liepajniekiem.lv
Lai arī apdzīvoto vietu nevar dēvēt par pamestu, tomēr vairāk šai ciemā cilvēku rosība vērojama vai nu vakaros, vai vasarās – šeit pastāvīgi dzīvo pensionāri, jaunas strādājošas ģimenes un vasarnieki. Bet redzētās mājas – tiešām dižas. ”Jo te bija diža muiža!” saka Vecpils novadpētniece Dzintra Lāce.
Neviena nav mājās
Parasti laukos apdzīvotās vietās tālu pēc kāda runātīga vietējā iedzīvotāja nav jāmeklē – priecājoties par to, ka satiek kādu svešāku ieinteresētu caurbraucēju vai ciemiņu, labprāt pastāsta gan par sevi, gan savu dzīvesvietu. Dižstroķos, kamēr atradām uz vietas dzīvojošu kādu iedzīvotāju, bija jāiegriežas vairākās vietās.
Navigācija no apļveida krustcelēm vispirms aizved uz konkrētu punktu, kam nosaukums Dižstroķi (pirms tam izvedot cauri Mazstroķiem). Vispirms skatam paveras angāra un fermas izskata ēkas, patālāk – lielos kokos ieaugušas lielas mājas, kuras pēc to vizuālā apveida, atsevišķām detaļām jumtā un arhitektūras īpatnības pasaka priekšā, ka tās ir celtas pirms kādiem pāris gadsimtiem.
Vēlāk uzzinām, ka mūsu spriedums ir pareizs, jo šajā vietā ir bijusi muiža, bet mūsu redzētās mājas ir bijušās Dižstroķu muižas, ap ko cēlusies apdzīvotā vieta, saimniecības un palīgēkas.
Tūlīt ieraugām, ka piebraucamā ceļa malā ir neliels ar žogu norobežots dīķis, kura krastā sasēdušas ap 30 baltu mājas zosu, pa kādai laiku pa laikam ieiet ūdenī pērties.
Seno ēku pagalms ir diezgan aizaudzis, un durvīm priekšā krusteniski aizliekta nagla, kā arī tuvāk ieraudzītais ēkas vizuālais un tehniskais stāvoklis liek domāt, ka šo namu sen vairs neviens neapdzīvo. Pa zālainu pagalmu, kur kādreiz no mājas lieveņa vedusi taka uz dārzu un lopu kūti, izdzirdot mūs, milzīga un noteikti ļoti veca koka virzienā aizskrien dažas brūnas vistas.
Uz saucieniem un sveicināšanu neviens cilvēks neatsaucas. Tuvāk uz fermas un angāra pusi ieklausoties izdzirdam balsis un mūziku no radio. Bet izremontētā un labiekārtotā piebūvē nevienu nemanām.
Pārsimts metrus uz priekšu redzams sakopts nams un tā apkārtne, un pie tā stāv auto. Pagalmā sastopam aptuveni 60 gadus vecu krievu valodā runājošu vīrieti, kurš grābj zāles pļāvēja robota nopļauto mauriņu. ”Neesmu saimnieks, es te tikai visu pieskatu,” viņš saka.
Mājas ”Saulcerīši” īstie saimnieki esot no Jūrmalas, pieskatītājs teic, ka pats esot no Rīgas.
”Jā šo vietu sauc Dižstroķi, te kādreiz bijusi muiža un zirgu stallis, vairāk neko nezinu par šejieni. Šī māja ir ļoti veca, saimnieki atjaunoja,” viņš norāda.
Kaimiņi apkārt esot, taču ir mājas, kas stāv tukšas, jo īpašnieki nomiruši, piebilst vīrietis.
Dodoties tālāk, pamanām pavasara nobeigumam un vasaras iesākumam ļoti raksturīgu akcentu apkārtnē – zied daudz gaiļpiešu, vairāk un biežāk nekā citur.
Otrais novērojums – lauki ir sakopti un, kur mājas apdzīvotas, katras mājas īpašnieks parūpējies par ļoti akurātiem mazdārziņiem un glītiem ceļgalu un piebraucamo ceļu noformējumiem.
Arī mājās ”Skraujas”, pie kuru namdurvīm nolikti velosipēdi, nesatiekam nevienu cilvēku, taču mūs draudzīgi sagaida divi laipni suņi, kuri vien dažas reizes uzrej, kad tuvojamies māju durvīm. Iepretim ”Skraujām” notiek dīķa rakšanas darbi.
Savukārt ”Ziemeļnieku” mājas gala loga mīlīgais noformējums vēsta, ka šeit dzīvo ģimenīte ar bērniem. Te arī neviena mājās nav.
Zina vien par muižu
Vienīgās mājas, kur beidzot satiekam kādu Dižstroķu iedzīvotāju, ir ”Zariņi”. Pensionāre Regīna, kuru sastopam, atbalstoties uz divām nūjām, dodoties no mazdārziņa un siltumnīcas iekārtošanas, teic, ka nav vietējā iedzīvotāja, bet te ienācēja no Kalvenes.
