liepajniekiem.lv
Viņa izteikusi sašutumu un pirms atgriešanās ārzemēs par situāciju informējusi arī pagasta pārvaldi, Dienvidkurzemes novada pašvaldības policiju un Pārtikas un veterināro dienestu (PVD).
Satraucas un sūdzas par suni
L. Andrijauskaite stāsta, ka tad, kad bija atbraukusi uz Latviju, radu meitene viņai pastāstījusi, ka viņas ģimene divreiz nedēļā braucot uz Dunalku barot suni.
“Es iedegos – vai tā turēt dzīvnieku ir normāla rīcība?! Saimniece Jautra Valuže aizgāja uz Liepāju un suni atstāja lauku mājās,” stāsta sieviete.
“Man teica, ka sunim pārtikas ir pietiekami, dod vārītas putras, bet vasarā taču tās saskābst viens divi! Un aukstā laikā ūdens un ēdiens sasalst.
Fotogrāfijā dzīvnieks neizskatās nomērdēts, bet, man liekas, tam vienkārši nav citas izejas – jāēd tas, kas nolikts.”
Dzīvnieks piesiets saitē, kas piestiprināta pie atvērtas kūts griestiem, durvis vaļā, var staigāt iekšā, ārā.
“Nav suņubūdas, kurā dzīvniekam ieiet sasildīties; nevar taču piesildīt lielo stalli. Tur vējš pūš pa visām šķirbām, bet sunim ir tikai jumts virs galvas,” L. Andrijauskaite sašutusi.
Dzīvnieku aizsardzības biedrība “Liberta” viņai atbildējusi, ka nevar aizbraukt izņemt suni, par šo gadījumu jāziņo pašvaldības policijai.
“Uzrakstīju iesniegumu pašvaldības policijai, un e-pastā man atbildēja, ka iesniegumu izskatīs. Paskaidroja: lai es saņemtu atbildi, man vajadzīgs pieprasījums ar elektronisko parakstu, taču tāda man nav.”
Dzīvnieka aizstāve piezvanīja uz Dunalkas pagastapārvaldi – vai zinot, ka pagastā ir suns, ko barojot tikai divreiz nedēļā? Tāpat viņa esot informējusi Pārtikas un veterināro dienestu.
“Visi uzskata suņa dzīves apstākļus par normāliem, bet manā skatījumā tā ir suņa spīdzināšana.
Runa nav tikai par ēdienu. Ikreiz, kad cilvēki aizbrauc, dzīvniekam ir trauma – ierodas, pabaro, brauc prom, un suns atkal paliek viens pats.”
Dienesti pārbauda
Dunalkas pagasta pārvaldes galvenā bibliotekāre un klientu apkalpošanas speciāliste Gita Žīgure stāsta, ka aizbraukusi suni apskatīties uzreiz pēc L. Andrijauskaites zvana.
“Tajā brīdī situācija bija, cik var būt, normāla. Suns paēdis, ūdens traukā. Kūtī durvju nav, saite ir pagara, var staigāt ārā un iekšā.
Man dzīvnieks šķita simpātisks un ļoti draudzīgs, tik daudz, ka skumīgs, kā jau, kad ilgstoši ir viens pats,”
G. Žīgure stāsta par dienu, kad gaisa temperatūra bija virs nulles.
Uz jautājumu, vai arī citās mājās pagastā mājdzīvniekus atstāj vienus, atbild: “Šis ir atsevišķs gadījums. Es zinu situāciju, ka cilvēks agri no rīta aizbrauc strādāt uz pilsētu, pārbrauc vakarā vēlu, bet tad viņš ir palūdzis kaimiņiem uzmest acis suņiem.”
Durbes pilsētas, Durbes, Dunalkas, Tadaiķu un Vecpils pagastu apvienības pārvaldes vadītājs Vilnis Kārkliņš sazinājies ar suņa saimnieci Jautru Valuži.
“Viņa teica, ka pie suņa brauc katru vakaru, neesot par to jāuztraucas, viss ir labi. Iebraucot sētā, jau varēja redzēt, ka suns kādu gaidīja.
Ne tikai grib ūdeni un paēst, bet arī satikt cilvēku, priecīgs par jebkuru.”
J. Valuže teikusi, ka visas brīvdienas cenšas pavadīt lauku mājās. Pārvaldes vadītājs ieteicis sunim meklēt citu saimnieku: “Sākumā viņa īsti negribēja, bet beigās piekrita, ka nebūtu slikti, ja suns nonāktu labās rokās. Uz patversmi vest negribot.”
V. Kārkliņš aizsūtīja suņa fotogrāfiju uz pagasta pārvaldi, lai ir, ko parādīt potenciālajiem saimniekiem.
“Esmu vienam otram apjautājusies, vai gribētu to paņemt, lai rūpētos, bet nav pozitīvas atbildes,” pagasta pārvaldes klientu apkalpošanas speciāliste pieļauj, ka attur lielais suņa vecums.
Arī pašvaldības policijas darbinieki aizbrauca pie dzīvnieka, pēc tam informēja policijas priekšnieci Ievu Ilsteri, ka nekādu pārkāpumu nav, sunim bija ēdiens un ūdens.
