Sabiedriskā transporta izmaiņas Grobiņā satraukušas daudzus, īpaši Cimdenieku iedzīvotājus. Viņi pēc palīdzības vēršas avīzē, sociālajos tīklos pauž savu izmisumu un atklāti stāsta, ka jūtas pamesti un dzīve Cimdeniekos viņus vairs neapmierina. “Vai tiešām visiem par mums ir vienalga?” skumji jautā kāda pensionāre no nelielā ciematiņa.

Mūs vienkārši pamet

Grobiņas pagasts pārņēma Cimdeniekus 1996. gadā, dzīvojamais fonds no Aizsardzības ministrijas pagasta rīcībā nonāca 1997. gadā, bet nākamajā, 1998. gadā, par valsts un pašu līdzekļiem tika pārbūvēta katlumāja un rekonstruēta autobusu pietura. Lai arī toreiz situācija bija šķietami labāka, bija pieejams arī neliels veikaliņš, iedzīvotāju skaits lēnām saruka un vietējie arī tolaik nebija īsti apmierināti. Šobrīd Cimdeniekos deklarēts 271 iedzīvotājs.
Nedēļas sākumā redakcijā vērsās kāds satraukts kungs – Igors Vaiders. Vīrietis ir pensionārs un Cimdeniekos dzīvo jau 30 gadus. “Kā jums šķiet, Eiropas Savienība tika ieviesta, lai mēs visi varētu dzīvot labāk vai tomēr sliktāk? Dzīvoju Cimdeniekos, jūtos izolēts no sabiedrības un aizmirsts. Jau sen mums nav ne pasta, ne aptiekas, ne veikalu. Līdz šim situāciju vēl kaut cik glāba autobuss, tagad arī to noņēma. Nesaprotu, kā pret cilvēkiem tā var izturēties. Ko mums darīt? Piemēram, ja man vajag pienu, es atbraucu uz Liepāju, nopērku pienu un trīs stundas gaidu, lai tiktu atpakaļ? Nevaru pat iedomāties, kā būs, kad vasarnieki uz dārza mājiņām sāks braukt. Sieva strādā “Laumas” rajonā. Agrāk bija pilsētas transports, tad varēja pārsēsties, kur vajag. Tagad jāpērk divas biļetes. Cimdeniekos situācija paliek aizvien sliktāka un sliktāka. Kāpēc pret mums tā izturas?” jautā I. Vaiders.

Vīrietis stāsta, ka arī apsaimniekošana ciematiņā klibo. Lai arī godprātīgi un regulāri veic visus maksājumus, kāpņu telpa netiek remontēta, esot kauns viesus aicināt. “Nezinām vairs, kur sūdzēties, ko darīt. Nedzīvojam taču meža vidū, esam tepat jums blakus. Lidosta arī strādā. Dzirdēju, jaunu termināli plāno būvēt. Visam pietiek naudas, bet mūs vienkārši pamet.” Iedzīvotāji bažījas, vai Cimdenieki pavisam drīz nesāks līdzināties Andreja Upīša aprakstītajam Sūnu ciemam.

Visiem ir, Cimdenieku ļaudīm nav

Laura Sobinova Cimdeniekos dzīvo deviņus gadus. Viņa ir strādājoša divu bērnu māmiņa, kas sašutusi par to, ka atcelts 2. maršruta autobuss. “Nu arī man sirds reiz pilna. Pirms deviņiem gadiem pārcēlos no Skrundas uz Cimdeniekiem – skaistā ciematā Grobiņas novadā. Šo gadu laikā ar tīru sirdsapziņu un tikai labu nodomu vadīta esmu darījusi daudz, lai sakoptu un labiekārtotu Cimdeniekus. Tā ir vide, kurā dzīvoju, šī vieta man ir ļoti mīļa! Tomēr šī gada 1. janvāris man bija kā spļāviens sejā un makā. Ikdienā pārvietojos ar auto, ar sabiedrisko autobusu uz darbu nevarēju izbraukāt arī iepriekš, bet bērni mācās Liepājas skolā: meita 9. klasē, dēls 12. klasē. 2. autobuss atcelts, skolas mēnešbiļetes un talonus izmantot vairs nav iespējams, un normāli aizbraukt un atbraukt no skolas mani bērni nevar. Vai nu viņiem stundām jāgaida, vai arī daži kilometri no Cukura ielas apļa jānāk kājām. Esam nepilnus divus kilometrus no Liepājas robežas, bet sajūta, ka dzīvojam meža vidū, pasaules malā. Kā lai lauki neizmirst, ja ir šāda attieksme?” jautā sieviete. Viņa stāsta, ka nesen piedalījusies arī sapulcē, kur Cimdenieku iedzīvotāji savu nostāju varēja paust Grobiņas novada domes pārstāvim. 14. janvārī pulksten 17 būs otra sapulce, sieviete cer, ka tad situācija kļūs skaidrāka. “Traki ir arī tas, ka tieši Cimdenieku iedzīvotājiem nav paredzētas jaunās braukšanas kartes. Visiem ir, Cimdenieku iedzīvotājiem nav! Veikala nebūs, par pastu un aptieku arī neticu, tomēr transporta lietas būtu jāsakārto,” saka L. Sobinova.

