liepajniekiem.lv
Kaut no mājām viņa vairs tikpat kā neiziet, piekrita doties uz Valdas Jēriņas leļļu muzeju, kur nelielas svinības sarūpēja Dienvidkurzemes novada pašvaldība.
Dāvanā – ziedi, laba vēlējumi un torte ar gadu skaitli, kādu izveidot gadās reti kuram konditoram.
Darbus nešķiroja
Svētku viesi atcerējās, ka pirms gada A. Aniņa solīja tikšanos 101. jubilejā, tā ka vārdu turējusi.
“Izskatāties vēl labāk nekā pērn, un lai jums veselība, skaidrs prāts, dzidras acis un prieks par katru dienu! Lai miers sirsniņā!” cienījamajai jubilārei vēlēja pašvaldības un biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” pārstāvji.
Viņi gribēja izzināt ilgdzīvošanas recepti. Tā prasīta jau 100. jubilejā, bet varbūt pa gadu kas mainījies?
Jubilāres atbilde bija nopietna: “Jāstrādā! Vajag daudz strādāt! Kas tik nav darīts, viss kaut kas… Pat nezināju, ko nozīmē atvaļinājums.
Ja es varētu paiet, tad strādātu vēl tagad.”
Taču paiet viņa var labi. Aizputes pilsētas pārvaldes vadītājs Artis Čanders atzina, ka, ieejot ēkā, tik tikko jubilāri panācis.
A. Aniņa par savu mūžu sacīja, ka visu tā uzreiz nevarot izteikt, tomēr dzīves grāmatu pāršķirstīja.
Dzimusi un skolā gājusi Kuldīgas rajona Ēdolē, pabeigusi sešas klases, pēc tam septīto – neklātienē. Aizputē sākusi dzīvot 1959. gada 15. aprīlī, uzaicināta strādāt par grāmatvedi.
Šajā profesijā bijusi ar pārtraukumiem, sākusi Ēdolē, kad tur nodibināja mazo kolhozu. Viņu šim darbam izraudzīja, tad nosūtīja uz kursiem Rīgā, tā apguva vispirms vienkāršo, vēlāk dubulto grāmatvedību.
“Mēs jau spriežam, ka saistībā ar skaitļiem arī ir viņai gaišs prāts. Spēj pastāstīt daudz ko,”
vēlāk portālam teica sociālā darbiniece Aizputē Valda Mužilovska. Viņa laiku pa laikam apciemo A. Aniņu.
Jubilāre strādājusi arī citviet, ieskaitot smagus lauku darbus. Gājusi mežā gādāt malku un muguru liekusi kolhoza lauku brigādē, bet Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijā bija ienācis vācu karaspēks, jaunā Anna Ventas krastā raka tranšejas.
“Kad Alsungas apriņķi likvidēja, mani aizsūtīja par grāmatvedi uz Gudeniekiem. Tur apprecējos, tad aizgāju atpakaļ uz Ēdoli, kur strādāju arī pienotavā,” jubilāre šķetināja notikumus.
“Kad pienotava nodega, es gribēju iekārtoties darbā Liepājas cukurfabrikā, bet neizdevās, un tad atbraucu uz Aizputi, kur arī paliku.”
Grib palikt savā dzīvoklī
Sociālajai darbiniecei V. Mužilovskai rūp, kā klājas A. Aniņai, lai gan vairāk ar jubilāri saistīta aprūpētāja Inese Šenkevica.
Viņa ir no biedrības “Latvijas Samariešu apvienība”, no kuras pašvaldība pērk pakalpojumu – veco vientuļo cilvēku aprūpe mājās.
“Apsverot fiziskās iespējas, viņa nedodas ārpus mājas, tikai uz dušas mašīnu, tāpēc sākumā nepiekrita arī doties uz savas jubilejas svinībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dzīvo trešajā stāvā,” pastāstīja V. Mužilovska.
“Tad es uzreiz devos pie Annas un stāstīju, ka viņai būs ne tikai iemīļotais sunītis Amors, ko aprūpēt un kam vārīt ēdienu, ne tikai televizors ar iemīļotām asa sižeta filmām un laikraksti, bet arī jauni iespaidi. Būs vēl, par ko domāt. Varēs atcerēties, kas notika un kādus cilvēkus satika.
Un tad viņa teica, ka esot pārdomājusi – braukšot.”
A. Aniņa apsolījusi arī nākamgad doties uz Latvijas simtgadnieku salidojumu, kas notiks aprīlī Ropažu novada Ulbrokā.
Var tikai priecāties par viņas pozitīvismu, teica sociālā darbiniece un piemetināja, ka katrs varētu vēlēties lielā vecumā saglabāt tikpat skaidru prātu, būt tikpat saprātīgs un jauks pret citiem.
“Šobrīd Anna dzīvo viena, pie viņas trīsreiz nedēļā aiziet aprūpētāja uz divām stundām un palīdz tikt galā ar mājas darbiem. Atnes produktus, izmazgā veļu, nogriež matus, palīdz nomazgāties. Palaikam ieiet kaimiņiene, lielākoties vakara stundās, kad mājas aprūpe nav pieejama.
Taču ilgstošu aprūpi Anna nevēlas,”
ne tikai V. Mužilovska zina, ka 101 gadu vecā seniore grib dzīvot savā dzīvoklī, nevis pansionātā. Viņa pati pārvietojas pa istabām, vāra ēst sev un Amoram, tā ka nav, par ko uztraukties.
“Pagājušajā gadā 100. jubilejā viņa teica, ka gribētu nodzīvot līdz nākamās vasaras jaunajām zemenītēm. Un tagad, kad zemenītes jau pārvarētas, mēs sakām: noteikti tiksimies nākamgad 7. decembrī, lai kurā dienā tas iekristu!” novēlēja V. Mužilovska.
Svētki noslēdzās ar ekskursiju, kuru sagādāja Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Jankovskis, ko A. Aniņa pazīst. Viņa vecmāmiņa kādreiz dzīvojusi tajā pašā mājā.
A. Jankovskis izvadāja jubilāri automašīnā pa Aizputi apskatīties, kā pilsētu atjauno.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
