Akcijā piedalījās arī Dzērves pamatskola Cīravā, Krotes Kronvalda Ata pamatskola, Rucavas pamatskola un citas Latvijas skolas.

Kalētu Mūzikas un mākslas pamatskolas direktore Inga Sedola norāda, ka akcijā piedalās pēc Rīgas Katoļu ģimnāzijas vecāku aicinājuma.

“Šo aicinājumu būtībā saņēma visas skolas. Man gan šķiet, ka samērā maz skolu atsaucās un piedalījās akcijā, lai gan šis

slēgšanas vai reorganizācijas drauds pastāv un tas var skart jebkuru no mums jebkurā brīdī,”

pauž skolas direktore.

Šobrīd gan Kalētu Mūzikas un mākslas pamatskolai nekas nedraud.

I. Sedola atzīst, ka jūtas pateicīga Dienvidkurzemes novada pašvaldībai par to, ka Kalētos vēl joprojām ir skola, kurā var iegūt kvalitatīvu izglītību pirmsskolā, pamatizglītībā un profesionālajā ievirzē.

“Nav tā, ka mēs paši par kaut ko satraucamies, šis pasākums ir vairāk par to, kas notiek pārējā Latvijā. Un

man ir tiešām liels prieks, ka arī vecāki atsaucās un tie, kas varēja, – atnāca, jo tas parāda, ka viņiem rūp,”

pastāsta direktore.

“Mēs priecājamies par ļoti labu sadarbību ar pagasta bibliotēku, tautas namu un pārvaldi, kā arī vietējo kopienu un sakām lielu paldies visiem vecākiem un pagasta iedzīvotājiem, kas šodien bija atnākuši, lai kopā ar bērniem un skolas darbiniekiem nodziedātu Latvijas himnu kā cieņas un patriotisma apliecinājumu mūsu zemei,” savā uzrunā teica I. Sedola.

Izrādīt atbalstu ieradās arī dažas skolas bijušās, nu jau pensijā aizgājušās skolotājas.

Agrita Otaņķe, kura skolotājas amatā ir nostrādājusi 40 gadus, atzīst, ka saprot un situāciju var pieņemt tad, ja pārmaiņas vai slēgšana ir nepieciešama skolām, kurām nav vairāk par 30 skolēniem.

“Bet mēs jau arī kādreiz esam bijuši uz jautājuma zīmes, un mums bērni šeit ir vairāk nekā 100.

Protams, tā tas ir, ka mazākā pagasta skolā ir sliktāks kontingents nekā pilsētā, bet te vismaz var kārtīgi pastrādāt ar tiem bērniem, kuriem tas ir nepieciešams. Lielajās skolās, kur klasē mācās 30 bērni, tas nav iespējams. Šeit skolotājiem ir iespēja kādu bērnu arī pavilkt līdzi,” norāda A. Otaņķe.

Pensionētā skolotāja Irisa Auzniece piebalso, ka situācija mūždien mainās, tāpēc ir grūti apzināties, kurai skolai kaut kas draud.

“Un nav arī tā, kā mēdz teikt, – ka laukos bērni ir ar zemāku attīstības līmeni.

Tā vienkārši nav taisnība, jo arī laukos dzīvo un mācās inteliģentas ģimenes ar bērniem.”

Pensionāre Elena Budriķiene, kura ieradās atbalstīt mazbērnus, uzskata, ka svarīgi ir domāt arī par to, ka, ja kādu skolu slēdz, tad tas nozīmē, ka šiem bērniem uz skolu nāksies mērot daudz ilgāku ceļu.

“Tie ceļi jau nemaz nav tik labi. Pēc ilgas kratīšanās autobusā bērns jau nemaz vairs nevar koncentrēties uz mācībām. Un, aizbraucot kaut kur, kur klasē būs vairāk nekā 30 bērni, tas mobings būs tikai lielāks nekā mazās skolās. Tur tas bērns tik viegli nevarēs pieiet pie skolotājas un situāciju atrisināt, jo skolotājai nav tik daudz laika, lai pievērstu pastiprinātu uzmanību visiem bērniem.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.