Jaunliepājas bibliotēka pēdējos gados ir kļuvusi par savdabīgu Lejaskurzemes biškopības centru. Tur pulcējas gan pieredzējuši dravu meistari, gan iesācēji, kas savu dzīvi vēlas saistīt ar bitīšu aprūpi un medus ievākšanu. Taču aizvadītajā sestdienā grāmatu krātuves telpas kļuva par šaurām, jo nespēja uzņemt visus, kas vēlējās piedalīties kārtējā kopāsanākšanā un dzirdēt priekšlasījumus, ko sniedza Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs  Armands Krauze un vīrusu pētniece Ineta Eglīte.

Medus kvalitāte no gaisa nekrīt

Kā pastāstīja biedrības nodaļas vadītājs Māris Romanovs, pērnais gads biškopjiem bijis veiksmīgs. Arī rosība vērojama visos novados. Vidēji Latvijā dravā esot 39 bišu saimes. No stropa ievākts vairāk nekā trīsdesmit kilogramu salduma. Tagad uzdevums –  saglabāt šo aktivitāti. Mūsu zemē ražotajam medum, atšķirībā no dažām citām valstīm, ir ļoti augsta kvalitāte. Tādēļ tam netrūkst pieprasījuma. Iespējams, ka tieši biškopība ir tā nozare, ar kuru varam kļūt ievērojami pasaulē.

Taču, lai šo mērķi īstenotu, vispirms strikti jānodrošinās pret bišu slimībām. Turklāt tas ir jādara, atsakoties no ķīmisku preparātu pielietošanas, jo tie var sagandēt ienesuma kvalitāti, kas nebūt nekrīt no gaisa. “Biteniekiem, cik vien tas ir iespējams, jāizvairās no  ķīmijas. Citās valstīs, to aizmirstot, jau nodarīts liels posts. Piemēram, Ukrainā ražotajam medum nosēdumos ir atklātas antibiotikas,” brīdināja pieredzējušais dravnieks un Lažas pagasta zemnieku saimniecības “Īpašas” vadītājs Ilgmars Petrovics. Viņš teica, ka bišu slimību apkarošanai pielietojama skābeņskābe un skudrskābe, etiķis un terpentīns, kas neapdraud kvalitāti.

Notiek bišu paraugu analīze

Par to, kas tad īsti apdraud dravas, kompetenti pastāstīja  veterinārā ārste, kā arī biškopju meita, mazmeita un dzīvesbiedre Ineta Eglīte. Viņa ir viens no viszinošākajiem cilvēkiem šajā jomā, jo  nacionālās programmas ietvaros piedalās Eiropas Savienības atbalstītā pētījumā par bišu vīrusiem Latvijā. Jau savākti un ārzemju laboratorijās izanalizēti simts bišu paraugi. Tie paņemti dažādās valsts vietās. Arī Liepājas rajonā, kur dravniecība plaši izplatīta. Pētījums risinās saskaņā ar varrozes apkarošanas projektu.

“Bišu stropā valda lieliski apstākļi. Tur vienmēr ir pietiekami silts un netrūkst labas barības, tādēļ šeit vēlas atrasties ne tikai medus vācējas, bet daudzas citas būtnes, arī vīrusi, baktērijas kukaiņi,” teica lektore. Tomēr ne visi tie ir kaitīgi un izraisa slimības. Uz kaitniecību esot spējīgi tikai nevēlamie bišu apakšīrnieki. Visizplatītākā valstī joprojām esot varra – ērcīte, kas izraisa varrozi. Kopš parādījušās ērcītes, bišu utis vairs nav problēma, jo ir mazāk izturīgas.

Nelaimju pamatā ir vīrusi

Taču par nelaimju pamatu uzskatāmi vīrusi, kas ieperinās šūnās un ir īstie slimību vaininieki. Tie strauji vairojas, tiklīdz saime ir novājināta un nespēj pretoties. Vīrusu attīstību sekmē arī biškopībai nelabvēlīgi laika apstākļi, bet varras, kas sacaurumo bišu ķermeņus,   novājina saimes imunitāti, radot priekšnoteikumus vīrusu izplatībai.

Kā katrs dzīvs organisms, bites cenšas pretoties pāridarītājiem. Ir novērots, ka saslimušās lidones dodas projām no stropa, lai, aizejot bojā, pasargātu saimi no inficēšanās. Arī slimos perus, ja vien vēl esot spējīgas to darīt, medus vācējas steidzot iztīrīt no stropa. Īpašība, ka bites necieš stropā svešiniekus, dravniekiem efektīvi  jāizmanto, lai cīnītos pret slimībām. Lektore uzsvēra, ka zāļu, lai vērstos pret vīrusiem, nav. Tādēļ jācenšas to darīt, izskaužot vīrusu izplatībai labvēlīgus apstākļus.

Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem šajā darbā esot varrozes izskaušana. “Tur, kur varras piesūcas bitēm, veidojas neaizdzīstoši caurumi. Pa tiem visas slimības nonāk bitīšu ķermeņos. Tas norāda, ka vispirms dravniekiem ir jātiek galā ar šīm ērcītēm. Tas nav neiespējams uzdevums. Arī grāmata par to, kādas zāles jālieto pavasarī, vasarā un rudenī, ir izdota,” Inetai Eglītei piekrita Māris Romanovs.