Pēc sūdzību uzklausīšanas braucam uz Cimdeniekiem pārliecināties, vai tur patiešām valda tāda aizmirstība. Ciemā satiekam pensionāri Mariju Golubevu. Sieviete Cimdeniekos dzīvo no 1954. gada. “Piedodiet, ka tā saku, bet tas, kas te notiek, patiešām ir bardaks! Veikala nav, autobusu nav, pat medmāsiņas mums te nav. Agrāk bija divi veikali, medpunkts, pat ballīšu vieta bija. Ja man vajag pie ārsta, tad man 84 gados ir jāiet ar kājām. Vai jums tas šķiet pieņemami? Un es jau te tāda neesmu vienīgā, mums te daudz pensionāru. Esam vairākkārt runājuši, teikuši, rakstījuši Grobiņas novada domei, nu nekas no tā nemainās. Agrāk bija problēmas arī ar ūdeni un elektrību, vismaz tas sakārtots. Cimdeniekos piedzimuši un dzīvojuši visi mani bērni un mazbērni. Man ir skumji. Agrāk te bija daudz labāka situācija. Zinu, ka Grobiņa Cimdeniekus gribēja Liepājai atdot. Bet pilsēta jau arī mūs vairs negrib, jo te viss ir pamatīgi ielaists,” skumji saka M. Golubeva.

Situācijas ķīlnieki

Kad vaicājam Grobiņas novada domē, vai viņi ir informēti par šādu iedzīvotāju nostāju, izpilddirektors Uldis Vārna atbild apstiprinoši. “Šobrīd ir izjaukta sistēma, kas iepriekš strādāja ļoti labi un pie kuras bija pierasts. 2. maršruta autobusa atcelšana ir lielākā no problēmām. Tas bija Liepājas maršruts, tomēr par spīti tam, ka lidosta attīstās, Liepājas domē pieņemts lēmums to likvidēt. Grobiņas pašvaldība to nevar mainīt, šajā gadījumā mēs paši esam situācijas ķīlnieki. Pašvaldība negrasās norobežoties no saviem iedzīvotājiem, mēs uzklausām cilvēkus un atbalstām, cik spējam, bet sabiedrisko transportu maršrutus mainīt mēs nevaram,” paskaidro U. Vārna. “Tas ir valsts pasūtījums, ko nodrošina Autotransporta direkcija.”

Cimdenieku galvenais vilcējspēks ir lidosta. 2007.–2008. gadā, kad sāka lidot lidmašīnas, šeit bija zināms pacēlums – zeme maksāja dārgāk un bija jūtams sapnis par attīstību. “Tolaik bija doma Cimdeniekus pievienot Liepājas teritorijai, par to konceptuāli balsoja abas pašvaldības, apzinoties, ka tad būtu jātaisa maza lokāla reforma un jāmaina visi plānojumi. Uznāca krīze, lidmašīnu reisi tika apturēti, un viss lēnām izsīka. Pie tām sarunām vairs neesam atgriezušies. Šobrīd situācija atkal kļūst cerīgāka – lidosta attīstās, parādās jaunas darba vietas, arī infrastruktūra uzlabojas. Plānots, ka drīzumā Cimdenieku iedzīvotājiem ūdens un kanalizācijas pakalpojumus nodrošinās uzņēmums “Liepājas ūdens” – būvdarbiem jānotiek šogad.”

