liepajniekiem.lv
Reizēm neizdodas
Sarmīte dzīvo privātmājā Grobiņā. Ilgus gadus strādājusi valsts iestādē, bet šobrīd vairs ne, tikai pa mājām.
Kopj dārzu, kurā daudz ko izaudzē, to konservē, tāpēc lellēm dārza sezonā laika nav. Tās tamborē lielākoties rudenī un ziemā.
Būdama mājražotāja, rokdarbniece tamborēšanu tomēr uztver par vaļasprieku.
“Ar to daudz nenopelnīsi un bagāts nepaliksi. Lelles ir vairāk mīļumam, relaksācijai.
Esmu lēna strādātāja, un, lai vienu zaķi dabūtu gatavu, paiet ilgs laiks. Tas top apmīļojot – šodien es tam savelku sejiņu, uztaisu rociņas, bet vairāk darīt negribu un nolieku nost. Turpināšu rīt. Kamēr taisu, ir apmīļots nez cik reižu,” grobiņniece pasmej par cilvēku priekšstatu, ka rotaļlieta ātri ir gatava.
“Nav vis kā ar putru, ko ieber katlā, samaisa, un gatavs.”
Lelles top rokās, procesā, nevis skatoties no skices, zīmējuma vai gatava parauga. Tās rada, sākot tamborēt.
Autore vienmēr zina, kādu rezultātu grib, jo ir redzējusi vai nu kādu attēlu, vai lelli bērnam uz ielas un grib ko tādu pamēģināt izgatavot. Veido un tad skatās, kas sanāks.
“Gadās, ka neizdodas, kā esmu iedomājusies, un gribu izārdīt, bet meita neļauj.
Viņa saka: “Cilvēki ir dažādi, un katrs lellē saskatīs ko savu. Vienam nepatiks, bet citam patiks.” Pamatā taisu zvērus. Tamborētas arī lelles, bet vēl neesmu iepraktizējusies izveidot seju, kādu gribas.”
Rotaļlietas ir mazliet garākas par 30 centimetriem – lelles izmērā, lai bērnam ērti paņemt rokās un nest. Ir arī lieli dzīvnieki – ar garām, vijīgām kājām. Tie ne tikai rotaļlietas, bet arī var būt interjera priekšmeti.
Sarmīte savus izstrādājumus ved uz Dienvidkurzemes tirdziņiem un tajos novērojusi, ka par garajiem vairāk priecājas vīrieši.
Lācīti visur staipa līdzi
Rotaļlietām ir drēbes, mazas pogājamas jaciņas, svārciņi… Varētu domāt, ka šādus sīkumus tamborēt ir kā risināt grūtu krustvārdu mīklu. Varbūt grūtākais ir uztamborēt rotaļlietu bez vīlēm? Vai arī – darīt kvalitatīvi.
Viņa saka:
“Esmu pret sevi prasīga. Bez atkāpēm – ja daru, tad ar glanci, neviens diega gals nekur nav redzams.”
Taču izrādās, ka visgrūtākais esot saskaņot krāsas. “Es nevaru salikt tādas krāsas, kas ēdas, bet dziju vajadzīgajās dabūt brīžiem nevar,” Sarmīte cenšas pirkt dziju, kura domāta bērniem.
Tiesa, ne vienmēr sanāk, jo ir vecāki, kuri rotaļlietai prasa kokvilnu. Savukārt no tās zvēriņš ir blāvs, jo kokvilna nemēdz būt koša, tā ir arī pacieta, stingra.
Savukārt no akrila dzijas mantiņa – mīksta, maiga un koša. Pilda ar ekoloģisko sinteponu, kas domāts rotaļlietām un ir mazgājams.
Arī pogas, kādas vajadzīgas acīm, deguniem un drēbēm, nevar atrast tuvākajā rokdarbu veikalā. Tās pērk internetveikalā.
Sarmītei prieks, ka viņas mantiņas ir redzējušas pasauli; tās esot nonākušas gandrīz visos kontinentos, tikai Austrālijā ne.
Kad viņa rotaļlietas izsūta, tad arī pajautā, vai saņēma un ir tas, ko gaidīja. Reizēm viņai parāda fotogrāfijas, ka mazulītis ir kopā ar zaķi.
Leļļu māmiņa zina, ka viņas darinājumi ir bērniem mīļi.
“Redzu radu puisīti, kuram uz gada jubileju uzdāvinājām lācīti, šogad viņam palika trīs gadi. Bez lācīša neiet nekur. Tas ļoti mīļš un aiz auss tiek staipīts līdzi visur, arī jau nez cik reižu mazgāts.”
Apgūts pašmācībā
Sarmīte ada un tamborē jau kopš pamatskolas laikiem, bet pirms astoņiem gadiem sāka darināt pirmos zvēriņus. Ieraudzīja internetā zaķa attēlu, un ienāca prātā – kāpēc viņa nevarētu mēģināt tādu uztaisīt?
Pirmie zaķi esot ārprāts, šodien viņa sev liek nesekmīgu atzīmi. Taču palēnām, soli pa solim visu apgūst pašmācības ceļā.
“Daudz ideju ņemu no rokdarbniecēm internetā, jo īpaši – ukraiņu sievietēm, kas darina skaistus, akurātus rokdarbus.
Es nekopēju, bet pamatam kaut ko paņemu, jo rokdarbnieces parāda interesantas gudrības, par ko es pat neaizdomātos.
Pati vien visu izgudrot nevaru.”
Sarmītes rotaļlietām seja ir sirsnīga, tēli izskatās labestīgi. Viņa pieļauj: iespējams, tāpēc, ka pati gaiši skatās uz dzīvi.
“Es cenšos. Man liekas, ka nav vērts vilkt degunu pa zemi, – kāds uzkāps virsū. Iet jau tāpat visādi, kā jau dzīvē, bet tas neko nedos, ja es būšu rūgumpods un uz pasauli dusmošos. Tikai bojāšu dzīvi sev un apkārtējiem. Tāpat arī ar zvēriem – kad ir slikts garastāvoklis, labāk klāt neķerties, nekas nesanāks. Tur vajag mīļumu.”
Mazais jēriņš, īsts vientiesītis, kas it kā teiktu: “Nu, paņem mani līdzi!…” Tādu nevar izveidot, tamborējot neomā.
“Tie man ir katrs citādāks, es divus vienādus nevaru dabūt. Katram sava sejas izteiksme,”
radītāja smej.
Vai mamma rokdarbniece ir adīšanu un tamborēšanu ierādījusi meitai? “Esmu mēģinājusi, bet Aigai pilnīgi citas intereses. Viņa gan pabeigusi mūzikas un mākslas skolu, palīdz man salikt krāsas, uztaisa fotogrāfijas, ir mans preses atašejs, bet nav uz rokdarbiem.”
Bet stiprais balsts un aizmugure ir vīrs Gundars. “Viņš pacietīgi pieņem visu, ko daru, un arī tirdziņos ir klāt, jo es viena galā netiktu,” sieva uzteic dzīvesbiedru.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
