“Es dzirnavas izpirku no privātīpašnieka. Tā kā no janvāra tās pilnībā ir manā valdījumā, tad ar savu īpašumu varu rīkoties, kā gribu,” saka P. Brīniņš.

Viņš ar savu pārstāvēto biedrību jau vairākus gadus industriālā mantojuma objektā veic restaurācijas darbus, rīko ekskursijas, attīsta plašu kultūras programmu.

“Cīravas ūdensdzirnavām vēsturiski ir daudz piegulošās teritorijas, turklāt tā haotiski izkaisīta pa visu Cīravu. Dzirnavām pieder arī plašas applūstošas teritorijas vēl pirms dīķa. Par ūdens platību vajadzētu parūpēties, jo tā aug ciet,” vērtē īpašnieks.

Pēc noteikumiem, sadalot īpašumu, atsevišķajam nekustamajam īpašumam jāpiešķir nosaukums. Tā nosaukums ir “Niedrājs”.

“Tas ir arī stratēģiski svarīgs zemesgabals pašvaldībai, jo īpašumam robežpunkti ir ar gājēju tiltu, apvedceļu. Turklāt par applūstošo teritoriju pašvaldībai būtu vieglāk rūpēties nekā uzņēmējam vai biedrībai, kā tas ir šajā gadījumā. Tā mums būtu absolūta laika šķiešana, jo mēs elektroenerģiju neražojam, ūdens resursus neizmantojam,” pamato P. Brīniņš.

Viņš zemesgabalu atdevis Cīravas pagastam. “Es optimizēju īpašumu, jo katrs lieks hektārs, ko neizmanto, uzliek nevajadzīgu slogu un pienākumus,” skaidro P. Brīniņš.

Viņš plānojis no dzirnavu zemes platības izdalīt arī citus nogabalus un stāsta, ka viens no tādiem atrodas starp citu īpašnieku zemēm. “Tur ir sarežģīti piekļūt, un man šis gabals nav nepieciešams, tādēļ vieglāk ir tādu īpašumu pārdot un par to aizmirst,” piebilst ūdensdzirnavu saimnieks.