“Papētot medus cenas, nu tiešām brīžiem šķiet – ko tie bitenieki ir iedomājušies? Viņiem jau tikai jāuzliek rāmīši vasaras sākumā, rudenī jānoņem, un viss. Izrādās, tā gan nav, ieguldītais darbs ir milzīgs,” saka biteniece Liāna Limora. Augstās medus cenas esot bijis viens no iemesliem, kāpēc Liāna nolēmusi mācīties par biškopi. “Un vēl man ļoti garšo medus!” viņa piebilst.

L. Limoras ikdiena aizrit Kapsēdes pamatskolā, strādājot ar sešgadīgajiem bērniem. “Skolā aizvadīti vairāk nekā 15 gadi, tieši šajā skolā esmu no 2009. gada. Iepriekš strādāju par pasniedzēju, arī augstskolā,” sieviete paskaidro.

Ikdienā apkārt spieto bērni, bet pārējā laikā Vērgales saimniecībā Liānu gaida 20 bišu stropiņi, kas arī prasa uzmanību.

“Ņemšanās ar bitēm tiešām ir liela, ik pēc 10 dienām katra saimīte jāpārskata, stropos jāliek zāles un barība, jāvēro, kas ar bišu saimi notiek. Nav viegli arī fiziski, jo jācilā smagumi. Ir pat tādi bitenieki, kas savas saimes vadā apkārt, lai tās dabūtu dažādas puķes, vai uz kādu konkrētu pļavu. Es tā nedaru. Pat tad, kad šķiet, ka nav ziedu, no kuriem ņemt medu, bite atrod katru vismazāko puķīti, ko cilvēks pat nepamana.”

Ar biškopību Liāna nodarbojas jau desmit gadus.

Sen gribējusi to visu sākt, bet nevarējusi saņemties, līdz kāds bitenieks iedevis viņai grāmatu par biškopību un teicis: “Izlasi, un tev viss būs skaidrs.”

“Izlasīju grāmatu no viena gala līdz otram, bet nekas man skaidrs nebija,” smejas sieviete. Tad kādu dienu “Kurzemes Vārdā” pamanījusi sludinājumu, ka Latvijas Biškopības biedrība organizē kursus, uz kuriem aicināti kā iesācēji, tā bitenieki ar pieredzi.

“Sāku mācīties. Tad nu bija – tāda šūna un šitāda, parasta šūna, izvilkta un mākslīga. Tāda kāre, šitāda… Tieši tobrīd, kad nedaudz biju pamācījusies, uzzināju, ka kāds kungs izpārdod savus bišu stropus, tā es trīcošām rokām tiku pie savām pirmajām bitēm. Nākamajā gadā jau visas šūnas biju iepazinusi, un tagad katru gadu gaidu pavasari, kad tikšu pie savām bitēm, pie dzēlieniem. Tā ir kaut kāda īpaša nepieciešamība. Nezinu, man bites kodiens šķiet maigāks par knauša kodienu.”

Biškopība vērgalniecei sākusies ar vienu stropiņu, bet nu jau saimniecībā sarindoti 20 stropi. Katru gadu gan šis skaits mainās, ik ziemu pāris saimju aiziet bojā, vai no ērcēm, vai vienkārši bijusi vājāka saimīte.

Tā kā bišu mūžs ir īss, nekādas īpašas attiecības starp kukainīšiem un saimnieku nerodas. Mazie lidoņi vairāk jūt biškopja noskaņojumu un emocijas.

“Ir dzirdēts, ka nedrīkst smaržas lietot, ejot pie bitēm, bet es neesmu novērojusi, ka viņām tas traucētu. Ja esi sanervozējies, to gan bite jūt.”

Liāna atzīst, ka bites ļoti nomierina un aizvien vairāk bišu produkti tiek celti godā. Tagad modē ir arī gulēšana uz bitēm, kad cilvēks noguļas, bet zem viņa zum bites, starp viņiem gan ir paladziņš un neliela atstarpe, bet cilvēks jūt gan bišu sanoņu, gan vibrāciju un smaržu. Attālums ieturēts tāds, lai bites nevarētu gulētājam iekost.

Tāpat vērtīgi ir biškopības blakusprodukti – ziedputekšņi, bišu maize, propoliss. Savukārt bišu maize ir tas pats ziedputeksnis, ko bite ir pārstrādājusi un samaisījusi ar saviem fermentiem, bet cilvēkam tas ir labāks, jo parastus ziedputekšņus organismam ir grūtāk sašķelt.

“Es pati ziedputekšņus nelasu, tas ir ļoti sarežģīti, jo tie katru vakaru pirms rasas parādīšanās jānovāc, lai nesamirkst. To var darīt tad, ja bitenieks strādā pilnu slodzi. Medus ir arī ļoti labs sejas skrubis, es to sajaucu ar kafijas biezumiem, un gatavs. Vēl man patīk medu izmantot gaļas marinādēs. Tas dod feinu aromātu, tikai jāatceras, ka ķiploki un pipari tad jāliek vairāk nekā parasti, citādāk medus to garšu noēd. Un, protams, rīta kafija ar medu.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 16.oktobra numurā.

#kvards-20191016-06#