L. Andrijauskaite oficiālu atbildi no policijas nesaņēma, jo nebija iesniegumu noformējusi, kā paredz Iesniegumu likums, paskaidro I. Ilstere.
“Uz vienkāršu e-pasta vēstuli mēs oficiālu atbildi nesniedzam, bet var sūtīt arī pa pastu, ja cilvēkam nav elektroniskā paraksta,” viņa iesaka.
Saimniecei šķiet, ka satraukums lieks
“Sunim viss kārtībā, tas ir sveiks un vesels, paēdis, aprūpēts, potēts, čipots, laists pastaigā. Ja būtu ēdis divreiz nedēļā, tad būtu izkāmējis,” Jautra Valuže nesaprot, kāpēc L. Andrijauskaite satraucas.
Arī vēlu vakarā aizbraukusi, saimniece palaiž to brīvā vaļā, kamēr gatavo ēdienu.
“Vedu no veikala pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš, arī savāru putraimus, klāt – piens, maize, smalkmaizītes, desa…” viņa uzskaita. Sasalušu ēdienu uz plīts izkausējot.
“Suns dzīvo lielā klētī, kur ir lielais dīvāns ar visu segu. Tur var gulēt, ja grib – ierušināties segā, kā jau suņi dara.
PVD teica, lai sašaurina durvis, tad vējš nepūtīs tik daudz; to es izdarīju,”
suņa īpašniece neredz, kur varētu piesieties.
Suns viens ir jau trīs gadus. To līdzi uz Liepāju, kad saimnieki pārcēlās, nepaņēma tāpēc, ka dzīvnieks ir vecs un nespētu pilsētā iedzīvoties. Mūžu aizvadījis savā sētā, pie tās pieradis.
Vēl sunim esot paniskas bailes no slēgtām telpām, arī tāpēc dzīvoklis nebūtu piemērota dzīvesvieta.
Kaimiņiem dzīvnieku pieskatīt un apciemot J. Valuže nav lūgusi, jo “viņiem pašiem savas saimniecības un rūpes”.
Agrāk viņai bija divi suņi, vienu atdeva citiem saimniekiem jau pārcelšanās sākumā. Palikušajam otrajam esot arī jārada īpaši apstākļi – nedrīkstot sētā būt neviena cita suņa, jo tad izceltos kašķis.
Jātur piesiets, jo, kad tiekot vaļā, aizklīst tālu prom.
“Esmu internetā likusi sludinājumus, bet, kā cilvēki izdzird vecumu, neviens tādu negrib. Sunim 13 gadu, jau paliek bālas acis, liekas, ka problēmas ar redzi,” J. Valuže par suni rūpējoties kā par ģimenes locekli.
Patversmē negribot atdot, jo tur tas nejutīšoties labāk, pārējie suņi radīšot stresu.
Tā gluži nav, ka PVD speciālisti pārbaudē likuši vien durvis pārtaisīt. Dienests vērtēja suņa turēšanas apstākļus, apskatījās, vai dzīvnieks reģistrēts un apzīmēts.
Konstatēja neatbilstības labturībā, uzdeva tās novērst, dažas – nekavējoties, piemēram, iekārtot siltu guļvietu un gādāt, lai nav caurvēja.
“Pārliecinājāmies, ka tas ir izdarīts, taču ir vēl darbi, kas jāizdara. Dots laiks līdz 14. janvārim, tad brauksim atkārtotā pārbaudē.
Ja tad visas norādes nebūs izpildītas, PVD varēs īpašnieci administratīvi sodīt par nenodrošinātiem labturības priekšnoteikumiem ar naudas sodu,”
informē PVD Dienvidkurzemes pārvaldes vadītājas vietniece Aivita Vītoliņa.
Viņa saka: suns neizskatījās pēc tāda, kurš nebūtu pietiekami barots, to arī apliecinājis ar savu uzvedību, taču, dzīvniekam cilvēciskā klātbūtne nepieciešama ilgstoši, ne tikai stundu vai divas, kad pie tā aizbrauc, tāpēc arī tas, ka dzīvnieks lielākoties ir viens, ir pamatota socializācijas problēma.
Uzziņai
Suņa labturības priekšnosacījumi
Dzīvnieka turēšanas vietā ir ierīkota guļamvieta un fiziskās aktivitātes zona; tā ir pasargāta no tiešiem saules stariem, nelabvēlīgiem laikapstākļiem, caurvēja, vibrācijas un trokšņa; tai ir atbilstoša izolācija, t. sk. siltumizolācija.
Nodrošina vienmēr brīvi pieejamu dzeramo ūdeni piemērotā traukā, kuru dzīvnieks nevar apgāzt, to regulāri uztur tīru.
Dod pilnvērtīgu barību ne retāk kā reizi dienā.
Dzīvnieku socializē ar cilvēku vai citu dzīvnieku veidā, kas atbilst tā vajadzībām, un arī ļauj izvairīties no cilvēka vai cita dzīvnieka, ja attiecīgais dzīvnieks to vēlas.
Avots: Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
