– Cik ilgi darbojaties šajā profesijā?

– Kopā būs kādi vienpadsmit gadi. Par bārmeni sāku strādāt Liepājas klubā “Pilsētas vārti”. Vispirms nepilnus divus gadus tur nostrādāju par apsargu, līdz man palūdza dažas stundas pastrādāt aiz bāra letes, saliet aliņu utt. Padarbojos, un baigi iepatikās. Sapratu, ka tas ir mans.

Nākamajā dienā pamodos un sāku lūkot, kādus bārmeņa kursus piedāvā.

Pēc septiņām dienām Rīgā sākās apmācības bārmeņu skolā. Tas bija pilnais kurss ar apmācību gan par kafijas, gan vīna pasauli un visu pārējo, kas saistīts ar bāru nozari.

Ikdienā gan strādāju citus darbus, bārmeņa darbs man vairāk bija kā hobijs nedēļas nogalēs. Taču pēc aptuveni diviem gadiem mani uzaicināja par bārmeni kāzās, un tā arī viss aizsākās, proti, sāku piedāvāt bārmeņa pakalpojumus privātos pasākumos – kāzās, dzimšanas dienās, korporatīvajās ballītēs.

Respektīvi, dažādi pasākumi ārpus bāra telpām. Šķiet, neesmu strādājis tikai bērēs.

– Kurā brīdī dzima sapnis par savu bāru?

– Tas jau bijis ļoti sen. 16–17 gadu vecumā strādāju celtniecībā, un ar kolēģi toreiz spriedām, ka būtu forši, ja mums būtu naktsklubs Rīgas centrā.

Kā jau pusaudži, sapņojām par lielo naudu un ballītēm.

Bāra “Ala” atvēršana saistīta ar manis piedāvātajiem bārmeņa pakalpojumiem. Vajadzēja uzņēmumu, kas saņems licenci alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecībai.

“Ala” ir tā vieta, kur tiekos ar klientiem un piedāvāju degustācijas. Bārs dod arī iespēju realizēt preci, kas nav izlietota pasākumā.

– Katram darbam ir sava garoziņa. Kāda tā ir bārmeņa arodā?

– Varbūt jaunajiem, kas grib šo profesiju pamēģināt, pats grūtākais ir, ka daudzas stundas jāpavada, kājās stāvot. Pie tā ir jāpierod.

– Un negulētas naktis?

– Jā, taču, šim darbam tiešām ir jāpatīk. Ballītes nav vienādas, un, ejot uz darbu bārā, nekad nezini, kas sagaidāms.

No vecajiem bukiem, bārmeņiem, kuri strādājuši 90. gados, visādi šausmu stāsti dzirdēti – bārmeņiem draudēts pat ar nazi.

Tas tomēr ir darbs ar dzērušiem cilvēkiem, es diezgan ātri sapratu, ka ar viņiem nav jēgas strīdēties.

Klients, kurš iedzēris par daudz, pats vairs nesaprot, ko runā, reizēm viņam vispār nav saprašanas par to, kas notiek apkārt. Tie arī ir tie darba mīnusiņi.

Taču labā lieta ir, ka komunicēju ar pozitīviem cilvēkiem. Vismaz pāris pirmās stundas, kamēr par daudz nav iedzerts (smejas).

Uz bāru parasti cilvēki nenāk dusmīgi, dažkārt varbūt bēdīgi, tomēr bārmenis jau cenšas klientu noskaņot uz pozitīvāku noti.

Es atbalstu iecerētos alkohola tirdzniecības laika ierobežojumus un arī ierosinājumu alkoholu tirgot tikai specializētajos veikalos. Citās valstīs tāda kārtība darbojas jau sen.

Lai arī man tas atņemtu kādu daļu no peļņas, uzskatu, ka cilvēki alkoholu lieto pārāk daudz.

