taču liels bijis pārsteigums, ka ieradušies skolas audzēkņi, kuri pamatskolu beiguši pirms 70 un vairāk nekā 60 gadiem. ”Un bija arī pagājušā gada absolventi. Tā ka šī bija vairāku paaudžu kopā saiešana,” papildina V. Roģe.
Pavisam ieradušies ap 65 absolventi. Daži atnesuši savus atmiņu stāstus par skolas laikiem.
”Mums šogad izteikti daudz dāvināja stādus. Tikām pie dekoratīvās ābeles, ko dāvināja novada Izglītības pārvalde, pie absolventes dāvāta skābarža, diviem absolventu sarūpētiem stādiem – Amūras ceriņa un nokarenā vītola,” piebilst A. Valkaša.
Direktore papildina, ka A. Valkaša uzdāvinājusi rododendru, ko stādījuši divi citi absolventi – skolas saimnieks Andris Namnieks un tehniskā darbiniece Brigita Sproģe.
”Mums ir sapnis veidot pie skolas rododendru dārzu. Divi jau mums aizsākumam pietiek!” uzsver direktore.
”Salidojumā un skolas jubilejā tiešām iesaistījās gan skolotāji un skolēni, gan ļoti daudz absolventu. Kristīne Baranovska ar savu mammu Benitu rūpējās par kafiju un uzkodām, par vizuālo noformējumu – Inga Zariņa, skaitli 100 – skolotājs Elgars Jonass, sagaidīšanā palīdzēja absolventi,” stāsta direktore.
”Balle mums nebija paredzēta, bet dancot dancojām. Ir reizes, kad nevajag, jo bieži skaļums var patraucēt satikšanās un parunāšanas prieku,” skaidro S. Segliņa. ”Daudzi absolventi un bijušie skolas darbinieki neieradās, bet pirms tam zvanīja un nodeva sveicienus, un bija domās kopā ar mums, tostarp iepriekšējā skolas direktore Ausma Ērgle,” teic direktore.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.