Dara tik, cik spēka

Bārtas entuziasti kopā ar Dienvidkurzemes novada pašvaldības pārstāvjiem tūlīt pēc valsts svētkiem sanāks kopā, lai domātu, kā nostiprināt spēcīgo Bārtas tradicionālo kultūrtelpu, kurā tradīciju ir ne mazums, tās tiek koptas un attīstītas, pateicoties aizrautīgiem pagasta iedzīvotājiem.

“Ar to vien nepietiek, ka visur piedalās, uzstājas, iesaistās, ir jādomā par saglabāšanu, pētniecību un tradīciju pārmantošanu,” skaidro Bārtas kultūras nama organizatore un etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Gunta Klievēna.

Bārtas kultūras namā darbojas etnogrāfiskais ansamblis, kas 2024. gadā atzīmēs 100 gadu jubileju. Tā tradīcijas un dziedājums pazīstams jau sen ārpus paša pagasta un nu jau arī Dienvidkurzemes novada robežām.

Šogad 45 gadu jubileju ar vērienīgu izstādi atzīmēja tautas lietišķās mākslas studija, audēju kopa “Kamolītis”, kur krietnās pagasta sievas vairākas reizes nedēļā sanāk kopā, lai nodarbotos ar rokdarbiem un dažādos darinājumos iekļautu Bārtas zīmes, rakstus un ornamentus.

Teju 30 gadus kultūras namā darbojas jauniešu vokālais ansamblis. Ansamblī tikpat kā neviena tīrā bārtenieka, tuvākie bērni ir no Krūtes ciema, brauc dziedāt arī no bijušā Priekules novada. Viņa lepojas, ka Bārtas jauniešu ansamblis pēc vērtējuma skatē ir labākais Dienvidkurzemes novadā.

Kultūras nama paspārnē, kopš likvidēja Grobiņas vidusskolas filiāli Bārtā jeb Bārtas pamatskolu, darbojas arī mazā folkloras kopa “Bārtenieki”.

“Bērnu folkloras kopā pēc skolas uz mēģinājumiem sanāk vietējie pagasta bērni, kuri ikdienā tagad mācās pārsvarā Kalētos un Grobiņā,” saka G. Klievēna.

Tāpat aktīvi turpina darboties tradīcijām bagātais Bārtas amatierteātris, kurā pa gadiem arī dalībnieku skaits ir samazinājies. Arī tajā spēlēt brauc pat no Grobiņas un Priekules.

“Tik, cik varam, – mēģinām un darām, lai savu kultūru saglabātu!” viņa uzsver. “Ejam latviski un bārtnieciski visos latviskajos svētkos. Darām tik, cik ir spēka,” teic bārteniece. “Taču viens, ko esmu secinājusi, – ir nākušas dažādas nodarbību modes, bet vienmēr izdzīvojušas tradicionālās vērtības.”

Vienlaikus viņa ir gandarīta, ka daudz kas ir saglabāts, jo ar iniciatīvu izdevies pārņemt, pārmantot kultūras nama paspārnē, lai neiznīktu un neizjuktu. “Taču tie, kuri dara un darbojas, viņi dara daudz!”

Iedzīvotāju skaits sarūk

Taču tagad pavisam viegli neiet ar vietējo iedzīvotāju iekustināšanu. “Ir ļoti personīgi cilvēki jāuzrunā, jāpiedāvā, lai viņi iesaistītos,” secinājusi G. Klievēna.

Vienlaikus viņa iedzīvotājus saprot – dzīves ritms un ikdiena šos cilvēkus nogurdinājusi – daudzi šeit nav uz vietas, jo ir darbos citur.

“Plānots, ka nākamgad, kad septembrī notiks Bārtas svētki, liksim iekšā jaudīgu tradicionālo programmu,” viņa padalās iecerēs.

“Taču ir ļoti skumji, ka paliekam maz. Bārtas skolas vairs nav, bērnudārza nav – tie ieviesa dzīvību te pa dienām,” viņa atzīst.

1923. gadā celtā Bārtas skolas ēka tagad stāv tukša, bet to apsaimnieko – apkurina, lai neaiziet postā. Aptaujātie vietējie iedzīvotāji zina teikt, ka ēku laikam plānots likt uz izsoli.

Ēka ir liela, laba, gana atjaunota, apkārt teritorija plaša, vērtē iedzīvotāji. Dzirdējuši, ka kādam pat bijusi iecere te viesnīcu ierīkot. Tikai žēl, ja visu teritoriju līdz ceļam privatizēs, nevarēsim iet uz tiltiņu, aiziet līdz skolai, saka satiktie bārtenieki.