Neko nesaku, ja cilvēks atnāk uz bāru, izdzer pāris aliņu un dodas prom. Taču liela daļa pēc bāra apmeklējuma pat neatceras, kā mājās tikuši.

Ballītēs gan esmu novērojis, ka pēdējo divu trīs gadu laikā alkohola patēriņš stabili krities.

– Vai klienti jums bieži izkrata sirdi?

– Varētu teikt, ka jā, bet ir jāprot no tā norobežoties. Domāju, ka man šajā ziņā palīdz tas, ka iepriekš strādāju par apsargu un šajā darbā daudz briesmu lietas dzirdēju. Tas mani kaut kādā veidā norūdīja.

Es it kā klientu uzklausu, taču, pagriežot muguru, jau esmu aizmirsis, ko viņš man stāstīja. Cenšos par to nedomāt un mājās par to nerunāt.

Ja ņemtu visu pie sirds, kas dzirdēts, tad ātri saietu sviestā.

Visbiežāk klienti vēlas pasūdzēties par problēmām darbā vai sievām. Uz “Alu” pārsvarā nāk čaļi, jo sievām patīk dejot, taču šeit nav kur izdejoties.

Vīri atnāk iedzert kādu alu vai kokteili un pasēdēt mierā, nevis ar sievu braukt uz klubu, kur viņam jāiet dejot. (Daži bāra “Ala” apmeklētāji, kuri noklausās Jāņa teiktajā, piekrītošo pamāj. – I. O.). 

– Kuras ir visjestrākās ballītes?

– Man personīgi vislabāk patīk krievu tautības publika. Krieviski es runāt nemāku, bet viņu ballītes ir superīgas.

Kad krievu tautības cilvēki nāk pa durvīm iekšā, tā ir pavisam cita enerģija. Viņi nāk uz tusiņu jeb ballēties, nevis pasēdēt un vakariņas uzēst. Tā ir vissuperīgākā publika!

– Vai sievas nāk uz krogiem meklēt savus vīrus?

– Šeit ne, vairāk šādas situācijas redzētas naktsklubos. Bārmeņu skolā mācīja, ka ir jājūt cilvēki un jāzina, kurā brīdī viņam teikt “čau!”, bet kurā “labdien!”.

“Pilsētas vārtos” bija situācija, ka atbrauc vīrietis no Rīgas atpūsties, ienāk klubā un man saka: “Es vēlāk uz šejieni nākšu kopā ar meitenēm. Izliksimies, ka esam labākie čomi.” Atbildu: “Okei, nav problēmu!”

Pēc dažām stundām redzu, ka viņš pienāk pie bāra kopā ar sievieti. Man tajā brīdī bija sajūta, iespējams, zemapziņa pieslēdzās, un es viņam teicu: “Sveiki! Ko varu piedāvāt?”

Abi pasūtīja kafiju, sieviete devās uz labierīcībām, bet

čalis man iedeva 50 eiro kā pateicību, jo izlikos, ka viņu nepazinu.

Iepriekšējo norunu neizpildīju, jo viņš ieradās kopā ar sievu. Abi bija uz Liepāju atbraukuši atpūsties bez otrām pusītēm, taču “Klondaikā” satikušies.

Ja vīrietis būtu ienācis “Pilsētas vārtos” un es viņu sveicinātu kā senu čomu, viņam būtu jāskaidrojas ar sievu.

– Kuros pasākumos gandrīz droši kāds izvicinās dūres?

– Korporatīvajos pasākumos, kur ir tā saucamie ceha darbinieki un vadība. Strādnieki par daudz iedzer, kādam, iespējams, laikus nav izmaksāta alga, tad sākas pārrunas, kurās viens otru uzkurina.

Tādi gadījumi ir bijuši, konkrētu uzņēmumu Liepājā gan nesaukšu.

– Nācies iejaukties, lai kaušļus izšķirtu?

– Korporatīvajos pasākumos ne, jo tā nav mana problēma un es neiejaucos. Taču esmu strādājis kopā ar bārmeni, kurš viena vakara laikā trīs reizes izkāvies.

