– Kā klājas folkloras kopai, kurai rit jau trešais gadu desmits?

– “Traistēni” sākās kā bērnu kolektīvs, kad skolotāja Līvija Jansone to nodibināja, un tāds tas bija labu laiku. Redzēju, kā kopa nodibinājās, bet tajā brīdī aktīvi nedarījos. Es to pārņēmu tad, kad skolotāja aizgāja projām.

Mēs darbojāmies ļoti aktīvi, rīkojām Ūsiņus, Miķeļus, Meteņus, bet tad tas mazliet norima. Pēc tam man bija talantīgi bērni, daži ieguvuši Stāstnieka ķēniņa titulu, bija Diždižie dziedātāji.

Bērni ar folkloru vairs daudz nenoņemas, un es arī īpaši necenšos viņus savai ticībai pievērst.

Šobrīd – līdz 15 bērniem. Kuri grib un kurus mammas sūta, tie nāk, darbojas.

Mēs atzīmējam gadskārtu godus, mēģinām savilkt senos laikus ar mūsdienām. Stāstu, ka dziesmu svētki ir brīnišķīgi un tiem jāgatavojas. Bet brīžiem šķiet, ka arī ar dziesmu svētkiem vairs nevar ieinteresēt.

– Taču pastāvat!

– Pirms gadiem aktīvas dziedošās meitenes paņēma uz kopu līdzi savas mammas dziedāt, un pirms kādiem desmit gadiem izveidoju pieaugušo kolektīvu. Tad mēs atkal bijām aktīvi.

Bet palēnām bērni cits pēc cita pabeidza Krotes skolu, aizgāja uz citurieni. Daži pa brīžam atgriežas, bet daži ne.

Kad vairs bērna nav kopā, mamma kādu gadu padarbojas, tad arī viņa aiziet projām. Skolotājas, kas dziedāja, aizgāja strādāt uz Liepāju, un arī viņu vairs nav, jo nevar izbraukāt.

Nu esam kādas desmit pieaugušas dāmas un darbojamies, lai Krotē nepaliek tukšums. Mums ir dalībniece Inta Ūtēna, viņa saka: “Lai Kroti dzird.”

Es domāju, ka tas ir daudz, ja kaut viens cilvēks to grib.

Krote kādreiz ir skanējusi gan ar zaļumballēm, gan teātriem un deju kolektīviem, bet tagad nav nekā. Tukšums.

Ja vajag, lai kāds nāk palīgā sakraut malku, tad nav, ko aicināt. Tāpēc, ja esam mēs, desmit sievas, tad – lai Krote skan, lai varam kaut kur izbraukt un izvest Krotes vārdu!

– Ko jūs dziedat?

– Tautas dziesmas. Krotē pierakstītas nevar atrast, un tad nu dziedam Bārtas dziesmas, Aizvīķos, Aisterē un Vecpilī pierakstītas dziesmas.

Bērni stāsta pasakas un notikumus; viņiem ir jāmācās runāt. Es vienmēr saku tā: “Jūs nekļūsiet par aktieriem, bet tas, ka varēsiet iziet nākamajā skolā klases priekšā un pateikt: “Labdien, mani sauc Līga, un es nāku no Krotes,” jau būs daudz. Tu nestāvēsi ar nodurtu galvu.”

Bērniem – nebaidīties no publikas, un sievām – lai mēs Kroti saglabātu.

Gatavojamies folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu skatei. Ja to izturēsim, tad tiksim uz starptautisko folkloras festivālu “Baltica”. Kādos trijos esam bijušas.

– Kā radās mīlestība pret folkloru?

– Es biju pavisam mazmazītiņa, trīs četrus gadus veca, kad opaps man lasīja pasakas, mamma dziedāja tautas dziesmas. Mūsu mājās ir stāstītas teikas un nostāsti par Kroti.

– Cik bērnu ģimenē augāt?

– Man ir māsa Īrisa, viņa sešus gadus par mani jaunāka un ir citādāka. Es mācījos filologos, viņa – fizmatos, matemātiķos, un tā ir liela atšķirība.

Man gribējās mācīties medicīnu, bet pilnīgi nepadevās ķīmija. Es biju gudra meitene, toties arī paslinka.

Ja uzreiz ar pirmo šļācienu nepalika prātā, tad arī neiemācījos. Kā mans tēvs teica: “Nu, kas tu par dakteri? Varbūt kāda žurnāliste…” Tāpēc – filoloģija.

– Šajā jomā arī strādājāt?

– Nē, daudzus gadus Krotē – par kultūras darbinieci. Sāku gan skolā par skolotāju, bet šis darbs ir ļoti grūts, nu, ļoti.

Nav nekā briesmīgāka kā mācīt! Par divdabja teicienu, par Vanadziņu, kā viņš sēž jūras malā un kustina savas kājiņas. Mēģināt uzzīmēt bērnam priekšā to gleznu, lai viņš vizualizē.

Nu, kā tu vari nemācīties? Citam galva labāka, citam sliktāka, bet kā var negribēt uzzināt? Es to nespēju saprast. Trīs gadus nostrādāju, vairāk nevarēju.