Cik ilgi šeit dzīvo? ”Nu kāds laiciņš būs – kādus 50 gadus!” viņa saka. Teic, ka par Dižstroķiem neko vairāk nezina, kā vien to, ka vieta cēlusies no muižas.
”Te, kur es ar brāli dzīvoju, kādreiz bija pienotava,” viņa norāda. Kundzes brālis sētā skalda malku, pa sētu skraida jauns suns, kuru saimniece ik pa laikam apsauc. Viņš apstājas pie mājas piebraucamā ceļa, kur aug milzīgs koks ar dižkoka atpazīšanas zīmi. Tas ir osis. Zīme uzlikta nesen. Netālu no mājas ir koku aleja, arī tur vairākiem pieliktas ozollapas vizītkartes, kas apliecina, ka tie ir dižkoki.
”Autoveikali jau te brauc, taču tie ir dikti dārgi! Es iekāpju pati mašīnā un aizbraucu līdz pilsētai, tas ir, līdz Aizputei. Autobuss te iet, taču, ja gribu ko vairāk nopirkt, nesamie man smagi, tad ir labi, ka man ir auto,” priecīgi saka Regīna.
Grandioza vieta ar vērienīgu parku
Vecpils novadpētniece Dz. Lāce pastāsta, ka Dižstroķos tiešām bijusi grandioza muiža (citur saukta arī par muižas pili) ar vērienīgu parku. Muiža piederējusi baroniem Ofenbergiem un Blombergiem. ”Parks nebija tik daudz ar daudzveidīgiem un eksotiskiem, neredzētiem augiem kā citās muižās, bet gan ar to, ka bija arhitektoniski izveidots jeb augi, koki, krūmi bija apgriezti, izveidojot dažādas formas. Parkā bija dīķi, kaskādes, strūklakas,” pēc vēstures materiāliem, kuru gan ir saglabājies ļoti maz, zina stāstīt novadpētniece.
Muiža, līdzīgi kā citas, 1905. gadā dedzināta, kad latvieši sacēlušies pret vācu baroniem.
”Varēja saglābt, taču tolaik neviens neradās, kas to varētu darīt. No muižas mūsdienās pāri nav palicis nekas,” piebilst Dz. Lāce.
Taču par parku atgādina lielie koki. Dižstroķos savulaik arī bijusi skola, taču arī no tās pāri palicis praktiski nekas – tā atradusies no Dižstroķiem virzienā uz Priekules jeb Durbes šosejas pusi. Vecpils novadpētniecības centrā glabāšanā ir ērģeles, kuras savulaik izmantotas šajā skolā.
Viņa norāda, ka Dižstroķu muiža bija viena no 11 pašreizējā Vecpils pagasta muižām un pusmuižām. Saglabātas vai saglabājušās vien daļa.
”Vecpils un apkārtne ir maģiska vieta arī pasaules mērogā – ar dižkokiem, ūdens avotiem, jau daudzajām muižām un pusmuižām.
Domāju, ka tās te savulaik tik daudz bijušas, jo vilināja Vecpils apkaimes reljefs.”
Dižstroķu muižas īpašumu, kur atrodas palīgēkas, iegādājās pirms gadiem kāds uzņēmējs, bet ne no mūspuses, šķiet, no Rīgas. Gribējis saimniekot ar vērienu – upeņu laukus iestādīja, turēja gaļas liellopus. ””Saulcerīšos” kādreiz bija muižas pārvaldnieka māja,” piebilst novadpētniece.
”Tas arī tiesa, ka Dižstroķu apkārtnē ir daļa no Vecpils pagasta dižkokiem, daudzi atklāti samērā nesen. Mēs apzinām savu vēstures un kultūras mantojumu. Mēs, pagasta entuziasti, esam arī nodibinājuši biedrību, kas rūpējas par Vecpils kultūras pieminekļu saglabāšanu. Gribam sameklēt un uzturēt kontaktus ar muižas sākotnējo īpašnieku pēctečiem. Ar trīs no tiem izdevies nodibināt attiecības,” uzsver Dz. Lāce.
”Kas cits rūpēsies par lauku īpašās auras un vietu saglabāšanu, ja ne paši?!” pauž novadpētniece.
UZZIŅAI
Dižstroķu (Strocken, Strohen) pils un muižas saimniecības komplekss veidots ilgā laika posmā kopš 17. gadsimta vidus. Muižas pils celta 18. gadsimta beigās, tās bijušo atrašanās vietu var noteikt pēc lielceļa malā esošās brīvās lauces. Līdz mūsdienām saglabājies 5 hektārus lielais muižas parks.
Lauces dienvidu nogāzē pils priekšā atradās vairākas strūklakas. Saglabājušies daži to baseini, kas tagad atrodas pa kreisi no piebraucamā ceļa un ir aizaugoši dīķi. No muižas aprakstiem zināms, ka ziemā baseinos tika sašķūrēts sniegs, lai ilgāk pietiktu ūdens strūklaku darbināšanai.
Avots: www.zudusilatvija.lv
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.