“Gribējās smieties un raudāt. Lēkāt uz vienas kājas un samīļot visu pasauli. Izdevās! Paldies visiem, kuri bija, ir un būs mums tuvi draugi un atbalstītāji. Mēs visi gājām pa robežu zirga mugurā,” ar šādām emocijām 4. septembrī Tīnai Runcei un Līgai Vilnei, arī zirgiem Prīmai un Kastanim beidzās teju 1386 kilometru un vienu mēnesi garais ceļojums apkārt Latvijas sauszemes robežai no Ainažiem līdz Nidai. 

Ceļi tikai transportam

Pērn pieveikušas 620 kilometrus par jūras robežu, “Dūjas jātnieku skolas” uzņēmīgās sievietes turpināja trenēt zirgus vēl pamatīgākam izturības maršrutam. Nu gar maliņu apceļota visa Latvija. “Kurzemes Vārds” ar Tīnu un Līgu tikās dienas attālumā no finiša – Bārtā, kur bagātīgu pusdienu pauzi gan cilvēkiem, gan zirgiem bija sagatavojuši “Mātaru” viesmīlīgie saimnieki Ināra un Inārs Sīļi. 

Pateicoties brīnišķīgajiem cilvēkiem Latvijas pierobežā, ceļotājas savos pieturpunktos jutušās kā mājās. “Sanāk vēl labāk, nekā plānots. Pilnīgi sveši cilvēki uzņem, klāj galdu, lutina,” priecājās Tīna. Siltā uzņemšana radot visforšāko sajūtu, kad pēc garo kilometru slodzes reizēm uznāk nogurums. “Mēs bijām iztēlojušās, ka ceļi būs mierīgāki, tāpat kā piejūrā,” atklāja L. Vilne. “Taču īpaši Latgalē ceļi ir domāti lielajam transportam, reti kur ir mazie meža celiņi. Tas ir “fui” “Latvijas Valsts mežiem”, es uzskatu, ka viņiem vajadzēja izdzīt takas kājāmgājējiem, riteņbraucējiem un ģimenēm, kas iet pastaigāties un baudīt skaisto dabu. Tiek reklamēts skaistais 1836 kilometru soļojums apkārt Latvijai, bet es nevienam neieteiktu. Ir jāiet pa šķembu ceļu, tas sakropļo visu skaisto sajūtu, tu negribi atgriezties vēlreiz iet pa putekļu mākoni, kur fūres brauc garām.” Līga cer, ka viņas teiktajam atradīsies dzirdīgas ausis, to sadzirdēs un būs arī uzņēmēji, kuri sapratīs iespējas pierobežai atdzīvoties. Arī Tīna piebilst, ka nekad dzīvē negribētu ne iet ar kājām, ne braukt ar riteni simtiem kilometru pa grants ceļiem, lai nokļūtu šajās skaistajās vietās. 

Pīrāgi kā pie mammas

Pārvarot smagos ceļus, jātnieces vienmēr uzmundrinājušas sevi ar domu, ka galā sagaidīs kolosāli cilvēki. “Tik bieži mums bija pīrāgi, kā pie manas mammas, mēs runājāmies tā, it kā būtu seni draugi. Viņi vēra vaļā ne tikai savas durvis, bet, Tīna kā vāciete māk smalki pateikt, – savas sirdis. Lai projektam būtu jēga, lai nebūtu tā, kā mums daži cilvēki pateikuši, ka tā ir divu meiteņu izklaide, mēs esam nolēmušas, ka šos stāstus nesīsim tālāk. Jau tagad ejam nākamajā pagalmā un stāstām – cik jums ir brīnišķīgi kaimiņi 20 un 40 kilometrus atpakaļ,” teica Līga. “Šis nav tikai ceļojums, bet misija.”

Iecerēts personīgi uzrunāt visus, kas uzņēma ceļotājas. Kempingiem un viesu mājām tā būs reklāma, taču ir arī daudz māju, kur cilvēki uzņem visus kā savus bērnus, domā Līga. Tīna piebilst, ka ceļojumā piedzīvotais būtu skaista reklāma mazām apdzīvotām vietām, kur ir ko redzēt un ir fantastiski cilvēki: “Daudzu pagastu vadītāji ir tādi, kā vāciski saka, fifīgi cilvēki. Mēs atjājam ar zirgiem, un tur uzreiz ir pasākums. Izliktas afišas, iekurts ugunskurs, atnācis vesels bars cilvēku ar burkāniem un āboliem. Kādā vietā tā arī teica – parasti jau te nekā nav, paldies, ka apstājāties tieši pie mums!”

