Nav pasaulē labākas vietas par to, kur dzīvojam. Tā naktī uz svētdienu zem Jūrmalciema zvaigžņotajām debesīm saka viens no “Dabas koncertzāles” klausītājiem, grobiņnieks Kalvis Snipkis.

Pirmā reize, kad mūziku, dabu, zinātni un performanci apvienojošais projekts notika Kurzemē, pulcēja vairākus tūkstošus cilvēku.

Ļaužu straumes uz Pūsēnkāpu un koncertzāli lejpus tās, pa ceļam uz jūru, sāk plūst pirms pulksten 20. Tās turpina plūst visu laiku, līdz saule nogrimst aiz apvāršņa un iegaismojas augstie tīklauduma cilindri – katram mūziķim pa vienam. Ne viens vien apmeklētājs, ieraudzījis daudzos cilvēku simtus, uz mirkli apmulst. Pēc pasākuma Nīcas pašvaldības policists Raivis Tapiņš saka: stāvlaukumā saskaitīts vismaz 1700 mašīnu, lielākajā daļā no tām bijis vairāk par diviem cilvēkiem.

Ļaudis, atstājuši somas ar deķīšiem un tējas termosiem starp priedēm, vispirms dodas pa dabas izziņas taku uz jūru. Mazie liek puzles, krāso gliemežvākus, kopā ar lielajiem mēģina atrast smiltīs paslēpušos butesbērnu, viebdamies pagaršo jūras ūdeni un sajūt, cik salds tas tomēr ir, salīdzinot, piemēram, ar Atlantijas sāļumu. Fotografējas pie pūšļu fukiem. Izrādās, gaisa pūšļi šai aļģei vajadzīgi, lai tā turētos stalti, nevis ļimtu kā parasta ūdenszāle. Te var pagaršot nupat pagatavotu marmelādi no agara – vēl vienas aļģes. Ja vien paspēj iedziļināties, jūras dzīve atklājas plaša un dziļa. Uz visdažādākajiem jautājumiem atbild Latvijas zinātnieki –Hidroekoloģijas institūta pārstāvis Andris Soms apgalvo, ka mūsu valsts jūras zinātne esot labā līmenī.

Elektrību gan akvāriju apgaismošanai, gan pēc tam koncerta norisei nodrošina turpat uzstādīts ģenerators. Pasākuma rīkotāji un atbalstītāji – valsts SIA “Vides projekti”, Dabas aizsardzības pārvalde, uzņēmums “Skonto būve” un citi – parūpējušies par tualetēm un atkritumu konteineriem.

Publika, kas ieņem vietas un gaida ieskanamies pūšļu fuku cilvēku interpretācijā, ir ļoti dažāda. Ir tādi, kas gatavi ambientas mūzikas plūdumam, un ir tādi, kas vēl nezina, ko gaidīt. Pēc stundu ilgas skaņu, krāsu un gaismu izrādes viņi vēl brīdi paliek kā sapnī. Tad lēni ceļas, ietin segās saldi iemigušos mazuļus un bez steigas dodas pāris kilometru garajā atceļā. Ir pusnakts, izejot no prožektoru apgaismotās teritorijas, vienīgais gaismas avots ir zvaigznes un lukturīši. Sarunās apkārt skan ne tikai latviešu, bet arī angļu, krievu un lietuviešu valoda.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 6. augusta numurā.
 #kvards-20110808-06#