Paldies celtniekiem, ka ievēroja, neizmeta laukā, bet atnāca ar to pie manis, – robainu saplākšņa gabalu rāda Grobiņas ģimnāzijas zēnu mājturības skolotājs Aivars Poriņš. Uz tā ar zīmuli uzrakstīts “Šī siena pienaglota 1942. gada 10. augustā. Kad vācieši bija pie mums.”

Grobiņas sākumskolas ēkā pašlaik norisinās renovācija. Būvnieki darbojas telpās, kur atrodas zēnu un meiteņu mājturības kabineti. “Loģiski, ka celtnieki to atnesa man. Viņi jau zina, ka es visādus vecus draņķus vācu,” smejas skolotājs. Būvnieki lauza un grāva starpsienu. “Tur iznāk tāds mazs kabinetiņš, kas vecos laikos bijis gaiteņa pagarinājums. Tā ir siena starp palīgtelpām. Kādreiz bijusi ģērbtuve, nākamā telpa bija kabūzītis noliktavai. No vienas puses bijis saplāksnis, no otras – ķieģeļi. Nevarējuši saprast. Izrādās, tur bija apmēram 15 centimetrus bieza siena, būvēta no kā vien varēja. No visādiem veciem dēļiem, kas nākuši no nojauktiem šķūņiem. Laikam jau, ko varēja, to sadabūja tajā 1942. gadā un uznagloja starpsienu,” spriež A. Poriņš.

Par atradumu skolotājs pastāstījis puikām. Parādījis ģimnāzijas direktorei Lailai Urbānei, kāda tagad mums ir vērtība. Lai gan A. Poriņš šim atradumam piešķir vien informatīvu vērtību: “Tagad zinām, ka starpsiena būvēta kara laikā un pēc tā padomju laikā vēl pastiprināta. Kas te 1942. gadā varēja būt? Lazaretes? Štābs vāciešiem? Varbūt vācieši lika uznaglot sienu, jo kāds traucēja, kādam oficierim bija kāds stūris jāatvēl. To neviens vairs nezinās pastāstīt, galu galā – 1942. gads.” 

Interesanti, ka skolotājs turpat blakus uzgājis un paguvis nofotografēt nacionālā romantisma stilā veidota sienas gleznojuma fragmentu. “Tagad tur ir plikas sienas, vecais apmetums nokalts nost līdz ķieģelim, bet es vēl paspēju. Šāds interesants sienas zīmējums varētu būt no 1933. gada, kad skolu sāka apdzīvot, bērni sāka mācīties. Tad pusi vēl būvēja, bet puse jau darbojās kā skola.”

Celtniekiem darbojoties, atklājas dažādos laikos veiktas pārbūves. “Sienā būvnieki atrada oriģinālās durvis, kas vēlāk bija aizšālētas ciet. Droši vien tai sienai vēl ķieģeļu sienu uzmūrēja virsū pēckara laikā. Tagad to jauca ārā, jo tā ir bez pamatiem, neturējās ne uz kā, uz dēļiem bija piemūrēta. Sit ar kāju, un ķieģeļi krīt ārā. Kad noklapēja veco apmetumu, redzēja, ka daudzās vietās bijušas durvis. Sporta zāle arī senos laikos nav bijusi. Tantiņas nāk uz salidojumu un stāsta, ka tajā vietā bijis mācību pārziņa kabinetiņš. Un strīdas, kurā vietā bija siena, jo dažādos laikos tās bija atšķirīgās vietās,” atklāj A. Poriņš.

Skolai sava muzeja nav, kur varētu glabāt šādus vēsturiskus atradumus. Toties Grobiņas sākumskolā glabājas mājturības skolotāja sakrātā senu lietu kolekcija. “No skolas ēkas man praktiski nekā nav, tas viss ir no citurienes. Gludekļi kādi 118, kas neatkārtojas. Galdniecības instrumenti, kas it kā piestāv darbnīcai. Ap 100 ēveļu. Petrolejas lampas. Vāķu visādus vecus instrumentus. Pat pakavam nevaru garām aiziet,” smejas A. Poriņš. Ēkas renovācijas dēļ viņa kolekcija pašlaik jāizvāc no skolas darbnīcas. Skolotājs pamazām ved to uz savām mājām. Nākšot palīgi iznest visu laukā, jo to viens nemaz nevar.