Nevis brutāli izkāvies, bet trīsreiz klientam uzšāvis, jo viņam vairs nervi neturēja.

Pārdzēries klients viņam sejā iespļāva košļeni. Bārmenis jau vairākkārt vakara garumā viņam bija aizrādījis par spļaudīšanos. Ir reizes, kad tiešām nervi vairs neiztur.

Man visspilgtāk atmiņā palikušas situācijas, kad meitenes sāk plūkties savā starpā. Viņas izšķirt ir neiespējami.

Esmu mēģinājis, bet tas nav reāli – viņu pirksti sapinušies matos, un atraut vienu no otras nevar.

– Kāda klienta uzvedība jūs var sadusmot?

– Es sarunās ar klientiem daudz neiesaistos. Laikam esmu pietiekami norūdījies. Ja jūtu, ka apmeklētājs sāk kaitināt pārējos, tad viss – viņam laiks doties mājās. Neskaidroju, kāpēc tā, vienkārši izvadu laukā un aizveru durvis. Ko dod man tā dusmošanās?

Ar laiku vienkārši iemācies šādus cilvēkus nedzirdēt, lai gan sākumā tiešām bija grūti.

Uz atpūtas vietu “Big7” vasaras sezonā nāca strādāt jaunie bārmeņi, un klienti viņus ļoti bieži izprovocēja. Nezinu, kāpēc. Varbūt tādēļ, ka jaunas sejas un ir vēlme viņus pakacināt.

Kāds jaunietis, kurš mācījās par ķirurgu, vēlējās vasarā piestrādāt bārā, taču pēc pirmās nostrādātās nakts saprata, ka tas nav viņam.

Man gan vienreiz arī pacietības mērs bija pilns. Kā jau minēju, es neprotu runāt krieviski. Kāds krievu tautības klients pasūtīja trīs dubultos viskijus ar kolu. Es viņam krieviski teicu, ka jāmaksā dvadcaķ i oģin.

Viņš noliek divdesmitnieku un sāk man mest virsū sīknaudu, līdz vienā brīdī pēkšņi jutu, ka ar monētu man pārsists plecs līdz asinīm. Tad gan atvēzējos ar pudeli, bet, protams, viņam netrāpīju.

– Vai bāru kultūra vienpadsmit gados, kopš strādājat par bārmeni, ir mainījusies?

– Jā, cilvēki biežāk izvēlas kokteiļus, nevis šņabja šotus,un vēlas vairāk baudīt vakaru. Arī lēto alu vairs neprasa, izvēlas kvalitatīvākus dzērienus.

– Kādi kokteiļi šobrīd ir modē?

– Pēdējo gadu tendence ir: “Uztaisi kaut ko garšīgu!” Lielākā topā ir saldskābie kokteiļi. Arī stipros kokteiļus pieprasa mazāk.

Savulaik astoņpadsmit, deviņpadsmit gadu vecas meitenes, saskatījušās seriālu “Sekss un lielpilsēta”, nāca uz klubu “Big7” un pieprasīja kokteili “Cosmopolitan”.

Centos atrunāt, sakot, ka tas ir stiprs un to būs grūti iedzert, bet viņas teica: “Nē, nē – tas mūsu mīļākais kokteilis.” Lai gan pēc tam redzu, ka viņas to kokteiļa malku nevar norīt.

– Klienti labprāt dod dzeramnaudu?

– Jā, taču ne jau tāpēc, ka tā jādod. Viņi dzeramnaudu atstāj, ja labi tiek apkalpoti. Un te jau viss atkarīgs no bārmeņa prasmēm.

To izteikti varēja redzēt “Bigos” – viens bārmenis naktī dzeramnaudā iekasēja 100–150 eiro, citi vien 10–15 eiro. Kāpēc? Atbilde ir apkalpošana jeb serviss!