“Bārtenieki ir diezgan izklīduši uz visām pusēm. Pēc papīriem zinu, ka deklarēti ir nedaudz pāri 500 pa visu pagastu, pa visiem ciemiem, taču jārēķinās, ka visi nav uz vietas šeit. Vai ir tādi, kuri šeit deklarējušies, jo ir īpašums, bet uz vietas nav,” stāsta G. Klievēna, kura sevi un savu ģimeni dēvē par bārteniekiem līdz kaulam.

“Kaut vai manas ģimenes situācija – bijām mājā seši cilvēki. Mēs tagad esam divi mājās, viens bērns pavisam prom, vecākā meita uz vietas Bārtā ir, jaunākās meitas arī izdeklarējušās, jo pilsētā dabūja dzīvokļus,” pieredzē dalās G. Klievēna.

Arī jaundzimušie bērni Bārtā ir, bet maz.

“Bija gads, kad neviens nepiedzima. Mēs Bārtas svētkos parasti suminām, kas aizvadītajā gadā piepulcējušies bārtenieku saimei. Šogad suminājām sešus,” viņa pastāsta.

“Ja cilvēks ikdienā no šejienes ir prom, viņa dzīvesveids ir mainījies, viņu grūti ir dabūt atpakaļ,” viņa secinājusi. “Ko varam gribēt uz laukiem, ja arī pilsētā iedzīvotāju skaits samazinās? Taču redzam, ka daudz kas pilsētā uz galvenajām ielām veras ciet. Un cilvēkos ir arī nogurums no ikdienas,” vērtē kultūras darbiniece, kura kultūras iestādē strādā 43 gadus.

Novērtēt to, kas ir

Bārtas audēju studijas “Kamolītis” rokdarbnieču darinājumi bieži kalpo kā reprezentatīvas un pēc tam arī praktiski pielietojamas dāvanas no pašvaldības puses, kad jāuzņem viesi.

“Taču daudzi pie mums iegriežas, lai iegādātos un sūtītu uz mājām skaistumus. Piemēram, nesen pie mums bija itāļu mednieku grupa, kura medī Bārtas mežos. Mūsu kolektīvu vadītāji viņus uzaicināja te, sagādāja cimdus un zeķes, ko vedīs prom uz Itāliju,” stāsta G. Klievēna.

Audēju pulciņā palikušas vien dažas sievas. Iveta Ķude, kura studiju vada desmito gadu, ir viena no jaunākajām dalībniecēm, kura rūpējas par Bārtas rakstu, ornamentu un citu tradicionālo rokdarbu tehniku saglabāšanu. Kas viņai tagad top? “Dvielis. Varbūt!” viņa smejoties saka, cenšoties atšifrēt, kā jāsaliek diegi, lai veidotos pareizais raksts.

Mirdza Bibikova studijā ir no teju pašiem pirmsākumiem – tagad ķērusies klāt lielas segas aušanai, dzied arī etnogrāfiskajā ansamblī.

“Bet es esmu tik tikko kā pievienojusies. Esmu sevis radošos meklējumos,” teic Alda Cinkus, kura Bārtā dzīvo, kopš kļuva par skolotāju. Nesen devusies pensijā no darba skolā, var pievērsties lietām, kam iepriekš nepietika laika.

“Jebkurā jautājumā un vietā vismokošākā ir neziņa, kas būs tālāk,” viņa pauž. Sevi dēvē par bārtenieci, kurai ļoti patīk šejienes miers.

Bārtas muzeja vadītāja Aija Ķuda pastāsta, ka cenšas arvien vairāk iesaistīt iedzīvotājus apzināt kultūras, vēstures un mantojuma vērtības savās mājās, lai muzejs tās varētu celt saulītē.

Tagad tas pievērsies skolas pētniecībai. “Skolas tiešām pietrūkst. Skolēni ar skolotājiem te nāca bieži vēstures, sociālo zinību, vizuālās mākslas un citās stundās,” viņa saka.

“Tagad Bārtas bērni nav uz vietas, un diemžēl gadās novērot, ka viņi daudz zina par vietu, kur uzturas ikdienā, bet par savu dzīvesvietu salīdzinoši neko. Gribam pie tā strādāt, lai neuztvertu Bārtu kā vietu, kur tik atbraukt un izgulēties,” saka A. Ķuda.

Muzejā strādā pavisam trīs darbinieces, visas bārtenieces. Viena no viņām – Jēkaba Rūsiņa mazmeita.

Bārteniekiem vēl ir liels gandarījums, ka uz vietas viņiem ir ģimenes ārsts. Taču mīļā dakterīte jau ir gados. “Ir jānovērtē, ka mums ir šāda iespēja tikt pie ārsta katru dienu! Un jānovērtē viss tas, kas ir uz vietas, un jāizmanto!” saka muzeja vadītāja.

Tāpat bārtenieki ir priecīgi, ka uz vietas ir pasts un brīvprātīgie ugunsdzēsēji, kuri labības laukus un mežus no ugunsgrēkiem izglābuši ne reizi vien.

50Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.