Vikingu laivās rītausmā

A. Elere ilgus gadus strādājusi ar koriem un ansambļiem. ”Kad biju jaunāka, man patika viss enerģiskais. Tagad gribas rakties mūsu tautas stāstā, iedziļināties, kas bijis Grobiņā, kur strādāju jau divdesmit gadus. Nolēmu, ka Latvijas simtgades dziesmu svētki man ar koriem būs pēdējie. Lai nāk vietā jauni cilvēki. Gribas kaut ko mierīgu, pašai vairāk priekš sirds,” viņa stāsta.

Tā kā skolā ir mūzikas programma bērniem un Grobiņā vispār dziedošu cilvēku ir daudz, radusies doma ķerties klāt pie pašu dziesmu pūra. ”Mums šeit, Grobiņā, taču ir vikingi un kurši, liela vēsture. Nodomāju, ka mēs varētu sākt ar ūdens tēmu. Vai vikingi ir dziedājuši, par to neviens neraksta, bet cilvēki ir dziedājuši visos laikos, kavējuši sev laiku gan priekos gan bēdās,” ideju atklāj vadītāja.

Savu ieceri Anita izteikusi Grobiņas kultūras darba organizatorei Inesei Gustai. ”Viņa ieinteresējās, izveidojām pirmo programmu ”Saules raksti ūdenī”. Pirmā uzstāšanās bijusi pavasarī tepat skolā pensionētajiem skolotājiem. Un tad uznāca kovids… Labi, ka bijusi iespēja Grobiņā un Dubeņos nosvinēt saulgriežus. ”Bijām laivās dīķī, tur mums bija skatuve. Gribējām dziedāt pulksten 4.40 no rīta, kad saulīte lēca, bet diemžēl valstī bija ierobežojums – pasākumi tikai no pusseptiņiem. Izbraucām un pašas nodziedājām austošās saules dziesmu pilnīgā krēsliņā, klusumā un mierā. Tad varēja redzēt cilvēku sajūtas, ka visiem ir asaras acīs. Tas bija piepildījums. Meitenes teica, ka Līgo vakarā nekas vairāk neesot prasījies. Skatītāju bija daudz, varēja redzēt, ka cilvēki dzied līdz,” atceras Anita.

Astoņas brangas dziedātājas

Pašlaik kolektīvs uzstājas kā ”Kuršu sievas” un instrumentālā grupa. ”Man ir burvīgi kolēģi, īpaši priecājos par Agitu Ēķi, kas spēlē kokli, jo šis instruments mūsdienās atdzimst. Klāt nāca manas devītās klases meitenes – Marta flautu apgūst un Hilda vijoli. Pauls ir sestajā klasē, bet jau ļoti labi var spēlēt sitamos instrumentus. Skolotājs Ainars Pūpols pienāk klāt ar basu, viņš arī uzņēmies vadīt instrumentālo grupu un piestrādā pie aranžējumiem. Ainars arī uzrakstījis dziesmu Grobiņai, kas saucas ”Dzērves”. Man vairāk paliek vokālie aranžējumi. Taču jāsaka, ka mums viss top kopā. Kad sākam dziedāt, kāds iesaka: ”Varbūt tur šitā?” Tad Agita saka, ka varbūt viņai te ar koklīti tā,” stāsta vadītāja. ”Astoņas brangas dziedātājas”, kā viņa saka, dzied trīsbalsīgi, veido arī burdona dziedājumu.

Repertuārā ir ne tikai latviešu tautas dziesmas, bet arī tautā iemīļotas ziņģes un autordziesmas. Jauno programmu valsts svētkiem grupa gatavo ar dziesmām par latviešu zemīti, par mūsu mūžu, par to, kā mums ir klājies. Kolektīvam pasūtīti nepieciešamie mūzikas instrumenti un top kuršu tērpi, kurus finansē Grobiņas novada pašvaldība. ”Saņemam lielu atbalstu, lai varētu strādāt. Lai tik nepatraucē slimības… Ir ieceres doties koncertēt uz blakus novadiem,” pastāsta A. Elere.

Dibinot ansambli, atsaukušies cilvēki, ar kuriem kopā Anita jau darbojusies korī. ”Nāca tie, kurus uzrunāja mūsu dziedājums un izpildījuma veids. Jauniešiem patīk spēlēt tautas mūziku un koncertēt. Dalībnieki ir no visdažādākajām jomām – skolēni, skolotāji, bērnudārza audzinātāja, kultūras darbiniece, pensionāre un pārdevēja,” savējos raksturo Anita.

Kontaktā ar stihijām

Pirmie uz mēģinājumu klāt ir mūziķi, kuriem jāsagatavojas, tad cita pēc citas dziedātājas sanāk smaidīgas un priecīgas. Mūzikas skolotāja Aida Kupiča ”Kuršu sievās” nokļuvusi ar kolēģes Anitas starpniecību. Sākušas kopā dziedāt jau tad, kad A. Elere vadīja ansambli. ”Pamazām viss pārmantojas un aiziet no gada uz gadu. Mani visvairāk saista kopā būšana, sabiedrība un izraušanās no mājas vides. Pēc spēka dziesmām aizejot mājās nevis miers iestājas, bet ir štimungs, gribas vēl visu ko sadarīt. Citreiz, kad mierīgās dziesmas dziedātas, tad ir mierīgi,” viņa pastāsta.

Pauls Skābardis atzīstas, ka spēlē instrumentālajā grupā tāpēc, ka skolotāja teikusi atnākt, taču esot daudz labāk, nekā mājās sēdēt. Puika mācās mūzikas novirziena programmā. ”Sākumā gribēju ģitāru spēlēt, bet tai gadā nebija, bija bungas. Tā man tās patīk,” pastāsta zēns. No tautas dziesmām viņam patīkot dažas, jo mīļākā mūzika esot roks.

”Šajā laikā, kad iet grūti, šīs dziesmas visiem dod spēku,” atzīst A. Elere. ”Mēs arvien vairāk rokam tajā pūrā dziļāk, sākam pētīt rituālu dziesmas. Kā es saku – meklējam kontaktu ar visām stihijām. Dziesmu būtību mēs pārrunājam, izprotams, kāpēc vajadzētu kādu pantiņu dziedāt klusāk, bet citu – skaļāk. To darām, lai vārdus iznestu, lai saprastu, ko gribam cilvēkiem pateikt.”

Vai tad pie sievām vīri nav gaidīti? ”Sākām sievas, bet nu jau, kad runāju vai rakstu, uzrunāju – mani mīļie kuršu sievas un vīri! Ir viens liels vīrs un viens mazāks vīrs, bet dūšīgs. Aicinām jebkuru, kam patīk latviešu meditācija, latviešu spēka dziesmas. Nekādu konkursu netaisām, dziedam no sirds,” skaidro Anita.