Zemkopības ministrija informējusi par zemajām iepirkuma cenām satrauktos piena ražotājus, ka situācijas stabilizēšanai esot rasta iespēja nodrošināt ganāmpulku aprūpētājus ar 2,5 miljoniem latu lielu atbalstu. “Taču ar tādu summu, ja prasīts divreiz vairāk, šoreiz ir par maz,” uzskata Durbes novada zemnieku saimniecības “Ziediņi 3” pārvaldniece Līga Jesere-Voitkeviča.

Papildfinansējums neko nelabos

Ministrijas speciālisti atkarībā no saimniecību lieluma un govju produktivitātes lauksaimniekiem situācijas atvieglošanai piedāvājuši vairākus rīcības variantus. Kā viens no problēmas risinājumiem varētu būt slaukuma realizācija tiešajā tirdzniecībā, apejot pārstrādes uzņēmumus. Arī ministrs Mārtiņš Roze aicinājis pircējus protestēt pret piena nesamērīgo dārdzību veikalos un, lai atbalstītu zemniekus, izmantot tiešo tirdzniecību.

Tomēr piena ražotāji uzskata, ka ar šiem ieteikumiem un piedāvāto papildfinansējumu nekas vēl nebūs labots. Lai saglābtu nozari, nepieciešams vismaz sešus miljonus latu liels atbalsts. Bez tam zemnieki vēlas pēc iespējas drīzāk saņemt valsts iepriekš plānoto atbalstu nacionālās subsīdijās, lai dzēstu paņemto kredītu procentus, jo bankas atsakās gaidīt. Šī iemesla dēļ grūtībās jau nonākusi ne viena vien lauku saimniecība.

L.Jesere-Voitkeviča pastāstīja, ka arī “Ziediņu 3” īpašnieki pārskatījuši savus projektus un nolēmuši nogaidīt ar tehnikas iegādi. Viņu pašu visvairāk satraucot fakts, ka ministrija skaidri nenoformulē, pēc kādiem principiem atbalstu saimniecībām ir paredzēts sadalīt. Turklāt izbrīnu radot ministrijas speciālistu apgalvojumi, ka zemniekiem tiek maksāts par ciltsgrāmatā ierakstītajām govīm, jo patiesībā viņi par to nesaņem neko.

Piensaimniece sacīja, ka situācija veidojas tāda, ka nozari patlaban grasās ja ne īsti iznīcināt, tad ievērojami sašaurināt gan, un kādai trešajai daļai saimniecību tādēļ var nākties aiziet. “Kas negribēs to darīt labprāt, to piespiedīs,” viņa sacīja. “Iespējams, tieši tādēļ neviens nesteidzas ar piena ražotājiem paredzētā atbalsta finansējuma sadales principu nosaukšanu.”

Ministra ieteiktais ir neizdevīgs

Zemnieki prasa atcelt arī ierobežojumu piena tiešās tirdzniecības apjomam. Jo septiņas tonnas piena gadā ir gaužām niecīgs skaitlis, kurš faktiski, kā uzskata biedrības “Zemnieku saeima” pārstāvis Uldis Krievārs, ir izdzēsis saikni starp ražotāju un pircēju. Turklāt, kā kļuvis zināms, tiešās piena tirdzniecības apjomus valstī Eiropas Savienība neierobežo. Šo ierobežojumu ir izdomājuši pašmāju politbirokrāti.

Grobiņas pagasta zemnieku saimniecības “Akoti” īpašnieks Visvaldis Kukuks aicinājumu slaukumu realizēt tiešajā tirdzniecībā nosauca par tukšu runāšanu. Savulaik viņš sešus gadus esot pārdevis saimniecībā saražoto pienu Pētertirgū. Taču toreiz apstākļi bijuši pavisam citi. “Mēs bijām kādi seši, septiņi zemnieki, kas to darīja. Tirgojām ne tikai pienu, bet arī pašu mājās darinātu biezpienu un krējumu, taču pamazām vien mums, prasībām pieaugot, nācās atkāpties,” viņš teica.

Lai tagad zemnieks tirgotos tieši, kā mudinājis ministrs, viņam esot nepieciešamas tiešās tirdzniecības kvotas, kā arī sistemātiski jānodrošina piena analīzes. Tas maksājot ļoti dārgi un vēršot tirgošanos neizdevīgu, jo arī pārdošanas apjomi esot diezgan ierobežoti. Tirgū dienā varot pārdot pāris kannas piena, bet nevis pustonnu. “Un kas pateiks, kur lai es lieku pārējo slaukumu?” vaicāja grobiņnieks, kurš domā, ka izredzes lauksaimniekiem kļūst aizvien bēdīgākas.

Gluži nepiepildāms un līdzīgs ziepju burbulim izrādījies arī ministrijas dotais padoms, kas rosināja piena ganāmpulku īpašniekus pārstrukturizēties. Tas nav iespējams un ir pretrunā ar to Eiropas Savienības stratēģiju, kāda līdz šim pastāvēja, jo pašu spēkiem nepārvaramās finansiālās grūtībās ir nonākušas tieši tās zemnieku saimniecības, kuras par Kopienas atvēlēto struktūrfondu līdzekļiem ir uzbūvējušas vai arī turpina būvēt jaunas lopu kūtis un cerēja, ka par pārdoto pienu gūs ienākumus un spēs norēķināties par kredītsaistībām. Taču noslēgtie līgumi paredz, ka saimniecības  apņemas piecu gadu gaitā strādāt, nemainot savas darbības virzienu. Liekas neiedomājami, ka pievērsties kaut kam citam varētu, piemēram, Durbes novadā strādājošā SIA “Ezermaļi”, kas līdz šim visus spēkus veltījusi ražošanas pilnīgošanai un sasniegusi ievērības cienīgus rezultātus.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”