Viņi iecerējuši mūspusē atgriezties arī nākamvasar, lai turpinātu ievākt informāciju topošajai grāmatai un filmai ar novadnieku atmiņām.

Kopumā ekspedīcijas laikā notikušas vairāk nekā 40 intervijas ar vietējiem iedzīvotājiem.

Portālam liepajniekiem.lv bija iespēja būt klāt pētnieku vadītajā sarunā ar katoļu priesteri Andri Vasiļevski.

Garīdznieku iztaujāja gan par Aizputes reliģisko daudzpusību, gan arī par suitiem un viņa kalpošanas laiku Alsungā.

Pēc intervijas J. Kursīte atzina, ka saruna bijusi ļoti emocionāla, jo A. Vasiļevski profesore cieši saista ar suitu atmodu. Komanda ciemojusies arī citu konfesiju baznīcās, pastāsta pētniece.

“Kristietība un folklora nav divas kaimiņienes, kas nesadzīvo. Tās ir divas kaimiņienes, kas ravē vienu kopīgu lauku.

Mēs kalpojam kaut kam augstākam, ne vienmēr to apzinoties,”

pētniece uzsver.

Tradicionālo kultūru un cilvēku dzīvesstāstus J. Kursīte ar dažādiem kolēģiem pēta kopš 1999. gada.

Šajos gados esot pabijuši visos Latvijas novados, taču ir Latvijas teritorijas, kur folkloristi atgriežas visbiežāk – Latgale un Kurzeme.

“Pēdējie gadi ir pagājuši pētot Līvānu, Preiļu, Balvu, Daugavpils pusi, bet uznāca ilgas pēc Kurzemes, kur ir būts gan pie suitiem, gan pie kuršu ķoniņiem, gan Dundagā un citviet,” J. Kursīte pastāsta.

Šoreiz pētniekus uzrunājusi Kazdanga ar barona Manteifela un latviešu zemnieku attiecību dramatisko vēsturi.

Kazdanga bijusi sākumpunkts, kur izpētīt, kas noticis ar cilvēkiem, kādas atmiņas ir par slaveno Kazdangas tehnikumu, gribējuši ko vairāk uzzināt par cīravnieci Minnu Freimani.

“Iespējams, viņa bija viena no pirmajām meitenēm, kas ieguva izglītību Dzērves skolā.

Sākumā tika pieņemta par istabeni pie Cīravas muižnieces, pēc tam jau par mājskolotāju bērniem.

Tad apceļoja puspasauli un rakstīja savu ceļojumu stāstus. Viņa ir šī žanra iedibinātāja Latvijā. Tāpat iesūtījusi 1500 vai pat vairāk tautasdziesmas no Cīravas puses,” par vēsturisko personību stāsta pētniece.

Profesore atzīst, ka gribējuši aplūkot gan Dzērves skolu, gan arī vispār saprast, kas šobrīd notiek Cīravā.

Savukārt Aizpute pētniekus pievilinājusi ar saviem stāstiem. Tur pabijuši pie Mirdzas Birznieces, kuru J. Kursīte nodēvē par izcilu personību, kas aizrāvusi ne tikai vēsturniekus, bet arī ekspedīcijā piesaistītos jaunos video operatorus no Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma. 

18 un 19 gadus vecie jaunieši azartiski klausījušies divas stundas garo sarunu un pēc tam J. Kursītei pauduši, ka tas bijis bezgala interesanti.

Profesore ir pārliecināta, ka sarunas ar tādiem cilvēkiem ir labākā mācību stunda jaunajai paaudzei.

“Gan satikt cilvēkus, intervēt tādus kā Mirdza Birzniece, gan arī ekspedīcijas ir tas veids, kā katram studentam ierādīt kā viņš var apzināt arī savas dzimtas saknes.”

Ekspedīcijā piedalās bakalaura programmu studenti, maģistri un doktoranti.

J. Kursīte atzīst, ka grupu veido tā, lai vienmēr līdzās iesācējiem būtu arī pieredzējuši intervētāji un sarunu laikā nerastos neveiklas situācijas.

Docents Ingus Barovskis folkloras ekspedīcijās sācis doties kā students. Par Dienvidkurzemē pavadīto nedēļu un atziņām viņam vēl ko grūti komentēt.

“Atziņas izfiltrējas laika gaitā. Pagaidām tie iespaidi ir daudz un dažādi, ļoti plaši. Stāsti ir gan anekdotiski, gan ļoti nopietni. Pēc tam tu to visu pārdomā un tad tikai atklājas tā būtība.”

I. Barovskis cer, ka ekspedīcija varēs turpināties arī nākamgad un rezultāts taps taustāms. Viņš neslēpj, ka šobrīd raksta grāmatu, kurai lieti noderēs arī cīravnieces Mairītes Alfuses stāstītais.

“Šādi unikāli gadījumi ir katrā ekspedīcijā. Tā arī ir tā esence,”

viņš paskaidro.

“Sākumā mēs uzdevām formālus jautājumus, bet pēc tam viņa tā atvērās, ka mēs vēlreiz braucām runāties. Mairītei Alfusei ikdienā jāsaskaras ar dzīves tumšajām pusēm sociālajā darbā, bet viņā ir tik daudz gaišuma, tik daudz humora un tik daudz dzīves gudrības.

Es teiktu, ka viņa ir tāda Cīravas filozofe, kuras atziņas noder jebkurā vietā. Izcila sieviete. Tādi cilvēki ir zelta vērti,” par sarunu biedri papildina J. Kursīte.

Pētnieki katru ekspedīcijas interviju iemūžina rakstu krājumos un pēdējos gados sākuši arī izmantot filmēšanas priekšrocības. Tādā veidā saglabājas arī vizuālās atmiņas.

Ievai Ciprusei šī ir pirmā ekspedīcija. Viņa pašlaik mācās latvistiku Latvijas Universitātē.

“Jau pirmajā semestrī mums bija ievads folkloristikā. Mani un dažus kolēģus tas aizķēra.

Un tiklīdz mēs uzzinājām, ka vasarās notiek šīs ekspedīcijas, jau zinājām, ka pieteiksimies,” viņa pastāsta, ka visvairāk ekspedīcijā ieinteresējot dzīvesstāsti un to saglabāšana.

“Man pašai ir divas omītes, katra no savas Latvijas malas. Cenšos viņu stāstīto pierakstīt un ierakstīt. Man šķiet, ka šis ir ļoti jēgpilns darbs, ko darīt. Mēs jau esam tikai pierakstītāji, tās pēdas ir cilvēki.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.