liepajniekiem.lv
Intervējot vairāk nekā 20 vietējo iedzīvotāju, apmeklējot 14 kultūrvēsturiskās vietas un uzņemot aptuveni 1000 fotogrāfijas, pētnieki visu apkopojuši jaunā digitālā rīkā, kuru nupat simboliski uzdāvinājuši arī novada pašvaldībai un iedzīvotājiem.
Iedzīvotājiem jābūt saliedētākiem
Projekta vadītāja un LKA pasniedzēja Zane Grigoroviča stāsta, ka galvenais mērķis bija izpētīt Kazdangas dzīvo jeb nemateriālo kultūras mantojumu – tradīcijas, zināšanas, amatnieciskās prasmes.
Pētot vietējo kopienu, komanda sapratusi, ka tā balstās vietas piederībā.
“Mums bija svarīgi ar šīm intervijām, novērojumiem saprast, ko šie cilvēki domā par Kazdangu, kā viņi izjūt šo vietu, kāda ir pieredze, atmiņas.
Sapratām, ka kopiena ir neliela, sadrumstalota un nehierarhiska.
Ar to domājot, ka šajā nelielajā cilvēku pulkā ir tiešām daudzveidīgas prakses, ko cilvēki piekopj. Ir gan pašvaldības instances, gan biedrības, gan amatnieki, gan tradīciju izkopēji,” norāda viena no projekta dalībniecēm Diāna Mierture.
Z. Grigoroviča atzīst, ka Kazdanga pēdējos gados tiešām kļuvusi populārāka gan pētnieku, gan tūristu un potenciālo iedzīvotāju vidū.
Viņa lēš, ka iemesls tam ir aktīvi kazdandznieki, kas pirms kāda laika pārcēlušies vai atgriezušies dzīvot Kazdangā, kur īstenojuši kādu savu biznesa ideju.
“Šie cilvēki īsā laikā ir spējuši radīt interesi par vietu, kura padsmit gadus ir zaudējusi centra nozīmi – kopš aizvēra tehnikumu.
Kādu brīdi Kazdanga tiešām bija tukša.”
Vienīgais, kā pietrūkst, pēc pētnieces domām, ir virsvadība jeb kopienas vienošanās, jo katram ir savas idejas, katrs tur rūpi par savu mazo uzņēmumu, par savu biedrību.
Z. Grigoroviča uzsver, ka nozīmīgi būtu atrast kādu, kurš veiksmīgi varētu visus Kazdangas piedāvājumus reklamēt un popularizēt kā vienu kopumu.
Šeit talkā varētu nākt nupat izgatavotais digitālais rīks, kuru pētnieku komanda vēl turpinās papildināt līdz maijam.
LKA lektore Luīze Frančeska Dakša, kura uzņēmās vadību par digitālā rīka realizēšanu, pastāsta, ka tas veidots kā apjomīgs datu kopums.
Izmantojot Stenfordas universitātes “Palladio” platformu, komanda no savāktās informācijas izveidojusi vieglāk pārskatāmu tīklu jeb digitālu karti, kurā redzams, kā savienojas Kazdangas vietas, cilvēki, leģendas un nostāsti.
“Mūsu kā pētnieku kompetence beidzas pie datu savākšanas un fiksēšanas, bet tālāk šo savākto informāciju var realizēt kā mājaslapu vai kaut kā citādi, lai tā būtu viegli un brīvi uzskatāma jebkuram.”
Kartē parādās gan konkrētas vietu koordinātas, gan norādes, no kuriem resursiem vai cilvēkiem iegūta informācija.
L. F. Dakša apstiprina, ka iespējams izveidot arī informatīvu digitālo stendu, kuru varētu novietot Kazdangas centrā vai kādā kultūras vietā, taču par to jau tālāk jālemj pašvaldībai.
“Rīks ir aktīvs, tas ir process. To var izmantot, lai pētītu tālāk.
Tas varētu noderēt gan citiem pētniekiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, kas meklē kādu informāciju vai vēlas izzināt vietu. To varētu izmantot, piemēram, zīmološanai.
