“Uz 80 gadu jubileju man uzdāvināja ģimeni,” teicis Gunarts Oto Jansons, viesojoties Grobiņā un pirmo reizi mūžā satiekot savas trīs māsas, viņu bērnus un mazbērnus. Gunartam bija divi gadi, kad viņu kopā ar vecāko māsu aizveda prom no ģimenes. “No bērnības atceros, ka mamma pieminēja Otiņu. Taču par viņu un Austru Ermīni nezinājām neko. Mamma ar tēti ar mums par to nerunāja, bija taču padomju laiks. Kara laikā bērni esot paņemti, vācieši aizveduši. Un viss,” stāsta grobiņniece Irēna Pomerance.

Pagājušā gada jūlijā Irēnas vecākā māsa Agrita no Madonas piezvanījusi un vaicājusi – vai tu zini, ka mums ir vēl viens brālis? Agritas meita Iveta strādā Madonas dzimtsarakstu nodaļā, viņa arī palīdzot cilvēkiem meklēt pazudušos radus. Ivetai pienākusi e-pasta vēstule – “Labdien, es laikam esmu jūsu māsīca”. Ērika Jansone piecus gadus bija meklējusi ziņas par savu tēvu. 

Gunarts Oto Jansons dzimis Medzes pagasta “Namiķos” 1938. gada 8. maijā. “Tās mājas arī atradām. Iznāca vecāka kundze. Teicu, ka 1940. gadā te dzīvojuši mans paps un mamma. Sievietes vecāki esot viņai stāstījuši, ka šeit fronte gājusi pāri un vācieši visus bērnus paņēmuši līdzi,” pastāsta I. Pomerance. “Mūsu mammai bija deviņi bērni. Kad maza būdama prasīju par tiem, viņa teica, ka deviņi dzimuši, seši dzīvi,” atceras Irēna.

“Sajūtas vispār nav aprakstāmas,” nedēļu pēc tikšanās ar brāli saka I. Pomerance. “Vienīgi žēl, ka nemāku valodu. Radu bērni jau mācēja, bet mēs te 14 cilvēki, vesels bars, cits caur citu runā. Brālis teica, ka varbūt vēlreiz atbrauks ciemos. Viņš te bija tāds kluss. Kad staigājām pa promenādi, es viņu paņēmu zem rokas. Ērika viņam nemaz nebija teikusi, ka sameklējusi ģimeni, kamēr viss tiešām apstiprinājās. Kad uzzinājis, domājis, ka sirds pārplīsīs. Es arī tagad tik pārlasu to aprakstu un raudu.”

Aprakstu par tēva dzīves gaitām sagatavojusi Ērika. Gunarts ir viens no izdzīvojušajiem uz pasažieru lainera “Wilhelm Gustloff”, kuru 1945. gada 30. janvārī nogremdēja padomju zemūdene. Ērika atradusi viņa vārdu to sarakstā. Zēnam bijis līdzi personas dokuments. Par savu ģimeni viņš neko nav zinājis. Gunarts izaudzis pa pieciem bērnu namiem Latvijā un Vācijā. No Vācijas 11 gadu vecumā aizvests uz ASV, Pensilvāniju. Pretī bērnu namam dzīvojis mācītājs, kura ģimenē zēns uzņemts, taču esot vairāk bijis kalpa vietā, kā raksta Ērika. 16 gadu vecumā aizgājis no mājām un sācis strādāt. Gunarts dienēja ASV gaisa spēkos, vēlāk strādāja par lidmašīnu mehāniķi. 24 gadu vecumā iepazinās ar nākamo sievu. Bērnu namā Gunartam stāstīts, ka viņi esot kara upuri, vecāki gājuši bojā, nevienu no ģimenes nekad nesatikšot. Taču sirmā vecumā viņš iepazinies ar māsām. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 26. aprīļa numurā.

#kvards-20190426-04#