Cimdeniekus izpilddirektors sauc par savdabīgu, bet pievilcīgu vietu. Arī dzīvokļi Cimdeniekos kļūst aizvien pieprasītāki. Tos veiksmīgi un ātri izdodas pārdot. “Citos ciemos tik labi ar to nevedas, no tā secinām, ka tomēr cilvēki Cimdeniekos grib dzīvot. Lokācija šeit ir ļoti ērta. Pilsēta tepat vien ir. Nav arī tā, ka Grobiņas pašvaldība negribētu Cimdeniekus. Piemēram, šogad gatavojamies noasfaltēt to ceļu, kas ved no Cimdeniekiem uz Grobiņu, tādā veidā uzlabojot nokļūšanas iespējas. Tas nozīmē, ka divu, trīs kilometru attālumā būs ērti sasniedzams sporta centrs, mūzikas skola un viss pārējais, kas Grobiņā ir pieejams. Uz skolu autobuss iet, uz bērnudārzu arī, mazākajiem pat tiek nodrošināta auklīte autobusā. Mums visapkārt ir ciemati, kuros dzīvo pat vairāk iedzīvotāju, bet sabiedriskā transporta vispār nav un nekad nebūs, viņi pie tā ir pieraduši un uztver to kā normu. Ir jāsaprot, ka pašvaldība neslēdz pasta nodaļas, nelikvidē veikalus un neatceļ autobusus,” situāciju skaidro U. Vārna.

Domā par labiekārtošanu

Grobiņas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Dabars Cimdeniekos saimnieko jau desmit gadus. Viņš stāsta, ka agrākās militārās zonas komunālās saimniecības mantojums bija diezgan smags. Tā kā Cimdeniekos bijis garnizons, ik pa laikam joprojām sanāk uzdurties kādam pārsteigumam, piemēram, ūdensvadam 3 metru dziļumā vai iepriekš nepamanītam kabelim. Bet tam, ka pašvaldība par Cimdeniekiem būtu aizmirsusi, J. Dabars nepiekrīt. “Katlumājā pirms gada uzstādīti jauni granulu katli, katrā mājā ielikts siltummezgls, kā rezultātā iedzīvotājiem jānorēķinās tikai par patērēto siltumu. Pērnajā vasarā izveidojām arī bērnu laukumu, kuram blakus ir volejbola laukums. Tas bija pēc iedzīvotāju iniciatīvas, ar pašvaldības un projektu atbalstu. Iedzīvotājus gribas paslavēt, viņi ļoti labprāt aktīvi līdzdarbojas dažādās talkās un projektos, kas ieplānoti attīstībai. Viņiem pat ir savas idejas, ko un kā labāk darīt. Vēl pirms dažiem gadiem te būtu vienkārši dīķis,” J. Dabars rāda uz bērnu laukumu, “esam ne tikai pacēluši augstāk līmeni, bet arī grāvjus izrakuši no jauna. Pēdējo desmit gadu laikā te ir bijuši vismaz trīs lieli plūdi, ezers nespēj uzņemt to ūdeni, kas nāk pa Ālandes upi. Šogad plānots tīrīt arī ieteci ezerā.” Tāpat nesen izbūvēts jauns, paaugstināts trotuārs, kas ved pa galveno ieliņu pie daudzdzīvokļu mājām. Reizi nedēļā uz Cimdeniekiem brauc darbinieks, kasieris, lai iedzīvotāji maksājumus varētu veikt tepat uz vietas. Brauc arī sociālais darbinieks, un reizi mēnesī Grobiņas novada domes pārstāvis ierodas uzklausīt vietējos iedzīvotājus. Izbūvēts arī ceļš līdz ezeram, kur tagad var ērti piekļūt, tur izveidota arī atpūtas vieta un laipa.

“Cenšamies nodrošināt visu, kas ir mūsu spēkos,” saka vadītājs. “Par veikalu runājot, retu reizi uzrodas kādi uzņēmēji, kuri apsver iespēju te atvērt veikalu. Vienīgās telpas, ko veikalam var piedāvāt, ir kāds no dzīvokļiem, tas iedzīvotājus neapmierina, un tālāk nekas neattīstās. Citu telpu mums te nav. Šaubos, ka uz šādu iedzīvotāju daudzumu veikals te spētu izdzīvot. Katras pārmaiņas ir smagas, es ļoti ceru, ka ar laiku viss sakārtosies.”