 Tad paliku Krotē par tautas nama vadītāju, jo es vēl mācījos arī par masu pasākumu režisori. Kultūras darbā nostrādāju gandrīz tik ilgi, kamēr padomju vara beidzās.

– Kas tajā darbā bija skaistākais?

– Visu laiku būt ar cilvēkiem. Man likās, ka tas varbūt bija mans aicinājums. Es jutos te piederīga, taisīju pasākumus.

Rīkoju Ziemassvētkus un Jāņus, nepievēršot uzmanību, vai tie ir atļauti. Vienkārši izlikos to nemanām.

Tajā laikā partijas komitejas komisija brauca pieņemt koncertus. Man bija Ziemassvētki ar visām tautas tradīcijām, mūsu jaunie cilvēki darbojās pa skatuvi.

Partijas komiteja par to neko neteica, noskatījās, un viss bija labi. Es nezinu, kāpēc tā notika, varbūt mums vienkārši laimējās.

Visos Jāņos Krotē spēlēja vokāli instrumentālais ansamblis, cilvēki dancoja, vārdu sakot, dzīvojām. Neviens neiedomājās, ka ir īpaši nospiests, lai gan bija maz naudas un daudz jāstrādā.

Kas dzēra, tas dzēra, kas strādāja labi, tas strādāja labi, kas slinkoja, tas slinkoja – viss notika.

– Kuras ir bērnības mājas?

– Ā, nu tas atkal ir sarežģīti… Manas mājas, no kurām mūs 1949. gadā izlika, bija starp Bārtu un Paplaku, saucās “Akmentiņi”.

Kad atguva īpašumu, es nepratu tam cilvēkam, kurš tur bija kolhoza gadus nodzīvojis, pateikt, ka tur gribu iet un man tur labi. Bet viss kārtībā.

Mans tēvs Raimonds Brumaks bija skolotājs. Viņu no Virgas skolas, kurā strādāja, pārcēla uz Kroti. Tad mūs ielika mājā, no kuras 1949. gadā cilvēki bija izvesti.

Un no turienes mana atmiņa ir, ka uz galda uzklāta avīze “Cīņa” un es no tās mācos lasīt, opaps man lasa priekšā pasaku no vecās pasaku grāmatas. Tas bija tāds sarežģīts laiks.

– Pastāstiet par saviem vecākiem!

– Tēvs pirms kara Liepājā mācījās ģimnāzijā un pēc kara pabeidza pedagoģisko skolu. Tā bija tāda skola, uz ko visi varēja aiziet mācīties, jo bija vajadzīgi skolotāji.

Tēvs būtu mācījies arī droši vien filologos vai filozofos, bet atnāca karš, māju atņemšana, un dzīve samaisījās.

Mamma Elza Brumaka arī bija skolotāja, kaut gan bija Kazdangā mācījusies par saimnieci, lai varētu saimniekot savā mājā. Mamma konsekventi nemācījās krievu valodu un tās dēļ no skolas aizgāja.

– Neskatoties uz pieredzētām grūtībām, jūsu sirds nav nocietinājusies.

– Saprotiet, es nevienu brīdi nejutu, ka man bija grūti. Bija jāēd rupjmaize ar cukurbiešu sīrupu – ēdu. Kad atnācām no “Akmentiņiem” dzīvot uz “Gulbjiem”, skolotājiem nebija brīv lopus turēt, un mums gotiņas vairs nebija.

Nebija piena, ko dzert, – nekas. Es ļoti vienkārši to uzņēmu, neiedomājos, ka vajadzētu būt citādāk.

Pieaugušie noteikti runāja, kas notiek, kurus radus izveda, bet es to nejutu, es vienkārši augu.

– Atceraties kādu bērnības epizodi?

– Ai, to tik daudz! Mēs no “Gulbjiem” atnācām dzīvot uz skolu. Tā kā tepat arī mācījos, gumijas zābaki man nebija vajadzīgi. Visiem tie bija, bet man – šņorējami līdz potītei.

Taču kā tie gumijas zābaki spīdēja, un kāda tiem silta iekšiņa, kā es tos gribēju! Un kādā reizē man nopirka. Nu man bija zābaki!

Izgāju laukā sētā. Ceļam pāri – dīķītis, un es ar saviem zābakiem pirmajā dienā dīķī dubļos iekšā, tie piesmelti pilni.

Kur nu vairs smukie zābaki ar sarkano oderīti? Izmazgāja, izžāvēja, bet mamma droši vien bija bēdīga.

– Vai esat auklējusi savus mazbērnus?

– Elziņa pie manis dzīvojās. Vecāki bija jauni, vēl mācījās Rīgā, un bērniņš pie manis. Minjona dzimusi 1993. gadā, tas bija trūcīgais, šausmīgais laiks, un viņa arī dzīvojusi pie manis laukos, kādu gabaliņu mācījās Krotes skolā, jo mammai Liepājā vienkārši nebija naudas, nebija darba.

Žēluma gals, kā mums gāja. Bet visi izmācījās, kaut kā izdarījās.