 Sarosīties tad, kad vērsies durvis, būs jau par vēlu

Praktiski ievirzītu priekšlasījumu par to, kā biteniekiem piesaistīt savām saimniecībām Eiropas Savienības līdzekļus, bija sagatavojis Armands Krauze. Naudu investīcijām varēšot saņemt, izmantojot  Lauku attīstības programmu. Tiesa gan, līdz šim brīdim tā vēl atrodas projekta stadijā. Taču projekti jāgatavo jau tagad, lai brīdī, kad tos varēs iesniegt, nenāktos vilcināties, jo jārēķinās ar to, ka gribētāju  izmantot atbalstu netrūks. Un sarosīties brīdī, kad durvis būs atvērtas, būšot stipri par vēlu.

Valdes priekšsēdētājs solīja, ka biedrība sniegs palīdzību dravniekiem projektu izstrādē, jo turpmāk tas vairs nebūšot tik vienkārši, kā bija ar pieteikšanos naturālo saimniecību pārstrukturizēšanai. Protams, ar samaksu par pakalpojumu  nākšoties rēķināties arī biedrībā, tomēr tur tā būšot ievērojami mazāka, nekā par to pašu darbu pieprasa samaksāt citas firmas.  Armands Krauze domā, ka bitenieki varēs pretendēt arī uz  finansējumu, kas paredzēts jaunajiem lauksaimniekiem, atvēlēts arodprasmes un informācijas pasākumu nodrošināšanai, kā arī priekšlaicīgai aiziešanai pensijā, ražotāju grupām un lauku modernizācijas mērķiem. Tāpat Biškopības biedrības valde esot vērsusies Zemkopības ministrijā un lūgusi pārskatīt nosacījumus lauksaimniecībai mazāk labvēlīgajiem apvidiem ar tādu aprēķinu, lai arī dravniekiem būtu iespējams šajā apakšprogrammā pretendēt uz atbalstu. Tas pats attiecoties uz pasākumiem lauksaimniecības produkcijas pievienotās vērtības palielināšanai.

 Kurss uz kooperēšanos

Kaut gan bitenieku panākumi nav slikti, viņi aizvien asāk sajūt, ka strādāt savrupi ar katru dienu kļūst grūtāk. Par nepieciešamību  darboties vienoti savā priekšlasījumā ierunājās jau Armands Krauze, kurš norādīja, ka kooperējoties biteniekiem būs iespējams saņemt atbalstu gan jaunās tehnikas iegādei, gan arī jaunbūvēm. Turklāt priekšroka būšot tiem, kas vēlas kaut ko uzcelt. Savukārt Māris Romanovs atgādināja, ka, sadodoties rokās, ievērojami vienkāršāk kļūs risināt produkcijas realizācijas lietas. Skaidrs, ka bitenieki varēs vairāk laika ziedot darbam, jo atkritīs arī citas rūpes, kas saistītas ar produkcijas fasēšanu, reklāmu un tamlīdzīgi.

“Kavēties nedrīkst! Biedrība mums apsolījusi sniegt savu atbalstu. Ir pēdējais laiks, lai nodibinātu kooperatīvo sabiedrību. Tas jādara, kamēr vēl tirdzniecībā pieejamas brīvas vietas. Atliekot sabiedrības veidošanu uz gadu vai diviem, var izrādīties, ka ir jau  par vēlu,” viņš sacīja. Jāņem vērā, ka arī dokumentu kārtošana un sabiedrības reģistrēšana prasīs laiku.

Izredzes, darbojoties vienkopus, neesot nemaz tik sliktas. Kļūdās tie, kas vēl baidās riskēt un atrodas šaubu varā. Biedrībā solīts, ka jau sākumā par medu varēšot saņemt ne mazāk kā divus latus par kilogramu, bet vēlāk cena katrā ziņā kļūšot vēl augstāka, jo visi apstākļi norāda uz to, ka medus valstī un visā Eiropas Savienībā kļūs dārgāks. Viens no priekšnoteikumiem, kas to veicinās, esot cukura nozares reforma. Provizoriski aprēķini liecinot, ka jau divu gadu periodā kooperatīvās sabiedrības dibināšanas tēriņi varētu atmaksāties.

Māris Romanovs domā, ka Liepājas nodaļas izveidotā kooperatīvā sabiedrība varēs apkalpot ne tikai Liepājas, bet arī  mums kaimiņos esošos rajonus. Sapulcējušies pauda atbalstu aicinājumam. Bitenieki vienojās, ka jau maijā pulcēsies, lai nodibinātu darba grupu, kas stāsies pie sabiedrības veidošanas, jo interese par to pašreiz ir sakāpināta kā vēl nekad.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Jaunliepājas tirgū biteniekiem bija iespēja apmainīt vasku pret medus šūnām. To bija nodrošinājis Dobeles rajona bitenieks Arturs Grudovskis (no labās), un mūsu rajona dravnieki stājās garā rindā, lai izmantotu šo iespēju, jo medus ievākšanas sezona ir sākusies.

Iespēju tikties ar Latvijas bitenieku vadītāju Armandu Krauzi izmantoja daudzi.

Zālē šoreiz nebija kur ābolam nokrist, un sēžamos nācās meklēt, kur vien tos var atrast.