Diemžēl bijušas arī tādas vietas, kur paziņots, kā dabūt atslēgu un tikt internātskolā vai tautas namā pārgulēt. Kādā mazpilsētā nebijis ne solītā ūdens zirgiem, ne labierīcību, gājušas krūmos publiskā vietā. Arī pašu Salacgrīvas novads diemžēl atteicis solīto finansējumu.

L. Vilne uzskata, ka ļoti daudz šādos gadījumos atkarīgs no vietējā līdera. “Pierobežā cilvēki nesēž feisbukos, viņi ir pašpietiekami, viņiem nevajag ārējos kairinājumus. Cilvēki iet un dara savus darbus. Viņu dzīves kvalitāti šāds projekts noteikti uzlabos. Kad mēs bērniņus sēdinājām zirga mugurā, varu likt roku uz sirds, ka daudziem tā būs laimīgākā šī gada diena. Kāda sieviete ganīja govis un atskrēja paskatīties, kas šie par zirgiem. Ar asarām acīs bija tik ļoti laimīga, kad atkal varēja sajust to, ko jutusi bērnībā,” viņa teica. 

Kāpēc “Mātaru” saimnieki izlēmuši uzņemt jātnieces? Inārai Sīlei par šo iespēju pateikusi meita. “Kādas problēmas? Lauki ir, laiks ir, laipni lūdzu,” viņa pastāstīja. Bērnībā pati jājusi ar zirgiem, tēvs ar tiem strādājis kolhozā. “Tāds karalisks lopiņš! Un nav jāslauc kā govs,” nosmējās Ināra. Pašiem savu zirgu gan vairs nevajagot, ir govis, cūkas, truši un vistas. “Pienu nododam, bet, kad saimniece aizies pensijā, paliks tikai sīki lopi,” noteica Ināra.

Taps grāmata

Ceļotājas pierobežā satikušas daudzus zirgu cilvēkus, kuriem stāstījušas par izturības disciplīnām, kas zirgiem ilgtermiņā nāk par labu dzīvildzei un veselībai. “Ir sētas, kur pēc mūsu piestāšanas simtprocentīgi būs zirgs. Ja bija tik ļoti labi laikā, kad bija zirgs, kam jānotiek, lai būtu tik šausmīgi slikti, ka zirga nav?” teica Līga.

Pārbaudījums jātniecēm bija Tīnas zirga savainotā kāja. “Kad Dempsija bija jāsūta uz mājām, es biju asarās. Nejāt ar savu zirdziņu ir ļoti grūti, kad divus gadus esi gatavojies. Kastani vajadzēja likt savā vietā, lai saprot, ko drīkst un ko ne. Pirmajā laikā bija jāsakož zobi, bet tagad esam labi draugi,” stāstīja T. Runce. Dempsijai mājās Salacgrīvas novadā klājoties labi, bērni jau ar viņu jāj.

Pirmajā ceļojumā Tīna seglos rakstīja telefonā, lai daudzie sekotāji sociālajos tīklos zinātu, kur viņas ir. Šogad komandā strādā Ingrīda Runde, kura paņēmusi mēnesi brīvu, lai dotos ceļā un par piedzīvoto ziņotu Facebook. Stāstus par abos pārgājienos satiktajiem cilvēkiem nolemts izdot grāmatā, tā būšot arī digitālā formātā, un Tīna to iztulkos, lai būtu pieejama arī ārzemniekiem. 

Par piedzīvoto noteikti taps ceļojošā fotoizstāde, jātnieces iespēju robežās brauks tikties ar cilvēkiem. Izturības jāšanā “Dūjas jātnieku klubs” turpinās iesaistīt bērnus. “Sastādīsim maršrutus, iesim 2–3 dienas, katrā 20 kilometrus, nevis 45, kas mums jau ir ikdiena,” teica L. Vilne. Abām padomā esot vēl kāds apjomīgs projekts, kuru pagaidām neatklāj, jo tam nepieciešama investoru piesaiste.