Šodien bērni ļoti daudz strādā, īpaši meitas, lai nopelnītu kaut cik pieklājīgu pensiju, jo dzīve Rīgā ir ļoti dārga, bet īpašumu mums nav. Mazbērni par to vēl nedomā.

– Jūs ar jaunajiem saprotaties?

– Es saprotu, ka esmu cita gadsimta cilvēks, man ir cita domāšana un ar to nav jālien mūsdienās. Tajā pašā laikā man gribas mācīties klāt.

Es zinu, ka polkas solis jāmāca tā un mute jātaisa vaļā tā, bet tagad dejo arī īru dejas. Ir jāskatās no jaunajiem un jāmācās no pasaules, jo mēs tajā dzīvojam un robežas ir vaļā.

Nevar tikai savā burbulītī un teikt, ka esmu tik lepns un tik tautisks, pasarg Dievs, ko citu!

Mums jāmāk visiem sadzīvot.

– Kā vadāt tumšos garos vakarus?

– Ir grāmatas, televizors, uz kuru jārājas, jo tas tiešām neko nerāda. Agrāk, kad bija Streipa raidījumi, man māsa teica: “Nu, ko tu skaties?” Es atbildēju, ka man jau nav svarīgi, ko viņi runā, bet lai es neaizmirstu, kā veidot pieklājīgus teikumus, jo man vienai vakaros nav, ar ko runāt.

Es televīzijā ieslēdzu diskusijas, “Preses klubu”, skatos, kā viņi māk apturēt viens otru.

Nevēlos kādam piekrist vai nepiekrist, bet gribu dzirdēt smuko latviešu valodu, lai to neaizmirstu. Nesaku, ka runāšu citā valodā, bet varu taču arī izteikties vienkāršos nepaplašinātos teikumos.

Varu vienkārši pateikt: bērzam dzeltenas lapas. Vai: bērzs manas skolas priekšā met savas dzeltenās lapas uz melnās taciņas, pa kuru skrien mazu bērnu kājiņas. Teikumu var visādi pateikt.

Galvenokārt es tieku galā ar grāmatām un nomāktību nejūtu. Kad aizbraucu uz Rīgu, mani aizved uz kādu izrādi.

Uz Liepāju tagad sarežģīti aizbraukt, jo tur man vairs neviena nav un tad, kad es noskatos teātri, tad nav, kur palikt pa nakti.

– Jums teātris patīk?

– Jā, bet tagad – ne tik ļoti. Kad klājās grūti, man pietrūka senās operetes, kas stundu vai divas aizved vieglā noskaņojumā.

Māsa skatās Hermaņa izrādes, bet man ne visur patīk tikai kustības, brīžiem gribas dialogus, brīžiem – intrigas, lai viss pa druskai.

– Ar māsu ir siltas attiecības?

– Ar Īrisu katru svētdienas rītu apmēram stundu runāju pa telefonu. Viņa dzīvo Ķemeros. Mums par daudz ko ir pretēji uzskati – gan par literatūru, gan politiku un valstsvīriem –, tad brīžiem abas skaļi aurējam pa telefonu (smejas).

Mēs nečupojamies, nebučojamies, reti tiekamies, tāpēc ka man nav ne mašīnas, ne šofera tiesību, es nekur nevaru aizbraukt.

Un, tā kā pēdējā laikā man sāp kāja, ir sarežģīti arī tikt uz Rīgas autobusu. Tāpat jāmeklē kāds, kurš mani aizvedīs līdz šosejai.

– Dzīvojat Krotes centrā?

– Jā. Kad kolhozs cēla ciematu piecdesmitajos gados, mana mamma arī uzcēla mājiņu. Tagad jau tā veca, bet ir.

Man tāda lauksaimnieciska darīšana – malka jāgādā un jākurina, āboli jālasa un kartupeļi jāaudzē. Mēs izaudzējam tik daudz, lai man un meitām rudenī pietiek, bet pa ziemu nopērkam.

– Vai jūtaties laimīga?

– Ja mani bērni un mazbērni ir veseli, tad esmu laimīga.

Man vairāk gribētos cilvēkos redzēt labestību, sapratni, izpratni vienam par otru. Gan bērnos, gan pieaugušajos – piedošanu, prasmi atvainoties.

Un nebaidīties teikt labus vārdus. Tos nekad par daudz nevar pateikt, bet uzbrēkt var ļoti vienkārši. Lai būtu sadzīvošana.

Un domāju, ka tas labākais, kas mums apkārtnē pieejams, ir “Traistēni”. Mūsu kundzes, kas pašas cep maizi un atved visām. Ne jau tāpēc, ka mēs būtu bez maizes, bet tāpēc, ka tā ir mūsu kopība.

Vizītkarte

Līga Strēle

• 77 gadi.
• Divas meitas – Ieva un Selēna. Trīs mazbērni – Elza, Arturs, Minjona.
• Strādā savā pirmajā skolā.
• Dzīvo viena ar kaķi.
• Uzskata, ka ir svarīgi, lai cilvēks justos brīvi un viņam būtu, ko teikt.
• Grib piedalīties festivālā “Baltica 2025”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.