liepajniekiem.lv
Viņa kopā ar draudzenēm iecerējusi savā un vīra dzimtajā Durbes pusē meklēt jaunas nišas, kur izmantot lauksaimniecības plašās iespējas un popularizēt šo mūsu dzīvei neatņemamo jomu ar jauniem akcentiem. Proti, lauksaimniecību sasaistīt ar kultūru.
Grib turpināt saknes dzimtajā pusē
Darbošanās lauku vidē, ciemiņu izklaidēšana ar labi aizmirstām vecām lietām vai vienkārši ciemos aicināšana, lai iepazītos ar laukiem un saimniekošanu, kas mūsdienās vairs ne vienmēr ir tradicionālās lauksaimniecības jomas, pēdējos gadus kļūst arvien populārāka, un atsaucība šādām aktivitātēm aug.
Jau vairākus gadus Latvijā vasaras sākumā notiek ”Atvērtās dienas laukos”, kurās iesaistās arī mūspuses aktīvisti. Kamēr vieni gatavi dalīties ar saviem stāstiem, citi vēl ir ideju meklējumos, bet ar vēlmi – turpināt tradīcijas, meklēt mūsdienīgus akcentus, lai lauki neizzustu.
Portāls liepajniekiem.lv Tadaiķu pagasta īpašumā ”Neaizmirstulītes” no Aizputes šosejas, pie Aisteres, pamana rosāmies divas sievietes. Tās ir no Jūrmalas ciemos pie E. Grāmatiņas atbraukušās pirms vairāk nekā gada iegūtās draudzenes Kristīne Rudziša un Edīte Markusa.
Viņas viena lauka malā no siena ķīpām izveidojušas dīvānu, kurā salikti spilveni un pledi, uzklājušas galdiņu. Izskatās pēc fotostūrīša – iespējams, ka tāds tur arī ar laiku tiks izveidots pastāvīgi.
Abas sievietes paskaidro, ka eksperimentē – meklē variantus, kā vienkāršam laukam, kurā vēl nekas nav redzams augam, piesaistīt garāmbraucēju uzmanību. Tas ir draudzeņu mērķis – aicināt uz laukiem atpūtniekus, kuri vēlas izbaudīt lauku veco laiku šarmu.
Vecpils puses meitene E. Grāmatiņa pirms vairākiem gadiem, iepazīstoties ar vīru, Tadaiķu pagasta puisi Andri, stabilu dzīvi un darbu Siguldā samainīja atpakaļ pret mīlēto dzimto pusi.
”Atgriezos tuvāk pie saknēm. Vīram šeit bija saimniecība, es pati no šīs puses, bez īpaši lielām diskusijām atgriezos mājās, lai stiprinātu nu jau savas ģimenes saknes un darbošanos laukos,” stāsta E. Grāmatiņa.
”Zeme mani vienmēr kaut kā pievilkusi. Tā ikkatram liek piezemēties, un, ja tev tāda pieder, liek to turpināt,” viņa pauž.
Dzimtajā pusē viņa atgriezusies 2015. gadā. Kādu laiku atpūtusies, tad sākusi izdomāt sev nodarbošanos. ”Domāju, ko es protu un māku darīt vislabāk. Iepriekš biju darba ņēmēja. Sapratu, ka man vislabāk sanāk projektu rakstīšana,” viņa saka.
Šobrīd ikdienā viņa palīdz rakstīt Eiropas fondu projektus finansējuma piesaistīšanai lauksaimniekiem un uzņēmējiem. ”Lai arī tēma man tuva, tomēr darbs kā tāds ir salīdzinoši vienmuļš – piesaistīts datoram un četrām sienām,” atzīst sieviete. ”Kad ar vīru svinējām piecu gadu jubileju, izlēmām, ka vajag īpaši atzīmēt. Izdomājām, ka tas varētu būt pie dabas, lauku vidē,” viņa turpina stāstīt, piebilstot, ka pasākumu viņiem organizējušas Kristīne un Edīte. ”Es ar Edīti iepazinos vienā nometnē, bet viņa atkal bija pazīstama ar Kristīni,” paskaidro E. Grāmatiņa.
Secinājušas, ka visas ir uz viena viļņa – visas trīs ir tādi dabas un ar sirdi laukos bērni. Tad radusies ideja, ka šādu atslodzi, kādu piedzīvojuši viņi, varētu dot citiem.
Zaļināšanas prasību izpilde – fons koncertam
”Ar vīru un bērniem siltākā laikā daudz uzturamies pie vecākiem lauku saimniecībās, īpaša romantika un jaukas noskaņas var tvert siltākā laikā un vasarā, kad saimniecībā visi iet kā skudriņas. Bieži atceros, kā kādreiz vasarās laukos notika siena talkas, kāda rosība bija, kādas ballītes un pasākumi tika organizēti!” teic E. Grāmatiņa.
Viņas vīra vecākiem un vīram ir liela lauku saimniecība. Vīra tēta Āra Grāmatiņa vārds mūspusē pazīstams – viņš ir viens no lielākajiem aitu audzētājiem. Daudz zemes ik gadu tiek apsētas ar dažādiem kultūraugiem.