Ja nepieciešams kāds jauns logo, tad var paskatīties, ar kādām personām, vietām vai leģendām kaut kas saistās. Vai, ja ir tehnikuma salidojums, ar šo rīku var izfiltrēt visu, kas saistīts tieši ar skolu,” paskaidro L. F. Dakša.
Darbu varētu turpināt skolēni
Pētnieku komanda cer, ka rīks tiks ne tikai lietderīgi izmantots, bet vietējie to turpinās arī papildināt.
Luīze norāda, ka bieži vien vietējiem iedzīvotājiem ir pieejami resursi, pie kuriem netiek pētnieki, – atmiņas vai stāsti par senām mājām, vecas fotogrāfijas, senču dienasgrāmatas utt.
Pētnieces digitālo rīku lietošanai nodos gan Kazdangas kultūras namam un Kazdangas pagasta bibliotēkai, gan Māteru Jura Kazdangas pamatskolai.
“Mums ir rakstīts par mājām, kuru vairs nav. Labprāt šīm vietām pieliktu koordinātas, bet pašiem atrast šīs vietas fiziski nebija iespējams.
Te ir potenciāla ideja skolēniem zinātniski pētnieciskajiem darbiem – viņi var meklēt informāciju par vietām, saprast, vai liecības maz ir iespējams atrast vai ne.”
Z. Grigoroviča piezīmē, ka skolēni, izmantojot mākslīgo intelektu, varētu palīdzēt arī ar neatšifrētajām intervijām.
“Mums ir palikušas 24 šādas intervijas. Tās atšifrēt varētu Kazdangas skolēni. Protams, sadarbojoties ar latviešu valodas un literatūras skolotājiem, jo intervijas ir jāpārlasa, jāsaliek pareizās pieturzīmes.
Tad tās var pievienot rīkā, jo tieši intervijās parādās tās vietas un lietas, kas vietējiem tagad aktuālas – “Kazdangas ķiploks”, tējas, Māras pirtiņa, “Kazbārs”.
Ceru, ka arī bibliotēka un muzejs laika gaitā varēs papildināt rīku ar bildēm un gadskaitļiem.”
Pašlaik digitālajā kartē ievietoti vairāk nekā 600 ierakstu, taču pētnieces uzver, ka to derētu regulāri papildināt, jo, tikai interesējoties un rūpējoties par dzīvo kultūras mantojumu, tas paliek dzīvs.
Iepazīties ar LKA veikumu ieradās arī Māteru Jura Kazdangas pamatskolas skolotājas Dace Skadiņa un Anda Doniņa, kuras pauda vēlmi rīku izmantot, lai ieinteresētu skolēnus Kazdangas vēsturē.
“Mācot vietējo vēsturi, šāds rīks ir tiešām ļoti vērtīgs. Jauniešiem patīk digitālie resursi, viņiem tā būtu interesantāk, nekā meklējot informāciju grāmatās.
Vērtība slēpjas arī tajā, ka bērniem šajā rīkā būtu iespējams atrast informāciju par senām ģimenes mājām, par saviem vecvecākiem vai kaimiņiem – cilvēkiem, kurus paši pazīst,”
norāda A. Doniņa.
Savukārt D. Skadiņa uzsver, ka bērniem aizraujoša varētu būt interviju transkribēšana un digitālās kartes papildināšana, jo tas viņos veicinātu līdzdalības sajūtu.
Piekļuvi pie digitālā rīka kazdandznieki un pašvaldība saņems maijā, kad oficiāli beigsies projekts.
Z. Grigoroviča komentē, ka šobrīd vēl notiek visu nepilnību novēršana un tukšumu aizpildīšana.
“Pirms tam sadarbībā ar pašvaldību un vietējiem iedzīvotājiem organizēsim apmācības kursus, lai visiem būtu saprotams, kā ar šo karti strādāt un kā tīklu papildināt. Tā mēs parādīsim mūsu uzticību.
Ceram, ka šo rīko tiešām izmantos gan jaunieši, gan novadpētniecībā un tūrismā,” neslēpj projekta vadītāja.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