Kursos pasniedzējs teica:

“Bārmenis ir izglītota prostitūta – kas vairāk maksā, to labāk apkalpos.”

Un tā tas reāli arī strādā.

– Kas ir dāsnāki – vietējie vai tūristi?

– Strīdīgs jautājums. Tūrists varbūt vairāk ir izlepis. Ja prot labi apkalpot, tad dažkārt arī tūrists dod lielāku dzeramnaudu.

Taču Liepājā visdāsnākie, šķiet, ir krievu tautības cilvēki. Viņi neskaita kapeikas, viņi nāk atpūsties. Latvietis reizēm par katru sīkumu gatavs piesieties.

– Agrāk klīda runas, ka bārmeņi krogos šķaida alkoholu.

– Pieļauju, ka deviņdesmitajos gados viss kas notika. Iespējams, ka arī tagad ir vietas, kur to dara. Ir dzirdēts, ka cilvēki ir neizpratnē – kā var sabojāt rumu ar kolu? Visu mūžu to dzēris, bet nu tas nav dzerams!

Mūsdienās gan tas vairs neiet cauri, jo cilvēki vēlas kvalitāti, un arī visas uzraugošās iestādes, to skaitā Pārtikas un veterinārais dienests, ļoti labi strādā.

Neko sliktu par to nevaru teikt – atnāk, pārbauda, ja ir kaut kādas nebūšanas, visu izskaidro. Viņi ir pretimnākoši.

– Vai protat mētāt pudeles, kā filmās to rāda?

– Gluži kā filmās ne, bet… (“Zinu, ka viņš ir kautrīgs un nevēlas, teikt, taču viņš ir piedalījies bārmeņu sacensībās Rīgā,” atklāj Jāņa dzīvesbiedre Kristīne.)

– Kā jūs ar Kristīni iepazināties?

– Kristīne ir grobiņniece, es esmu no Aizputes, bet iepazināmies Liepājā – “Pilsētas vārtos”, kur es vēl tobrīd strādāju par apsargu.

Tagad ģimenē esam seši. Mums ir četras atvases – Nikola, Dženifera, Ričards un Daniels.

– Ko darāt ārpus darbs?

– Tas ir, tad, kad guļu? (Smejas.) Reti jau sanāk kaut kur izbraukt. Ja sanāk, tad dodos makšķerēt.

Īstu atvaļinājumu vēl nekad savā mūžā neesmu piedzīvojis.

(Kristīne papildina, ka ģimenes foršākie svētki ir Jāņi, ko vienmēr visi svin kopā.)

– Gada nogale bārmenim ir pats rosīgākais laiks?

– Pati darbīgākā ir vasara un Ziemassvētku laiks. Decembrī ir daudz korporatīvo pasākumu. Paldies Dievam, ka nestrādāju pie kāda cita un savu laiku varu organizēt pats.

Pagājušogad sapratu, ka nevar strādāt visas nedēļas nogales, jo tomēr ir arī jāatpūšas. Visu naudu tāpat nenopelnīšu. Pēc nostrādātās vasaras sezonas visu septembri jāiet pie masieres, lai atgūtu veselību.

Katru gadu augusta beigās saku: “Viss, šis ir pēdējais gads! Vairs negribu kāzas redzēt!” Taču paiet divas nedēļas, no skrējiena esmu atgājis un atkal gatavs darbam.

Vizītkarte

Jānis Stongvils

• Ilggadējs bārmenis.
• Kopā ar dzīvesbiedri Kristīni Grobiņā saimnieko bārā “Ala”. Aiz bāra letes abi jūtoties kā zivis ūdenī. 
• Kopā ar tēvu darbojas tirdzniecības jomā.
• Dzimis 1990. gada 13. martā.
• Aizputē beidzis pamatskolu, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā apguvis metālapstrādi. 
• Vaļasprieks: makšķerēšana un strādāšana ballītēs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.