Šoziem barības trūkuma un spēku izsīkuma dēļ kritīs ļoti daudz stirnu, paredz Valsts meža dienesta darbinieki. Taču populācija no tā necietīšot, jo stirnu mūspuses mežos esot savairojies ļoti daudz un pēc dabas likumiem tai nepieciešama sakārtošanās – izdzīvos stiprākie.

Neredzēti drošas

“Stirnas šoziem ir ļoti drošas – nāk dārzā, kas pie pašas mājas, rušina no sniega pērnos ābolus,” stāsta gaviezniece Rita Tapiņa. Mājinieki pametuši turpat pa klēpim siena, un meža dzīvnieki to droši ēduši.

“Stirnu ir ļoti pulka, un daudzas arī krīt,” ir novērojis Rīgas zoodārza Kalvenes filiāles “Cīruļi” pārvaldnieks Arnis Bergmanis. Viņam arī nākas uzklausīt ļoti daudz zvanītāju, kas ziņo par novārgušiem dzīvniekiem un vēlas, lai zoodārza darbinieki dodas tos glābt. Taču šiem ļaudīm nākas atteikt: “Ja dzīvnieks jau ir tik vārgs, ka laiž sev tuvumā cilvēku, tad tur vairs neko glābt nevar.” Šoziem kāds uz “Cīruļiem” atvedis ceļmalā atrastu novārgušu stirnu. Tā nomirusi pēc divām stundām. Turklāt, to secējot, ir atklāts, ka bojāejas cēlonis nav vis bads, bet iekšēji parazīti.

Arī citi kalvenieki sakās ilgi neredzējuši tik daudz stirnu māju tuvumā. Tāpat no citu novadu iedzīvotājiem dzirdēti līdzīgi stāsti – stirnas ciemojušās ābeļdārzos un citādi ļoti droši izturējušās arī Medzes pagastā, Durbes novadā un citur. Spiras pie paša mājas pakšķa reizēm ir kā apliecinājums, ka dzīvnieki nupat te bijuši. Dārzos var atrast izgulētas bedres, kur tie pārlaiduši nakti.

Bet suņi ne vienmēr saimniekiem dodot ziņu par meža viesiem. Stirnas no suņiem nebaidās, un tie atkal pret stirnām izturas pārsteidzoši labvēlīgi, kaut citus meža dzīvniekus tramda uz nebēdu, ir novērojusi kāda tāšeniece.

Sērsna – palīdzība un drauds

Taču Valsts meža dienesta (VMD) darbinieki tieši suņus min par vienu no lielākajiem šā brīža draudiem stirnām. VMD Medību daļas vecākais inspektors Valters Lūsis aicina lauku māju saimniekus nelaist suņus vaļā: “Stirnas tagad ir viegli ievainojamas, jo ir ļoti nogurdinātas. Bēgot no suņiem, tās iztērē pēdējos spēkus.”

Barības un dzeramā ūdens trūkums dzīvniekus ir novārdzinājis, tie cenšoties uzturēties noteiktās vietās un pēc iespējas maz pārvietoties, lai netērētu enerģiju. Ja sērsna ir pietiekami bieza, lai dzīvnieku noturētu virspusē, tā atvieglo dzīvi, arī no vajātājiem aizbēgt vieglāk. Bet, ja tās kārta par plānu, posts ir liels – dzīvnieks ielūstot traumē kājas, un tas var būt liktenīgi.

Lai arī dabiskai Latvijas faunas sugai cilvēka palīdzības nevajag, bet tomēr palīdzēt gribas, to var darīt, piemēram, noliekot sienu vai paberot bietes, ābolus, kartupeļus, stāsta V. Lūsis. Nevajadzētu piebarošanas vietā bērt graudus, jo tie stirnām par smagu. Varot arī attīrīt no sniega laukumiņus un pakaisīt zāģu skaidas, kur stirnām gulēt – novājinātiem dzīvniekiem ļoti bīstami ir gulēt uz sniega, tie var smagi saaukstēties, tādēļ nepieciešama saskare ar zemi.

Svarīgākais ir netraucēt

V. Lūsis saka: briežiem, aļņiem, stirnām par labu nāk arī intensīva mežizstrāde. Jo tur, kur gāž kokus, ir arī vieglāk tikt klāt atvasēm. Tāpēc, ja kāds meža īpašnieks vēlas palīdzēt, viņš var arī nogāzt kādu apsi. Bet tikai tādā vietā, kur pēc pēdām redzams, ka dzīvnieki nākuši – citādi no tā jēgas nebūs.

“Taču svarīgāk par to visu ir – netraucēt, lai dzīvniekiem nav satraukumā jābēg, tērējot spēkus,” uzsver VMD speciālists.

Plašāk par stirnu populāciju lasiet Dinas Beltas publikācijā laikraksta “Kurzemes Vārds” 13. marta numurā.