Elēna kopā ar vīru Gunti audzina trīs pieņemtus bērnus, un visvairāk uzmanības šobrīd prasa trīsgadīgais Aleksis. Puisītis jau daudz vests pie ārstiem, bet līdz labai veselībai viņam vēl ejams tāls ceļš.

Elēnu sastapām labdarības pasākumā, kurā Grobiņas uzņēmēju klubs bija sapulcējis piecas kuplas audžuģimenes no dažādām Dienvidkurzemes vietām.

Siseņu ģimene dzīvo Priekules pagastā, un viņu mājās šobrīd aug trīs Elēnas vecākās māsas bērni – mazais Aleksis, kas ir aizbildniecībā, kā arī viņa desmit gadus vecais brālis un trīspadsmitgadīgā māsa.

“Mums klājas labi – audzējam arbūzus un visu citu, ko vien var izaudzēt. Turam gaļas putnus – vistas, tītarus un pīles –, bet dīķī audzējam zivis. Katram bērnam ir sava siltumnīca, kur aug tomāti, gurķi un vēl daudz kas cits.

Mums visiem patīk darboties, esam čakli rūķīši,”

stāsta Elēna.

Viņa ir mājsaimniece, savukārt vīrs Guntis strādā ugunsdzēsējos un papildus arī celtniecībā.

Siseņiem pašiem ir trīs atvases – 21, 18 un 15 gadus veci –, un viņi ļoti labi izturas pret ģimenē pieņemtajiem bērniem.

Elēna ar lepnumu stāsta: “Visi ir forši izauguši, patstāvīgi, tāpēc neesam atkarīgi ne no viena. Svētkos sēžamies pie viena galda, tad atbrauc arī abas omes – gan mana mamma, gan vīra mamma.

Pie mums visiem pietiek vietas.”

Ģimenes lielajā mājā ir sešas istabas. Kad auga viņu pašu bērni, visās skanēja čalas un valdīja dzīvesprieks, bet, kad tie izauga, namā iestājās neierasts klusums. “Tas miers šķita pat mazliet nemīlīgs,” atceras Elēna.

Līdz ar māsas bērniem mājās atkal ienāca dzīvīgums. “Kad vakarā apsēdies uz dīvāna, dzirdi smieklus. Sestdienās rīkojam kino vakarus, skatāmies multenes, ēdam popkornu un picas,” tā ir viņas vienkāršās laimes recepte.

Elēnas iejūtību, līdzcietību un atsaucību veidojuši apstākļi, kādos pati uzaugusi. Lielu iespaidu atstājuši arī līdzās esošo cilvēku likteņi.

“Mēs mammai bijām četri; viena māsiņa saslima un nomira 16 gados, palikām trīs. Tagad man ir brālis un vecākā māsa, kuras trīs bērniņus audzinām mēs ar vīru, bet šie viņai nav vienīgie, Aleksītis ir septītais. Divus vecākos izaudzināja mana mamma, divi dzīvoja audžuģimenē.

Man par bērniem sāpēja sirds, un tad sāku domāt – cik ilgi viņus vedīs prom, ir kaut kas jādara, lai viņi varētu dzīvot pastāvīgā ģimenē,

un tā viņi nokļuva pie manis. Nu ir četri gadi, kopš dzīvojam kopā, par viņiem rūpējamies, un viss ir labi.”

Draugi un paziņas bieži jautājot Siseņiem – kā viņiem var būt tik daudz enerģijas, lai visu paspētu? Elēna pasmaida un atbild, ka to dod vienkāršas lietas: “Mani atslābina puķes – esmu īsta puķu sieviete un audzēju vairāk nekā 200 dāliju. Un pietiek vien paskatīties uz bērniem, kas skrien pa sētu, lai sirds piepildītos.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.