“Lai gan likums par zvejniecību ir pieņemts un tajā pērn izdarīti arī laika prasībām atbilstoši labojumi, arī šogad Zivsaimniecības pārvaldē notikušas diskusijas par rūpnieciskās zvejas ierobežošanu, bet daži no debatētājiem pat izteikušies par piekrastes zvejas likvidēšanu. Tie ir nemotivēti pārspīlējumi, kas tiek ierosināti,” pirms Jāņiem, tiekoties ar “Kurzemes Vārdu”, sacīja Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns.

Meklē aplinkus ceļus

Likvidatori un ierobežotāji, protams, labi saprot, ka zvejniecības likumu labot vēlreiz diezin vai izdosies, tāpēc bedres rakšanai piekrastes zvejniekiem tiek meklēti aplinkus ceļi un paņēmieni. Piemēram, jau ierosinātas vairākas izmaiņas Ministru kabineta noteikumos. Kaut arī vairākos priekšlikumos par zveju valsts iekšējos ūdeņos rasts kompromiss, tomēr diskusijās panākts, ka pavasarī tīklu zveja uz mēnesi tiks sašaurināta.
Īpašu aktivitāti noteikumu rediģēšanā izrādot Makšķernieku asociācijas pārstāvji, kam dotas tiesības spriest un paust viedokli, taču vienā otrā jautājumā, kā novērojis Ēvalds Urtāns, tiem pietrūkst lietu izpratnes. Piemēram, tagad atkal atsākušās runas, ka piekrastes zvejas atļautā zona jāparedz līdz divu jūdžu attālumam, atceļot nosacījumu par 20 metru dziļumu, kas pērn tika sūri un grūti izcīnīts. Nav saprotams, kāpēc jāatgriežas pie bijušā, kas atzīts par nederīgu?
Ierosinājuma autoru apgalvojums, ka nav iespējams izkontrolēt piekrastes zveju, ir baltiem diegiem šūts, jo kuģu atrašanās vietai jūrā seko ar satelītu starpniecību. Ēvalds Urtāns uzskata, ka arī zvejas inspektoru darbs ar katru gadu kļūst efektīvāks, jo šie cilvēki, saņemot Zivju fonda atbalstu, tiek apgādāti ar arvien labākām tehniskajām ierīcēm, kā arī stingrāki kļuvuši sodi, ko viņi drīkst pielietot maluzvejniekiem.

Kāpēc raisās šāda sazvērestība?

Vēl lielākas raizes piekrastes zvejniekiem varētu sagādāt ierosinājums pagarināt lieguma zonas ap jūrā ietekošo upju grīvām. Tas tiek argumentēts kā rūpes par nārstojošo zivju drošību, kaut gan paši makšķernieki, kā Kuldīgā pie Ventas novērojis Ēvalds Urtāns, pieļauj nārstojošo zivju ķeršanu. Lielajām upēm, kā Daugavai un Lielupei, lieguma zonas ieteikts izmainīt no 1000 līdz 2000 metriem, vidējām upēm – no 500 līdz 1000 metriem, bet mazajām upītēm – no 200 līdz 500 metriem. Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs ir pārliecināts, kā šāda priekšlikuma pieņemšana liktu bankrotēt, jo daudzi zvejnieki pie Daugavas, Lielupes un Ventas grīvām būtu spiesti atstāt ierastās zvejas vietas. Arī pāvilostniekus smagi skartu šāds nepamatots ierobežojums.
Rodas jautājums, kāpēc pret piekrastes zvejniekiem tiek izvērsta šāda gandrīz vai sazvērestība? Ēvalds Urtāns uzskata, ka vaina ir iesīkstējušajos uzskatos. Tā iegājies, ka zvejošana ar tīklu tiek uzskatīta par nāves grēku, kaut gan tā tas sen vairs nav, jo zivju aizsardzībai ieviesti stingri liegumi un mēnešiem ilgi pārtraukuma posmi. Otrs iemesls, kādēļ vēršas plašumā piekrastes zvejnieku ierobežošana, esot apslēpts naudā, jo licencētā makšķerēšana nodrošina prāvus ienākumus.

Arī kvotu izpilde būs apdraudēta

Nesen izskanējis priekšlikums mencu zveju aizliegt arī oktobrī un novembrī, jo tas esot lašu nārsta laiks. Ēvalds Urtāns uzskata, ka, ja tāds noteikums tiktu īstenots, piekrastes zvejniekiem nebūs iespējams apgūt tiem piešķirtās kvotas. Zvejniekiem, kas strādā Rucavā vai Jūrmalciemā, atļautā mencu daudzuma noķeršanai paliktu tikai daži mēneši gadā. Pagaidām, kamēr pastāv līdzšinējā kārtība, kvotu izpilde sokas normāli, un Ēvalds Urtāns ir pārliecināts, ka zvejnieki atļauto zivju daudzumu nozvejos. Taču par to, kāds būs nākamais gads, neviens vēl neko nezinot sacīt, jo Latvijā cits pēc cita tiek izdomāti nemotivēti pārspīlējumi, kas varētu būtiski kavēt zvejnieku darbošanos.
Zvejnieku federācijas pārstāvji Juris Dančevskis no Rīgas jūras līča zvejniekiem, kā arī Jānis Petermanis no Pāvilostas Zvejnieku apvienības piedalījušies sarunās Zivsaimniecības pārvaldē, kad priekšsēdētājs tur nav varējis būt. Viņi uzskata, ka arī makšķernieku intereses ir saprotamas, taču tām nedrīkst pakļaut veselu zivsaimniecības nozari un tajā nodarbināto cilvēku izredzes.