”Tagad kādu laiku bijis tā, ka mēs visi esam skrējuši savos darbos un pienākumos, ka nemaz nepaskatāmies apkārt – cik daba ir skaista, ka lauki ir sakopti, cik daudz lauksaimniecība tomēr dod ainavai,
ka nav tā, kā daudzi domā – viss aizaudzis vai vispār par vidi netiek domāts,” viņa pauž.
Taču, lai to cilvēks varētu novērtēt tuvplānā, nepieciešams kāds akcents. Tādēļ Evijas ideja ir lauksaimniecību izmantot kā fonu kultūras pasākumu rīkošanai. ”Es vēlos tai atrast vēl kādu pielietojumu, meklēt kādu jaunu blakus nodarbošanos, kaut ko citādu, pat pretēju,” viņa saka.
Tā kā gan viņas vecāki, gan vīra vecāki vienmēr nodarbojušies ar lauksaimniecību un meklējuši arvien jaunus veidus, kā gūt maksimālas iespējas, arī viņa izdomājusi pievērsties visnotaļ sarežģītajai lauksaimniecības jomai, meklējot tai jaunu pielietojumu.
”Mēs trīs gribam parādīt lauksaimniecības ieguldījumu apkārtnes sakopšanā,” saka idejas autore. ”Lauki ilgus gadus ir bijuši nenovērtēti, nostumti malā, taču tagad tie sāk iegūt jaunu lomu,” viņa vērtē.
”Otrkārt, bieži tiek uzsvērts, ka konvencionālā lauksaimniecība ir tā sliktā, bet bioloģiskā saimniekošana ir tā labā. Gribam, lai cilvēki atnāk un saprot, ka nekas slikts nenotiks,” viņa piebilst.
Tadaiķu pagasta īpašumā ”Neaizmirstulītes” pirms divām nedēļām iesēta kukurūza trīs hektāru platībā, turpat blakus jau sazaļojušas agrākā pavasarī iesētās auzas. ”Viss lauks ir kādus sešus hektārus liels,” norāda Evija. Gar lauka malu iesētas saulespuķes.
”Lauksaimniekiem mūsdienās ir jāievēro dažādas prasības, kas attiecas uz vides saglabāšanu, tostarp zaļināšanas prasības. Ir noteikums, ka zemei ir jāļauj atpūsties, kukurūza ir viens no veidiem, kā to panākt, papildus pēc kukurūzas sezonas zemei piešķirot nepieciešamās īpašības turpmākajiem kultūru sējumiem. Iedomājos, kādēļ tās zaļināšanas prasības neizmantot: kukurūza ir ainavisks augs – tās ir zaļas un garas – tās varētu izmantot kā fonu un izglītojošu materiālu reālā dzīvē par lauksaimniecību tuvplānā. Ar kukurūzu paredzēts pabarot savvaļas zvērus, bet rudenī šo augu platību paredzēts nokult un pabarot dzīvniekus saimniecībā. Saulespuķes būs krāsainam noformējumam,” skaidro E. Grāmatiņa.
Plānots, ka kukurūzas lauka apskāvienos ģimenes baudīs atpūtu mūzikas ritmos. Draudzeņu kompānija iecerējusi, ka šeit, sēdot siena ķīpu, kas mūsdienās ir retums, dīvānos un vecākajai vai vidējai paaudzei pastāstot par siena pantu krāmēšanu no tām, ar lauku ainavu fonā varētu šovasar notikt pāris koncerti.
”Maksimums, te varētu sarasties 250 cilvēki,” viņa rēķina. Tā kā plānots aicināt Latvijā labi zināmus mūziķus, kuri arī labi maksā, jau pirmajām biļetēm cenas diezgan padārgas.
Idejas autores atzīst, ka prātā šaudās visādas domas, ir neziņa un nepārliecinātība, vai drosmīgajai idejai, kurai Latvijā ir vien daži aizmetņi, būs gana liels atbalsts, vai vēl nebijušais patiks un novērtēs publika. Sociālajā tīklā Facebook komentārus raksta gan idejas atbalstītāji, gan arī skeptiķi, kuri vērtē, ka tik dārgas biļetes ģimene ar bērniem nevarēs pacelt. Taču idejas autores uzsver, ka noteikti nav mērķis rīkot plašu festivālu vai uzreiz gūt peļņu, bet gan gūt drosmi attīstīt šo jauno nišu tālāk un parādīt laukus kā sakoptu vidi. ”Ja arī atkal būtu kādi kovida aizliegumi, es ceru, ka nebūs, zinām, ka ārā varētu viss notikt un ierobežotā skaitā,” papildina E. Grāmatiņa.
”Fonā lauku ainava, sienāži sisina, zeme smaržo, putni, čivina, saule riet, tepat blakus ūdens. Kā bērnībā, citiem jaunības laiks, citiem pavisam kas jauns,” viņa piebilst. ”Mēs esam pietiekami ilgi nosēdējuši četrkantīgās telpās, gribam, lai cilvēki varētu baudīt, svinēt dzīvi ārpus pilsētas, ārpus telpām,” saka Kristīne.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.